XIII
Te, zem pilsētas, atradās otra pilsēta.
Zeme, tautas, cilvēki savā gaitā ir līdzīgi cits citam: zemi piemeklē trīces, tautas — revolūcijas, cilvēkus — sērgas un bēdas. Visi pārdzīvo bērnību, vīra gadus un vecumu. Tikai dzīves ilgumi ir dažādi — tas viss. Viens skaita gadu tūkstošus, otrs — gadu simtus, trešais — tikai dienas.
Un šajā laikā, kāds viņiem tiek dots, katram ir brīži, kad norisinās pārmaiņas, piepildās nedzirdēti procesi, kuri, iziedami no pagātnes, sagatavo nākotni. Zinātne tos apzīmē kā dabas parādības, bet ticīgajam tā ir gaišredzības iejaukšanās.
Roma toreiz bija sasniegusi to noslēpumaino laikmetu, kad sāka just dīvainus satricinājumus, kuri pavada valstu izcelšanos vai sabrukumu. Tā sajuta sevī it kā nāvīgu slimību, un kā drudža slimnieks, kas nevar atrast ne mieru, ne miegu, savus pēdējos gadus pavadīja te mežonīgā uzbudinājumā, te dobjā nospiestībā.
Zem pilnīgas, pārsmalcinātas civilizācijas virspuses slepeni un neredzami rosījās jauna tapšana, kura nesa sevī bojāeju un jaunradīšanu, nāvi un dzīvību, tumsu un gaismu.
Tā katru dienu zem viņiem, pār viņiem un apkārt viņiem norisa parādības, kuras bija neizskaidrojamas viņu aklībai un par kurām viņu dzejnieki stāsta kā par brīnumiem. Dzirdēja noslēpumainus, dīvainus apakšzemes trokšņus, kuri likās nākam no elles. Tur pierēķināja pēkšņo vīriešu, sieviešu un veselu ģimeņu pazušanu. Tur piederēja arī tie cilvēki, kurus domāja mirušus un kuri tomēr pēkšņi iznira no ēnu valsts, lai brīdinātu un pareģotu nākotni. Katakombas bija slepenā tvertne, kur lāse pēc lāses salasījās nākotnes manta.
Kā zināms, katakombas bija plašas, atstātas akmeņlauztuves. Visa Roma ar savām celtnēm, teātriem, pirtīm, arēnām, akveduktiem bija izcelta no turienes akmeņiem. Akmeņlauztuves bija šūpulis, no kura izauga Ro- mula un Scipiona pilsēta. Bet kopš Oktaviāna dienām marmors izspieda parasto akmeni, un apakšzemes ejās vairs neskanēja strādnieku soļi. Tra- vertinietis likās par prastu, un ķeizari lika sūtīt porfiru no Bābeles, granītu no Tēbām, rūdu no Korintas. Milzīgie caurumi, kas izpletās zem Romas, bija atstāti, vientuļi un aizmirsti, līdz beidzot topošais kristiānisms tos lēni un paslepeni atkal atdzīvināja. Sākumā tās bija tempļi, tad patvēruma vietas, beidzot — pilsēta.
Tajā laikā, kad tur nokāpa Akte un sirmgalvis, tās bija tikai patvērums. Visi vergi, izstumtie atrada tur drošu paslēptuvi, mierinājumu un kapu. Pat veselas ģimenes meklēja aizsardzību tumsā, un jaunās ticības piekritēji skaitījās tūkstošos.
Bet, ievērojot milzīgo Romas iedzīvotāju skaitu, neviens nedomāja ievērot šo pazušanu apakšzemē, jo tā nebija tik ievērojama, lai modinātu aizdomas un acīmredzami samazinātu iedzīvotāju skaitu.
Tomēr nav jādomā, ka pirmo kristīgo dzīve pastāvēja tikai bēguļošanā no vajāšanām. Saistīti kopā ar mīlestību, līdzcietību un drosmi, viņi piedalījās visos notikumos, kas atgadījās ar brāļiem, kurus kaut kādi apstākļi aizturēja pagāniskās pilsētas mūros. Bieži vien, kad kādam neolītam pilsētās draudēja briesmas, viņam sniedza negaidītu palīdzību. Neredzamas krītdurvis atvērās zem viņa kājām un noslēdzās atkal virs galvas. Cietumu durvis noslēpumaini griezās eņģēs, un cietumsargs aizbēga kopā ar apdraudēto. Un ja viņus pārsteidza dusmas kā zibens, kas pēkšņi uzliesmo un tūlīt iesper, ja kāds neofīts kļuva moceklis, vai nu tāpēc, ka viņu pakāra Tullija cietumā, vai atklātā laukumā nocirta galvu, vai nogrūda no Terpejas klintīm, vai, beidzot, piesita krustā uz Ēskilinas — tad piedzīvojuši veči, piedzīvojumu kārie jaunekļi, jā, pat bailīgās sievietes zagšus slīdēja nakts tumsā pa slepenām takām uz nolādēto kalnu, kur līķi tika pamesti plēsīgiem zvēriem un putniem par barību. Un dievbijīgie nesa tos uz katakombām, kur vajātāju naida un apmelošanas upuri kļuva par brāļu godāšanas un cienīšanas priekšmetu, un viņi cits citam atgādināja: dzīvot un mirt kā viņi, kā Izredzētais, kas bija par viņiem aizgājis debesīs.
Bieži notika tā, ka nāve smādēja nogalināt savu upuri saules gaismā un laupījumu meklēja katakombās. Tādā gadījumā pēc tā raudāja ne tikai māte, dēls, laulātais draugs, kas zaudēja tēvu vai laulāto draugu, bet gan savu bērnu apraudāja visa ģimene.
Mirušo ietina līķautā. Ja tā bija jauna meitene, tad apvija ar rozēm. Ja vīrs vai sirmgalvis, rokā lika palmu zaru, un priesteris noskaitīja nāves lūgšanu. Tad viņu nolaida iepriekš pagatavotā klints kapā, kur viņam bija jāguļ līdz augšāmcelšanās dienai.
Tie bija tie līķi, kurus ieraudzīja Akte, kad viņa pirmoreiz iegāja nepazīstamajā zālē. Toreiz tie viņai iedvesa dziļas bailes, kuras drīz pārvērtās klusās sērās.
Dažreiz, sirdī vēl būdama pagāniete, bet dvēselē kristīgā, jaunā meitene varēja stundām ilgi nostāvēt kāda kapa priekšā, uz kura māte, laulātā draudzene vai izmisusī meita ar naža galu bija iegriezusi mīļotā mirušā vārdu, kādu reliģisko simbolu un ari svēto izteicienu, kurš pauda viņas sāpes un ari cerības.
Gandrīz vai visur bija redzams krusts, cilvēku glābšanās zīme, kurš atgādināja Dieva ciešanas. Tālāk septiņžuburainais lukturis no Jeruzāle- mes tempļa vai balodis, kurš nesis šķirstā eļļas koka zaru, žēlsirdības vēsti, ko bija noplūcis debesu dārzos.
Brīžiem Aktes sirdī atmiņas par laimi pamodās dzīvāk un varenāk nekā jebkad. Tad viņa lūkojās pēc dienas valstības un klausījās zemes trokšņos. Tad vientulīga, atbalstījusies pret pilāru, rokas sakrustojusi, pieri noliekusi gandrīz vai līdz ceļiem, plīvurā ietinusies, garāmgājējiem viņa liktos kā uz kapa uzstādīta statuja, ja vien laiku pa laikam nedzirdētu viņas nopūtas, neredzētu ķermeņa trīsas.