Kad viņi izgāja no būdas, viņu skatieni slīdēja pāri līcim, kas dienu iepriekš bija redzējis šausmīgo katastrofu. Ūdens bija mierīgs, gaiss skaidrs, debesīs spīdēja mēness, un Mizenas bāka sūtīja savas ugunis zemei. Pretējo krastu redzēja tik pat skaidri kā dienā.
Akte pazina tumšos kokus, kuri ietvēra Bauli pili, un iedomājusies, ka tur dzīvo Lūcijs, viņa nopūtās un apstājās.
Kādu mirkli Pāvils gaidīja, tad, pret viņu pagriezdamies, maigā balsī jautāja:
— Vai tu negribi nākt, manu meit?
— O, manu tēv, — neuzdrošinādamās atklāt sirmgalvim jūtas, kādas viņu bija pārņēmušas, Akte atbildēja, — es esmu atstājusi Neronu un viņa māti Agripinu. Kuģis, uz kura mēs atradāmies, cieta avāriju. Mēs tikai peldus izglābāmies, un es šķīros no ķeizarienes tajā mirklī, kad to uzņēma barka. Tāpēc es negribētu no šejienes šķirties, neuzzinājusi, kas ir noticis ar viņu.
Tad Pāvils izstiepa roku uz Jūlija Cēzara villas pusi, un, norādīdams uz spēcīgo uguns spīdumu, kurš liesmoja šo celtņu un Mizenas ceļa starpā, jautāja:
— Vai tu redzi šīs liesmas?
— Jā, es redzu, — Akte atbildēja.
— Nu, lūk, — sirmgalvis turpināja. — Tās ir viņas sārta liesmas.
Un it kā sapratis, ka ar šiem nedaudz vārdiem noskaidrojās visas
domas, kādas bija uzmākušās jaunajai meitenei, viņš sāka iet uz priekšu. Bet Akte viņam sekoja, neizteikdama ne vārdu, ne vaidu.
Viņi gāja gar jūru, šķērsoja Pucuoli un nogriezās uz Neapoli. Kad viņi atradās pusjūdzi no pilsētas, viņi atstāja to pa labi un nogriezās pa sānu taku, lai sasniegtu ceļu uz Kapuju.
Ap pulkstens vieniem rītā viņi ieraudzīja Atellu un drīz pamanīja ielā kādu cilvēku, kas likās viņus gaidīja. Tas bija Silass, ko Pāvils bija aizsūtījis kā ziņnesi. Sirmgalvis pārmija ar viņu dažus vārdus. Pēc tam Silass devās šķērsām pāri laukam, un Pāvils un Akte viņam sekoja.
Viņi apstājās mazas, vientuļas mājas priekšā, kur viņus jau gaidīja, jo pēc pirmā Silasa klauvējiena durvis tūlīt atvērās.
Visa ģimene kopā ar kalpotājiem bija sapulcējušies ātrijā un likās gaidīja. Bet tiklīdz uz sliekšņa parādījās sirmgalvis, viņi nometās ceļos. Svētīdams Pāvils izpleta rokas… Tad mājas māte viņu aizveda uz triklī- niju, bet iekams viņi sēdās pie ēdieniem klātā galda, viņa gribēja nomesties ceļos un nomazgāt ceļotājam kājas.
Bet Akte, kurai šī reliģija bija sveša un kuras prātu nomāca tūkstoš mokošas domas, lūdz atļaut viņai aiziet. Tūlīt parādījās piecpadsmit vai sešpadsmit gadus veca meitene, aizplīvurota kā vestāliete, un aizveda viņu uz kādu istabu, kur brīdi vēlāk atnesa arī ēdienu.
