Trīs dienas vai, pareizāk sakot, trīs naktis ilga viņu ceļojums. Tiklīdz ausa diena, viņi paslēpās, un tiklīdz nāca nakts, viņi atkal ņēma rokās ceļaspieķi. Pa priekšu viņiem steidzās Silass, un arvien viņi palika pie jauniem mācekļiem, jo tieši brīvlaisto un vergu starpā jaunajai ticībai bija daudz piekritēju.
Trešajā dienā viņi atstāja Veletriju, seno volesku galvaspilsētu, kur Koriolans dabūja galu, bet Augusts ieraudzīja saules gaismu. Kad uzlēca mēness, viņi sasniedza Albanu kalnu virsotni.
Arī šoreiz Silass nebija viņus atstājis. Kad viņi sasniedza Askānija kapu, viņš apstājās un gaidīja, un, norādīdams tālumā, kur bija redzamas tūkstoš gaismas un no kurienes dzirdēja dobju troksni, viņš izteica tikai vienu vārdu, kurš sirmgalvim un jaunajai meitenei ziņoja, ka viņi sasnieguši ceļojuma mērķi:
— Roma!
Pāvils nometās ceļos un pateicās Tam Kungam, ka viņš izvadīja tik droši caur visām briesmām pie ceļamērķa. Bet Akte bija spiesta atbalstīties pret pieminekli, lai nepakristu, tik daudz saldu un sāpīgu atmiņu viņai saistījās ar šo pilsētu, kuru no šis vietas viņa bija ieraudzījusi pirmoreiz.
— O, manu tēv, — viņa teica, — es tev sekoju neprasīdama, kurp tu mani vedīsi. Bet ja es būtu zinājusi, kas ir mūsu mērķis, man būtu pietrūcis dūšas.
— Mēs nekādā ziņā neejam uz Romu, — pieceldamies atbildēja sirmgalvis. Bet tā kā šajā brīdī uz Via Apia parādījās jātnieku pulks, Silass nogriezās pa labi un gāja pāri līdzenumam, un Pāvils ar Akti viņam sekoja.
Tagad viņi soļoja starp Via Apia un Via Latiņa, neuziedami nevienai virsū, ne arī tās krustojošām ielām. Tā nogājuši divas stundas un atstājuši Fortūnas templi pa labi un Merkūra — pa kreisi, viņi sasniedza Egērijas ieleju un kādu laiku gāja gar Almonas upītes krastiem. Pēc tam viņi pagriezās pa labi un, izsoļojuši cauri kādam klinšu mudžeklim, kuru, kā rādījās, bija radījušas zemestrīces un kalnu masas, viņi nokļuva pie kādas alas ieejas.
Klusā balsi Silass uzaicināja savus pavadoņus viņam sekot un tūlīt devās iekšā. Bet Akte šā cauruma priekšā neviļus nobijās. Tas viņai šķita kā nezvēra rīkle, kas gatavojas viņu aprīt. Pāvils sajuta, ka Akte uzlika roku uz viņa rokas, it kā to apturēt gribēdama, un saprata.
— Nebaidies, meit, — viņš teica. — Kungs ir ar mums!
Akte nopūtās, uzmeta pēdējo skatienu zvaigžņu nosētajām debesīm un soļoja blakus sirmgalvim velvēs, kas atvērās viņu priekšā.
Pagājuši, tikai Salasa balss vadīti, dažus soļus tumsībā uz labu laimi, viņi apstājās pie masīva staba, uz kura balstījās velves. Tagad Silass sasita vienu pret otru divus akmeņus un ar dzirkstīm aizdedzināja sēra pavedienu. Tad no mūra paslēptuves viņš izvilka lāpu,
— Tagad mums nedraud nekādas briesmas, — viņš teica. — Visi Nerona kareivji nevarētu mūs dabūt rokā, ja tos izsūtītu mūsu gūstīšanai.
Akte lūkojās visapkārt, bet sākumā neko nevarēja izšķirt. Pateicoties no ārpuses ieplūstošajai gaisa strāvai, kura iesitās no velvēm plūstošā strāvā, lāpa nemierīgi raustījās, un ja gaisma apspīdēja kādu priekšmetu, tad tas, iekams paguva izšķirt tā formu un veidu, drīz vien atkal nozuda tumsībā.
Bet pamazām acis pierada pie šīs nedrošās gaismas. Lāpa dega mierīgāk un apgaismoja plašāku apkārtni. Ceļotāja varēja saredzēt šīs milzīgās velves griestus. Viņus vairs nesniedza caurvējš, un gaišums arvien pieņēmās.
Tā nogājuši kādu gabalu, kā starp diviem mūriem iežņaugti, viņi sasniedza vareno eju krustojumu, kuru dobumos gaisma pazuda, vāji apgaismodama tikai baltos, stīvos, spārniem līdzīgos pilārus.
Šajā naksnīgajā ceļojumā, kur soļu troksnis bija tik viegls, atskanēja noslēpumainas atbalsis. Šajā svaigā gaisa trūkumā, pie kura nebija pieradušas viņas krūtis, bija kaut kas sērīgs un aizgrābjošs, un Aktes sirds sāpīgi sažņaudzās.
Pēkšņi viņa apstājās un krampjaini satvēra Pāvila roku. Ar otru viņa rādīja uz šķirstu rindu, kuri gulēja kādā mūra nišā. Tūlīt tumšās ejas galā viņi ieraudzīja balti ģērbtas sievietes kaut kur ejam ar lāpām rokās, cenšoties pēc kāda kopēja mērķa. Drīz viņi izdzirda it kā eņģeļu kora dziedātu skaidru melodiju, kas glāstoši līgojās zem svinīgās arkādes. Šur un tur pie stabiem bija pakārtas lampas, it kā tām būtu jānorāda ceļš. Biežāk kļuva redzami šķirsti, neskaitāmas ēnas, skaidrāka dziedāšana. Viņi tuvojās apakšzemes pilsētai, kuru sāka apdzīvot dzīvie un mirušie. Šur un tur zemē gulēja rudzupuķes un rozes, izkritušas no mirušo vainagiem, un tālu no gaismas un gaisa novīta. Akte salasīja šīs puķes, kuras, tāpat kā viņa, bija saules bērni, brīnījās, ka tās bija dzīvas apraktas zem akmeņiem, un no tām izveidoja daudzkrāsainu pušķi, kas atgādināja pagājušās laimes drupas, no kurām tomēr dīgst jauna cerība.
Izgājuši vēl dažus ejas lokus, viņi beidzot iegāja bazilikai līdzīgā un lampu un lāpu apgaismotā, kā arī bērnu un sieviešu pārpildītā, plašā zālē. Baltos plīvuros ietīto meiteņu pulks skandināja dziesmas, kuras Akte bija dzirdējusi.
Cauri pūlim, kas bija nometies ceļos, gāja priesteris, un patlaban gatavojās kalpot altāra priekšā mistērijas, kad pēkšņi apstājās, un vērsda- mies pie sapulces, iesaucās:
— Te mūsu vidū viens ir cienīgāks pasludināt Dieva vārdus nekā es, jo viņš tos dzirdējis no dēla mutes. Pāvil, nāc priekšā un svētī savus brāļus!
Un ļaudis, kuriem jau sen bija apsolīta apustuļa ierašanās, nokrita ceļos. Pat Akte, pagāne, sekoja šim piemēram, un nākamais moceklis piegāja pie altāra.
Viņi atradās katakombās…