Vienīgi Pāvils zināja, kas tādās stundās norisinās viņas dvēselē, un viņš, kas redzēja, kā Kristus piedeva Madaļai, cerēja, ka laiks un Dievs dziedinās brūces. Un redzēdams viņu tā sēžam mēmu un nekustīgu, šķistākām jaunavām viņš teica:
— Lūdziet par šo māsu, lai Kungs viņai piedotu un lai tā kādudien būtu jūsējā un lūgtu par jums.
Jaunās meitenes paklausīja, un vai nu tāpēc, ka viņu lūgšanas aizsniedza debesis, vai arī Aktes stūrgalvīgo sirdi atkausēja asaras, bet drīz vien viņu redzēja savu biedreņu vidū ar smaidu uz lūpām, taču asaru pilnām acīm.
Bet pa to laiku, kamēr kristīgie katakombu paslēptibā dzīvoja žēlsirdības, atgriešanas un gaidīšanas dzīvi, pār viņu galvām drāzās notikumi. Visa pagāniskā pasaule ļodzījās kā piedzērusi. Nerons, dzīru firsts, izlaidību karalis, apdullinājās baudās, vīnā un asinīs. Ar mātes Agripinas nāvi pārtrūka pēdējā saite, bet acumirklī, kad nodzisa sārta liesmas, likās, ka viņā nodzisa kauns, apziņa un apdomība. Viņš gribēja palikt Bauli pilī, jo kad viņam pazuda visas cēlākās jūtas, tās aizvietoja bailes, un lai gan Nerons nicināja cilvēkus un par dieviem runāja nievās, tomēr viņš baidījās, vai tāds noziegums nevarēja izsaukt vienu dusmas, bet otru niknumu pret viņu.
Tā viņš palika tālu no Romas un Neapoles, gaidīdams ziņas, kuras viņam atnesa ziņneši. Bet viņš bija nepamatoti apšaubījis senāta noskaņojumu. Drīz parādījās patriciešu un bruņinieku sūtniecība un vēlēja laimes, ka viņš izbēdzis no tādām pēkšņām, neparedzētām briesmām. Viņam apgalvoja, ka ne tikai Roma, bet arī visas valsts pilsētas sūtīja tempļos sūtņus, lai ar upuriem apliecinātu savu prieku.
Kas attiecas uz dieviem, tad jātic Tacitam, kas viņiem piešķira labu tiesu savas tikumiskās dedzības. Katrā ziņā tie visu uzņēma daudz nopietnāk: mātes slepkavam sirdsapziņas pārmetumu vietā viņi uzsūtīja bezmiegu. Un šajā bezmiegā viņš dzirdēja trompetes skaņas kaimiņu kalnā. No kaut kurienes bez redzama iemesla skanēja vaimanu brēcieni, likās, it kā tie nāktu no mātes kapa.
Tāpēc viņš aizceļoja uz Neapoli.
Tur viņš atkal atrada Popeju, un arī savu naidu pret nelaimīgo Bri- tānika māsu Oktāviju, kura nabaga bērnu mīlēja ar jaunavīgu tīrību, ko viņai izrāva no rokām un iegrūda Nerona rokās.
Nabaga laulātā draudzene, kuras ciešanas sākās jau kāzu naktī un kura iegāja sava laulātā drauga mājā, lai redzētu, kā mirst nozāļoti brālis un tēvs, un kura velti tur cīnījās ar visvareno mīļāko, tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus pavadīja trimdā uz kādas salas tālu no Romas.
Tur nāves nojauta viņu jau bija izsvītrojusi no dzīves, jo kā galminieki viņai bija tikai ccntūriji un algotņi, drausmīga sabiedrība, kuras skatieni pastāvīgi bija pievērsti Romai un kura gaidīja tikai pavēli, mājienu, zīmi, lai no ļišķa pārvērstos par bendi.
Taču pat šī atšķirtā, izmisusī dzīve mocīja Popeju viņas mirdzošajā laulības pārkāpējas gaitā, viņas neierobežotajā varā! Jo Oktāvija ar savu skaistumu, jaunību un nelaimi bija kļuvusi populāra. Romieši negribot viņu žēloja ar vīrišķīgām jūtām, kuras vienmēr ir veltītas skaistumam, kas cieš.
Bet šī līdzjūtība varēja nest tikai postu, tā nekad nevarēja glābt, jo bija drīzāk vāja nekā stipra, līdzīga tām, kādas jūt pret ievainoto gaceli vai puķi, kuru atrod samītu uz ceļa.
Tomēr vēl arvien, neskatoties uz savu naidu un nemitīgiem Popejas lūgumiem, Nerons vilcinājās iznīcināt Oktāviju. Ir noziegumi, kuri liekas tik bezmērķīgi, ka pat šausmīgākais cilvēks vilcinās tos izdarīt, jo kro- netais slepkava baidījās nevis no sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan no iegansta, atvainojuma trūkuma.
Arī metrese saprata, kas atturēja ķeizaru. Viņa drīz vien uzminēja, ka ne jau mīlestība vai līdzjūtība to atturēja, tāpēc nevilcinājās panākt izšķirīgo lēmumu.
Kādudien izcēlās nemieri, cilvēki skaļi izsauca Oktāvijas vārdu un prasīja viņas atgriešanos. Popejas statujas tika apgāztas un iemestas dubļos. Bet drīz vien parādījās cilvēku pulks ar rīkstēm rokās, kurš izklīdināja nemierniekus un statujas nostādīja savās vietās. Tas viss ilga tikai vienu stundu un maksāja miljonu, bet tas par sāncenses galvu nebija maksāts daudz.
Tikai demonstrācija bija vajadzīga Popejai. Pa to laiku viņa bija uzturējusies Romā, bet tagad steidzās uz Neapoli, šķietami tādēļ, lai glābtos no Oktāvijas uzsūtītajiem slepkavām. Viņa bija aizgrābjoša savās bailē, viņa metās Neronam pie kājām, un šis pavēlēja Oktāvijai izdarīt pašnāvību.
Velti lūdzās nabaga trimdiniece palikt pie sava atraitnes un māsas titula, velti piesauca Germanika, viņu kopējā vectēva vārdu, velti Agri- pinas vārdu, kas, vēl dzīva būdama, viņu bija aizstāvējusi. Viss bija veltīgi, un tā kā viņa vilcinājās, tā kā viņai pietrūka drosmes pašai izdarīt pašnāvību, tad viņu sasēja, pārgrieza visas četras artērijas, pēc tam visus pārējos asinsvadus, jo bailes sastingušās asinis negribēja tecēt, un kad arī tad vēl neiestājās nāve, nelaimīgo noslāpēja karstos pirts tvaikos.
Bet lai Romā nerastos domas, ka nogalināta kāda vienkārša sieviete, galvu atšķēla no ķermeņa un pasniedza Popejai, kas nolika to sev klēpī un pacēla plakstiņus. Bet tā kā viņa pat izdzisušajā skatienā ieraudzīja draudus, tad ar zelta adatu, kas saturēja viņas matus, izdūra mirušās acis.
Beidzot Nerons atgriezās Romā, un tagad viņa ārprāts un izlaidība sasniedza kalngalus. Viņš sarīkoja spēles, kur gladiatoru vietā savā starpā cīnījās senatori, dziedāšanas sacīkstes, kurās visi, kas neaplaudēja, tika notiesāti uz nāvi, ugunsgrēku, kurš izpostīja pusi Romas un kurā noskatījās pats Nerons, plaukšķinādams rokas un dziedādams liras pavadībā.