Aktei par visu bija liels brīnums. Tēva mājā viņa nekad nebija dzirdējusi citādi runājam par kristīgajiem, kā par pārspīlētiem karstgalvjiem, kuri vēl pavairoja esošās skolas un izplatīja jaunu mācību, kā Pitagora dogmas, Sokrāta tikumības, Epikūra filozofiju un Platona teoriju. Bet ķeizara galmā viņus apzīmēja kā cilvēkus, kas nodevušies visļaunākajai māņticībai un paļāvušies mežpnīgākajai izlaidībai, tā kā bija vērti tikai, lai tos nomestu pūļa priekšā, ja tas prasīja upurus, vai lauvu priekšā, ja muižnieki prasīja dzīres.
Bija pagājusi tikai viena diena, kopš viņu bija izglābis Pāvils. Kopš šīs dienas viņa iepazinās ar kristīgajiem un pietika dažu stundu, lai sadragātu nepareizo uzskatu, kuru viņai bija iepotējusi grieķu filozofija un ķeizara naids.
Vispirms pie šīs jaunās sektas viņa aptvēra padevību, jo padevība, vienalga, pie kādas ticības vai apliecināšanas tā piederētu, ir valdošais sieviešu tikums, un tāpēc viņa jutās iekšķīgi šīs reliģijas pievilkta, kura attur varenos, aizsargā vājos, bagātos dara labdarīgus un mocekļiem liek lūgt par bendēm.
Vakarā, tajā pašā stundā kā dienu iepriekš, viņi devās ceļā. Bet šoreiz gājiens bija garāks, jo ceļinieki pameta Kapuju pa labi un apstājās tikai pie Volturnas krastiem.
Tiklīdz viņi bija tur pienākuši, no līča, airētāja vadīta, tuvojās laiva. Kad viņi sasniedza krastu, Pāvils apmainījās ar pazīšanās zīmēm, pēc tam sirmgalvis un Akte iekāpa laivā.
Otrā krastā Pāvils laivas vadītājam kā atalgojumu piedāvāja naudas gabalu, taču tas nokrita ceļos, klusēdams skūpstīja apustuļa mēteli, un pazemīgi lūgdams, palika guļam pēc tam, kad tas, kam bija izrādīta šī godbijība, jau sen bija pazudis viņa skatienam.
Tas bija ap pulkstens trijiem no rīta, kad no akmens, kādus romieši mēdza likt gar kara ceļu malām, lai atvieglotu jātniekiem uzkāpšanu zirgos, pacēlās vīrs, kas tur bija sēdējis, un, ieraudzījis viņus tuvojamies, nāca pretim.
Tas bija izveicīgs, kluss cilvēks, kas tāpat kā dienu iepriekš gaidīja viņus, lai pavadītu uz dzīvokli.
Taču šoreiz ceļiniekus negaidīja lepna māja, bet gan trūcīga būdiņa. Šoreiz viņiem nepasniedza maltīti marmora triklīnijā, bet gan tikai pusi no asarām apslacītā maizes klaipa. Bet šo nabagu devu pasniedza ar to pašu godbijību kā bagāto pārpilnību.
Viņus uzņēma kāds vīrs. Uz pieres viņam bija verga zīme, ap kaklu dzelzs riņķis un divi citi - ap kāju locītavām. Tas bija bagātas muižas gans. Viņš ganīja sava bagātā un skopā kunga tīrumos tūkstošiem aitu, taču ap pleciem viņam nebija pat aitādas.
Galdā viņš nolika maizi un blakus aizgrābjošas formas vienkāršu māla krūku. Gultai viņš bija pārklājis papardes un niedras, un tā ar beidzamiem spēkiem bija darījis tik daudz, kā bagātnieks ar izsmalcinātāko viesmīlību.
Pāvils nosēdās pie galda, Akte blakus viņam. Bet saimnieks, veicis savu pienākumu, devās uz blakustelpu, no kurienes caur slikti aizvērtām durvīm viņi tūlīt izdzirda skaļas nopūtas un vaimanas. Akte pieskārās Pāvila rokai un jautāja: