Tur viņa kļuva par liecinieci izrādes pirmajai daļai, kurai bija jānorisinās viņas acu priekšā. Iepretī ātrija durvīm bija nolikta krāšņa gulta, kura bija apklāta ar zeltā izšūtu purpurkrāsas zīda pārklāju un turējās uz ziloņkaula ar zeltu izrotātiem apakšsteķiem. Pāri klājās dārgākās atalas drānas, kas to noslēdza kā telti.
Akte drebēja pār visām miesām, auksti sviedri klāja viņas pieri, acu priekšā izplētās migla. Šī gulta, kura bija nolikta tautas aplūkošanai, bija kāzu gulta. Viņa gribēja sev iestāstīt, ka viņa maldās, tāpēc tuvojās vergam un jautāja, kas tā par gultu. Bet vergs atbildēja, ka tā pieder Ne- ronam, kas šai stundā laulājoties Jupitera templī.
Tad jaunās meitenes dvēselē pēkšņi pamodās briesmīgā, nelaimīgā kaislība, kas viņu bija iegrūdusi postā. Viņa aizmirsa visu: katakombas, kur viņai piesolīja patvērumu, kristīgos, kas bija likuši uz viņu cerības, un Pāvila briesmas, ko viņai bija jāglābj, jo viņa arī bija nākusi tikai tādēļ, lai viņu glābtu. Vienu roku viņa uzlika uz dunča spala, kuru bija paslēpusi aizsardzībai pret nekaunīgiem uzbrukumiem. Greizsirdības pārņemta, viņa noskrēja lejā pa kāpnēm un steidzās uz Kapitoliju, lai redzētu jauno sāncensi, kas viņai atrāva mīļākā sirdi tajā brīdī, kad viņa atkal gribēja to paņemt savā īpašumā.
Bija sapulcējies milzīgs pūlis, bet ar sparu, kādu piešķir patiesa kaislība, viņa izlauza ceļu, jo, neskatoties uz plīvuru, kas aizklāja viņa seju, ikviens tomēr juta, ka šī sieviete ašiem, stingriem soļiem gāja uz noteiktu mērķi, un neviens neuzdrīkstējās viņu aizturēt.
Tā viņa gāja gar Svēto ielu līdz vietai, kur tā sadalās zem Scipiona lokiem, un, nogriezdamās pa īsāko ceļu, kas veda starp cietumiem un Vienprātības templi, noteiktiem soļiem iegāja Jupitera Kapitolija templī. Tur viņa ieraudzīja līgavu, kuras galva tomēr bija tik cieši aizklāta ar plīvuriem, ka Akte nevarēja pateikt, kas tā bija par sievieti. Viņu ielenca desmit likumā paredzētie liecinieki, dižākie patricieši, sēdēdami krēslos, kuri bija pārklāti ar upurētā auna ādu. Bet tajā pašā mirklī tuvojās virspriesteris, iepriekš pasniedzis vīna un piena sajauktu dzērienu, un, piegājis pie ķeizara, teica:
— Lūcij Domicij Klaudij Neron, es dodu tev Sabīni. Esi viņai laulātais draugs, aizstāvis, tēvs! Es tevi ieceļu par visu viņas muižu kungu un uzticu viņu tev uzticībā un ticībā!
Vienlaikus viņš ielika sievas roku vīra rokā un pacēla plīvuru, lai ikviens varētu apsveikt jauno ķeizarieni.
Un tagad Aktei bija jātic tam, ko viņa apšaubīja, kamēr bija dzirdējusi tikai vārdu - tagad, kad viņa ieraudzīja seju, viņa pazina, ka tiešām tā bija Spora māsa Sabīne, tā jaunā meitene, kas viņu bija apkalpojusi uz kuģa un pirtī. Dievu un cilvēku priekšā ķeizars apprecēja verdzeni!..
