Akte pazina pili, kuru viņa bija izstaigājusi kopā ar Lūciju. Viņas drēbes un baltais plīvurs ļāva viņu uzskatīt par Sabīnes biedreni. Tāpēc neviens viņu neievēroja, un kamēr ķeizars un ķeizariene devās uz trik- līniju, lai tur paēstu vakariņas, viņa ieslīdēja kāzu istabā, kur bija pārnesta arī gulta, uz paslēpās aiz priekškara.
Nekustīga viņa tur gaidīja divas stundas, nelikdama ne reizi notrīcēt priekškaram. Patiesībā viņa nezināja, kāpēc šurp nākusi, bet viņas roka ne uz brīdi neatstāja dunča spalu.
Beidzot viņa izdzirda vieglus sieviešu soļus, kas tuvojās ejā, durvis atvērās un iekšā ienāca Sabīne, vecākās romiešu ģimenes matronas Kal- vijas Krispinellas pavadīta, kas viņai stāvēja blakus kā māte, tāpat kā par tēvu bija Tugelīns. Viņa ienāca iekšā vēl kāzu lērpā, kuram trūka tikai jostas, ko Nerons bija atraisījis vakariņu laikā, lai Kalvija varētu noņemt līgavas tērpu. Vispirms viņa atraisīja neīstās bizes, kuras bija izveidojušas torni uz Sabīnes galvas, tā ka mati tagad viļņoja uz pleciem, pēc tam noņēma flamigu, līgavas mēteli, un beidzot virsējo tērpu, tā kā tagad Sabīne stāvēja tikai vienkāršā tunikā. Dīvaini! Samērā, kā tika noņemti viens pēc otra rotas gabali Aktes acu priekšā brīnišķīgā kārtā norisinājās nedzirdēta pārvērtība: Sabīne pazuda, lai dotu vietu Sporām, tādam, kādu Akte viņu redzēja izejam no kuģa un soļojam blakus Lūcijam, viļņojošā tunikā, ar kailām rokām un gariem matiem. Vai tas bija sapnis, vai īstenība? Vai brālis un māsa nebija viena un tā pati persona? Vai varbūt Akte bija kļuvusi vājprātīga?
Kalvija pabeidza savu dienestu un noliecās ķeizarienes priekšā. Dvīņu būtne pateicās, un jaunā grieķiete pazina kā Sabīnes, tā Spora balsi.
Kalvija aizgāja. Jaunlaulātā palika viena pati, viņa paskatījās uz visām pusēm, un kad domāja, ka neviens viņu nenoklausās, visdziļākā nomāktībā nolaida rokas un nopūtās un no acīm viņai noritēja divas asaras. Pēc tam ar vislielākā riebuma izteiksmi tuvojās gultai, bet mirklī, kad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, bailēs iekliegdamās, atkāpās: aizkaru starpā viņa ieraudzīja jaunās grieķietes seju, un tiklīdz tā redzēja sevi atklātu, ar tīģerienes veiklību lēca uz priekšu, jo baidījās, ka sāncense varētu aizbēgt. Bet tā bija pārāk vāja, lai varētu bēgt un pretoties. Viņa nokrita ceļos, izplēta rokas iļin drebēja spožā dunča priekšā. Beidzot viņas acīs iemirdzējās cerību stars.
— Tā esi tu, Akte, tu? — viņa sauca.
— Jā, es tā esmu, — jaunā meitene atbildēja. — Es, Akte! Bet tu, kas tu esi? Vai tu esi Sabīne? Vai tu esi Spors? Vai tu esi vīrietis? Vai tu esi sieviete? Atbildi! Runā!.. Runā taču!
— Ak, — einuhs iestenējās, gandrīz vai bez samaņas nokrizdams Aktei pie kājām. — Es neesmu ne viens, ne otrs!
Izbrīnījusies Akte ļāva nokrist duncim.
