Beidzot Popeja saprata, ka pienācis laiks saturēt nevaldāmo. Jo no šīm ārprātīgajām, briesmīgajām baudām viņai bija jāzaudē savs iespaids, kurš turējās tikai uz tām. Sargādama savu grūtniecību, viņa kādudien liedzās apmeklēt teātri, kur Nerons gribēja dziedāt. Bet šī liegšanās aizvainoja mākslinieka lepnumu, viņš runāja ar viņu kā ķeizars. Popeja liedzās kā favorīte, un nepacietīgais Nerons viņu nonāvēja ar kājas spērienu.
Ļaunu karaļu asaras līst pār tautu kā asins lietus. Par paša izdarīto noziegumu viņš apvainoja kristīgos un iesāka jaunas, vēl šausmīgākas vajāšanas nekā iepriekš.
Bet augošās briesmās divkāršojās evaņģēlistu ticības dedzība. Katru dienu viņiem bija jāmierina bāreņi un atraitnes, katru nakti viņiem bija zvēriem jāatrauj jauni līķi.
Beidzot arī Nerons ievēroja, ka līķi tika zagti. Apkārt Eskvilinam viņš nolika sardzi, un kad naktī vairāki kristīgie Pāvila vadībā nāca izpildīt dievbijīgo uzdevumu, nepamanīti no kalnu aizām viņiem virsū metās paslēptie algotņu pulki un saņēma gūstā visus, izņemot vienu vienīgo — Silasu.
Viņš steidzās uz katakombām un nonāca tur tieši tajā brīdī, kad ticīgie sapulcējās uz lūgšanu. Viņš paziņoja viņiem nelaimes vēsti, un tūlīt visi metās ceļos, lai piesauktu to Kungu. Tikai Akte palika stāvam, jo kristīgo Dievs nebija viņas Dievs. Tad daži viņu apvainoja bezdievībā un nepateicībā, bet Akte izstiepa rokas pretī pūlim, lai to apklusinātu, un kad tas bija norimis, teica:
— Rīt es došos uz Romu un mēģināšu viņus glābt.
— Un es, — atbildēja Silass, — pie viņa atgriezīšos vēl šonakt, lai mirtu kopā, ja tavs nodoms neizdotos.
XIV
Kā bija solījusies, nākamājā rītā Akte atstāja katakombas un devās uz Romu. Viņa viena pati gāja savu ceļu, ietinusies garā tērpā, kurš sniedzās līdz papēžiem, un seju slēpusi plīvurā. Jostā viņa bija paslēpusi īsu, bet asu dunci, jo baidījās, ka varētu uzbrukt kāds piedzēries jātnieks vai rupjš kareivis. Jā, ja viņu šajā pasākumā nepavadītu laime, ja viņai neizdotos iegūt Pāvila apžēlošanu, tad viņai bija nodoms apmeklēt viņu cietumā un iedot šo ieroci, lai tādā veidā pasargātu viņu no kauna pilnās un briesmīgās nāves.
Viņa vēl arvien bija Ahajas jaunava, kas pēc dzimšanas bija nolemta Diānas vai Minervas priesterienes amatam, un, uzaugusi pagāniskās ielejās, vienmēr atcerējās, ka Hannibals ieņēma indi, Katons uzšķērda vēderu, bet Bruts metās uz zobena. Viņa vēl nezināja, ka jaunā reliģija aizliedza pašnāvību, un slavēja mocekļus, un tas, kas pagāna acīm bija kauns, ticīgā acīs likās apoteoze.
Kad Akte atradās dažus soļus no Metronija vārtiem, viņa juta, kā viņas ceļi trīcēja un sirds sita tik strauji, ka viņa, lai nenokristu, atbalstījās pret koku.
Akte taču gribēja ieraudzīt to, kuru nebija redzējusi kopš briesmīgajām Minervas dzīrēm. Vai viņa atradīs Lūciju vai Neronu, uzvarētāju olimpiskajās spēlēs, vai ķeizaru, mīļāko vai tiesnesi?
Akte juta, ka apdullums, kas bija pārņēmis sirdi, kopš viņa dzīvoja katakombu aukstumā, klusumā un tumsībā, sāka pazust un ka viņa atmodīsies dzīvei, ja nāks atkal saules mirdzumā un gaismā, un viņas mīla atkal uzplauks kā puķe dienas zvaigžņojuma staros.
Un turklāt viss, kas norisinājās virspusē, tomēr atbalsojās kata- kombās, bet tikai garāmskrejot, tāpēc pārāk mānīgi. Tātad Akte bija dzirdējusi kaut ko par Oktāvijas noslepkavošanu un Popejas nāvi, bet visi nekrietnie sīkumi, kurus mums pastāsta vēsturnieki, toreiz bija zināmi tikai šaurām benžu un kurtizāņu aprindām, bet citur klīda tikai tumšas baumas un sagrozīti nostāsti. Tikai nāve paceļ plīvuru, kurš aizklāj karaļus, un tikai tad, kad Dievs liek viņa majestātei kļūt par stīvu līķi, pilīs atkal iespiežas patiesība, no kurienes tā bija izraidīta, un nolaižas uz viņa kapa.
Viss, ko Akte zināja par ķeizaru, bija tas, ka viņam tagad nebija ne sievas, ne mīļākās, un viņai bija vāja cerība, ka varbūt arī viņa sirds dziļumos vēl būs palikusi kāda mīlestības atmiņa, kura piepildīja visu viņas dvēseli.
Tāpēc Akte drīz vien atpūtās un aši iegāja pa pilsēta vārtiem. Tas bija siltā, skaistā jūlija rītā, picpadsmitajā dienā, kuru uzskatīja par laimes dienu, otrajā rita stundā, kura atbilda mūsu septītajai un kura arī tika uzskatīta par laimīgu. Vai nu tāpēc, ka iedarbojās visa šī laimi nesošā sagadīšanās, un tāpēc ikviens steidzās izpildīt savus pienākumus un priekus, vai arī pūli izvilināja apsolītās dzīres, neparedzēts atgadījums, kas lika tautai novērsties no darba, katrā ziņā ielas bija pārpildītas ar sliņķiem, kas steidzās uz Forumu.
Akte viņiem sekoja, jo šis ceļš veda uz Palatīnu, kur viņa cerēja satikt Neronu.
Pilnīgi nogrimusi domās par priekšā stāvošo satikšanos, neko nedzirdēdama, viņa gāja uz priekšu. Viņa šķērsoja garās ielas, kuras vilkās starp Kēliju un Aventīnu un kuras bija greznotas ar dārgām drānām un nokaisītas ar puķēm kā lielos tautas svētkos. Kad viņa nonāca pie Palatīna stūra, viņa ieraudzīja tēvijas dievieti svētku tērpā. Tās pieri greznoja ozola un lauru lapu vainagi. Tagad viņa pagriezās pa labi un nāca uz Svēto ielu, pa kuru bija gājusi kopā ar triumfatoru, kad pirmo reizi ieradās Romā.
Kad viņa tuvojās Kapitolijam, arvien vairāk plūda pūlis, kur likās gatavojās sevišķi spīdošas svinības. Bet kāda tur bija bēda Aktei, kas notika Kapitolijā! Viņa meklēja Lūciju, un tas dzīvoja Zelta Namā. Kad viņa sasniedza Rema un Romula tempļa augstieni, viņa pagriezās pa kreisi, un strauji izgājusi starp Fēbas un Jupitera tempļiem, uzgāja augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Palatīnu, un drīz vien atradās Zelta Nama vestibilā.