Tikai tagad Akte saprata tās savādās jūtas, kādas viņa sajuta šās būtnes tuvumā. Tā bija nepārvarama pretešķība, instinktīvs naids, kādu sajūt sievietes pret sava dzimuma biedrenēm, kuras kādudien var kļūt viņu
sāncenses. Nerons apprecēja šo jauno meiteni, kuru bija dāvinājis viņai un kura bija viņai kalpojusi, kas bija viņas verdzene un kas varbūt jau toreiz dalīja ar viņu mīļākā labvēlību, par kuru viņai bija tiesība lemt nāvi vai dzīvību un kuru tomēr viņa nebija nožņauguši ar savām rokām, kā nožņaudz čūsku, kas draud aprīt mūsu sirdi.
Bet tas taču bija neiespējami!
Šaubīdamās viņa otro reizi pacēla acis uz līgavu, bet priesteris nebija maldījies: tā tiešām bija Sabīne, kas tur sēdēja kāzu drēbēs: baltā, lentām izrotātā tunikā, apjoztā ar aitas vilnas valgu, kuru tikai laulātais draugs drīkstēja atraisīt, matos metamo šķēpu, kurš atgādināja sabīniešu nolaupīšanu, un plecos ugunskrāsas plīvuru, kuru līgava drīkstēja valkāt tikai šādā dienā un kuram piešķīra liktenīgu nozīmi, jo tas ir flāmu sieviešu parastais izgreznojums, kurām ar likumu noliegta šķiršanās.
Jaunlaulātie tūlīt piecēlās un atstāja templi, pie kura vārtiem viņus sagaidīja četri romiešu jātnieki, nesdami četras, jauniem laulātiem ļaudīm sevišķi labvēlīgas dievības, kā arī četras dižākās Romas sievietes, kas rokās turēja lāpas.
Bet uz sliekšņa gaidīja Tigelīns ar jaunās sievas līgavas mantām. Nerons tās paņēma, uzlika Sabīnei galvā kroni un plecos ķeizarienes mēteli, bet pēc tam iekāpa nestuvēs, apskaudams viņu visu acu priekšā, pūļa piekrišanas saucienu pavadīts, kurus pārskanēja grieķu glaimīgās balsis, kas dīvainai sabiedrībai savā valodā novēlēja auglību.
Akte abiem sekoja, jo domāja, ka viņi atgriezīsies Zelta Namā, bet, nonākuši pie Kapitolija kājām, viņi pagriezās caur Vicus Tuscus, šķērsoja Velāriju, sasniedza Argiletes kvartālu un caur Triumfa arku izgāja Marsa laukumā. Nerons gribēja Sigilāriju dzīrēs rādīt tautai jauno ķeizarieni. Tāpēc viņš veda viņu uz Olitorija forumu, uz Pompeja teātri un Oktāvijas arkām.
Viņiem visur sekoja Akte, abus ne mirkli no acīm neizlaizdama. Dārzu kalnā viņiem tika piesolīta lieliska maltīte un, kamēr tā ilga, jaunā grieķiete stāvēja, atbalstījusies pret koku, līdz viņi atgriezās Cēzara forumā, kur viņus gaidīja senāts, lai izteiktu arī savus laimes novēlējumus. Atbalstījusies pret lielā romieša statuju, viņa noklausījās uzrunas.
Tādā veidā visu dienu viņa bija ceļā, jo tikai pret vakaru jaunie laulātie ļaudis atgriezās pili. Visu dienu Akte bija uz kājām, nejuzdama ne nogurumu, ne izsalkumu, tikai greizsirdības uzturēta, kas dedzinājā viņas sirdi un strāvoja dzīslās. Beidzot viņi iegāja Zelta Namā, un līdz ar viņiem Akte, jo tas bija ļoti viegli tāpēc, ka Nerons, pretēji Tibērijam, nebaidījās no tautas. Viņa izšķērdība, spēles, teātri, jā, pat nežēlība, kura vērsās tikai pret dižciltīgākiem un citu ticību piekritējiem, viņam sagādāja tautas simpātijas, un varbūt vēl šodien no visiem romiešu ķeizariem viņš ir vistautiskākais.