Šai brīdī atvērās durvis un ienāca vairāki vīrieši. Tie bija vergi, kas atnesa baulību sargājošo dievu tēlus, lai nostādītu apkārt gultai. Viņi ieraudzīja Sporu noģībušu zemē un pār viņu noliekušos bālu, samulsušu sievieti, blakus dunci, un uzminēja visu. Viņi satvēra Akti un aizveda uz pils cietumu, kuram garām tai naktī, kad viņu tyja saucis ķeizars, viņi bija gājuši kopā ar Sporu, un no kura viņas ausis bija dzirdējušas nākam vaidus un nopūtas.
Tur viņa atrada arī Pāvilu un Silasu.
— Es tevi gaidīju, — apustulis teica Aktei.
— O, manu tēv! — iesaucās jaunā korintiete. — Es taču nācu uz Romu, lai tevi glābtu!
— Un tā kā tu to nevarēji, tad tagad gribi kopā ar mani mirt?
— Nē, nē, — nokaunējusies atbildēja meitene, — nē, es tevi aizmirsu, es neesmu cienīga, ka tu mani sauc par savu meitu. Es esmu nelaimīga vājprātīgā, kas nav cienīga ne līdzcietības, ne žēlastības.
— Tātad tu viņu vēl arvien mīli?
— Nē, es viņu vairs nemilu, mans tēvs, jo tas ir pavisam neiespējami, es esmu tikai vājprātīga, kā jau tev teicu. O, kas izārstēs mani no šā vājprāta? Nav tāda cilvēka virs zemes, nav Dieva debesīs, kas būtu pietiekami varens!
— Atceries tā verga bērnu: kas izārstē miesu, izārstē arī dvēseli!
— Jā, bet ja verga bērnam trūka ticības, tad viņam bija nevainība. Bet man nav ne ticības, ne nevainības!
— Un tomēr viss vēl nav zudis, — atbildēja sirmgalvis, — ja tu tikai vari nožēlot!
— Ak, ak! — murmināja izmisusī Akte.
— Nu, tad nāc šurp, — nosēzdamies kādā kaktā, teica Pavils. — Nāc, es gribu runāt par tavu tēvu.
Akte nometās ceļos un atbalstīja galvu pret sirmgalvja plecu. Visu nakti tas runāja ar viņu un viņu uzmudināja. Bet Akte atbildēja tikai ar nopūtām, līdz beidzot rītā viņa bija gatava pieņemt kristību.
Gandrīz vai visi kopā ar Pāvilu un Silasu apcietinātie bija kristīgie.
Divu gadu laikā, kurus Akte nodzīvoja starp viņiem, viņai bija daudz izdevības novērtēt viņu priekšrocības un pārredzēt viņu kļūdas. Tāpēc visu nakti viņi pavadīja lūgšanās, lai viņas pagāniskajā dvēselē Dievs sūtītu ticības staru. Tas skanēja ļoti svinīgi, kad paceltā balsī apustuļi paziņoja, ka tas Kungs sev izraudzījis jaunu kalpotāju.
Nekādā ziņā Pāvils nepameta Akti neskaidrībā par upuriem, kādus no viņas prasīs jaunā ticība. Pirmais, kas viņai bija jāupurē, bija mīla, otrais varbūt būs dzīvība. Katru dienu no šā cietuma aizveda dažus upurus, vai nu dievu grēku izpirkšanai, vai kaut kādiem svētkiem, kā to gribēja nejaušība. Daudzi piesolījās brīvprātīgi, jo viņi slāpa pēc moceklības, bet lielākoties izvēlējās uz labu laimi, neko neievērodami. Katrs ķermenis, kas bija vēl spējīgs ciest vai izpaust ciešanas, likās diezgan labs, lai to piesistu krustā vai amfiteātrī nomestu plēsīgo zvēru priekšā. Tādos apstākļos atteikšanās no pagāniskās ticības nebija tikai reliģioza sviņība, bet arī gatavība doties nāvē.