— Vai tu nedzirdi, tēv?
— Jā, meit, — atbildēja sirmgalvis. — Te tiek izlietas rūgtas asaras, bet tas, kas tās izraisīja, pratīs tās arī remdināt.
Pēc neilga laika saimnieks parādījās atkal un, neteikdams ne vā da, nosēdās istabas kaktā. Tad viņš atbalstīja elkoņus uz ceļiem un paslēpa galvu rokās.
Kad Akte viņu redzēta tik bēdīgu un sāpju māktu, viņa piegāja klāt un notupās viņam blakus.
— Kāpēc tu negriezies pie šā vīra? — viņa runāja. — Varbūt viņš zina kādu līdzekli pret tavām ciešanām, mierinājumu tavām sāpēm!
— Pateicos, — vergs atbildēja, — bet mūsu ciešanas un sāpes ir tādas^ ka tās nevar izārstēt vārdiem.
— Mazticīgais cilvēk, — pieceldamies teica Pāvils, — kāpēc tu šaubies? Vai tu neesi nekā dzirdējis par Kristus brīnumdarbiem?
— Jā, gan, bet Kristus ir miris, — vergs purināja galvu. — Jūdi viņu piesita krustā, un tagad viņš sēž debesīs Tēvam pie labās rokas. Lai svētīts viņa vārds!
— Un tu nezini, ka savu varu viņš nodeva apustuļiem?
— Mans bērns, mans nabaga bērns! —. sirmgalvim neatbildēdams, vergs nopūtās un sāka raudāt. Tūlīt no blakusistabas, kā atbalss viņa žēlabām, atskanēja dobja stenēšana.
— O, manu tēv, — nostādamās blakus Pāvilam, lūdza Akte, — ja tu vari izdarīt kaut ko šā nelaimīgā labā, tad dari to, es tevi lūdzu! Lai gan es nezinu viņa sāpju iemeslu, tomēr tās plosa manu dvēseli. Jautā, kas viņu nospiež! Varbūt viņš tev to atklāj.
— Es zinu, kas viņam trūkst, — atbildēja sirmgalvis. — Nekas vairāk, kā tikai ticība.
— Jā, kā tad man jātic, kā man jācer, — sāpju nomākts, viņš iesaucās. — Visa mana dzīve līdz šai dienai bija tikai ciešanas, es neesmu baudījis prieku nevienu stundu. Kā bērns mātes klēpī es vairs nebiju brīvs, pātagas un rīkstes dzītam, man bija nepārtraukti jāstrādā kā jauneklim. Tagad kā laulāts draugs un tēvs katru dienu es sev atrauju pusi maizes sievai un bērnam. Ak, un mans bērns! Kā kroplis un mēmais viņš nāca pasaulē sitienu dēļ, kurus dabūja māte, bet lai gan viņš apkrauts ar debesu lāstiem, mēs viņu milam un ceram, ka beidzot viņš tiks no tiem atbrīvots. Bet arī šīs laimes bija par daudz, jo vakar mans kungs to pārdeva kādam no cilvēku gaļas tirgotājiem, kuri nemitīgi meklē kropļus. Tie ubago viņiem Romas laukumos, un tāpēc katru vakaru kropļu rētas tiek uzplēstas, viņu locekļi salauzīti. Rīt, jau rīt mums atņems mūsu mīluli, lai šīs mokas piepildītos pie viņa. Un nabaga nelaimīgajam nav pat balss, lai sūdzētos, lai sauktu mūs palīgā un nolādētu savu bendi!
— Un ja Dievs izārstētu tavu bērnu? — jautāja sirmgalvis.
— O, tad mums viņu atstātu, — iesaucās tēvs. — Jo viņu grib pārdot tāpēc, ka viņš ir tik nožēlojams, tik nelaimīgs, tāpēc, ka viņš nevar ne skriet, ne runāt! Ja viņš to varētu, viņš būtu kā visi bērni, un viņam nebūtu nekādas vērtības, kamēr izaugtu!
— Attaisi durvis! — Pāvils pavēlēja.
Stīvi un izbrīnā uzlūkodams sirmgalvi, pilns šaubu, taču vieglu cerību pārņemts, vergs piecēlās.
Tā viņš tuvojās durvīm, lai paklausītu pavēlei.
Akte, kuras acis bija pārpildītas ar asarām, tagad varēja ielūkoties blakustelpās. Viņa ieraudzīja cisu gultu, un tajā piecus sešus gadus vecu bērnu, kas kliboja un bezrūpīgi smaidīja, spēlēdamies ar dažādām puķēm. Seju iespiedusi zemē, rokām satvērusi matus, stīva un nekustīga viņam blakus gulēja sieviete līdzīga izmisuma statujai.
Bet apustuļa sejā izpaudās vislielākā paļāvība un ticība, viņa ciešās un degošās acis vērsās uz debesīm, it kā skatienu gribētu aizsniegt visaugstākā tornī. Viņa galvu kā oreols apņēma gaisma, un, nepakustēdamies no vietas, nepasperdams ne soli, lēni un pavēloši viņš izstiepa rokas pret bērnu un teica:
— Dzīvā Dieva vārdā, kas radījis debesis un zemi, celies un runā!
Un bērns piecēlās un runāja:
— Kungs, Kungs, lai top slavēts tavs vārds!
Mežonīgi iekliegdamās, māte uzlēca kājās, tēvs nokrita zemē — bērns bija glābts.
Bet Pāvils noslēdza durvis aiz viņiem un teica:
— Tā ir tikai vergu ģimene, un taču par ķeizars varētu apskaust viņu laimi!
Nākamajā naktī abi ceļotāji gāja tālāk. Viņi devās uz Fondi. Pa ceļam Akte redzēja visas tās vietas, kuras viņa kopā ar Lūciju bija apmeklējusi triumfa brauciena laikā.
Fondi viņus bija spīdoši pieņēmis Galba, šis sirmgalvis, kam pravietojums bija apsolījis kroni. Šis skats bija atkal atgādinājis ķeizaram pareģojumu, kuru viņš bija piemirsis, ka nākamais ķeizars dzīvo apslēptībā. Jo tiklīdz Nerons atgriezās Romā, viņa pirmās rūpes bija aizsūtīt sirmgalvi projām no Itālijas. Viņš uzdeva Galbam virspavēlniecību Spānijā. Viņš tūlīt devās ceļā, varbūt vairāk steigdamies aiziet tālāk no ķeizara, nekā tas gribēja būt tālāk 110 viņa.
Bet pirms aizceļošanas viņš atlaida brīvībā savus uzticamākos vergus, un pie viena no brīvlaistajiem, kas slepeni bija pieņēmuši kristietību, Silass apgādāja sirmgalvim un jaunajai meitenei nākamo naktsmītni.
Šis vergs bija bijis Galbas sakņudārza dārznieks, un brīvlaišanas dienā kungs viņam bija uzdāvinājis mājiņu, kur tas dzīvojis kā dārznieks. Caur šīs būdas logu gaišā mēness gaismā Akte ieraudzīja krāšņo vasarnīcu, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar Lūciju. Kā viss bija pārvērties kopš tā laika! Dārzi, pa kuriem viņa kādreiz bija soļojusi, bija palikuši neapdzīvoti un tukši, bet šajā vientuļajā bezprieka dzīvē viņas mīla bija palikusi dzīva, paceldamās arvien jauna, palikdama vienmēr vienāda, taisna un neastricināma kā piramīda tuksnesī.