Tiklīdz ķeizars ieņēma vietu, ratos ieradās cīnītāji. Kā parasti, tie, kam bija jāatklāj svētki, tika bagātīgi atalgoti, bet tā kā šoreiz svinībām bija jābūt sevišķi lielām, tad, lai glaimotu ķeizaram, profesionālo gladiatoru starpā bija iejaukušies daži jaunie patricieši. Pat stāstīja, ka viņu vidū atradās divi dižciltīgi vīrieši, kas, uzdzīvē zaudējuši visu mantu, tagad sevi izīrēja, viens par simtpiecdesmit tūkstošiem, otrs par trīssimt tūkstošiem sesterciju.
Brīdī, kad parādījās Nerons, gladiatori jau atradās arēnā. Viņi gaidīja atklāšanas zīmi un vingrinājās savā starpā, it kā cīņas, kurām bija jāsākās, būtu tikai rotaļa. Bet tiklīdz cirkā bija atskanējuši kliedzieni: „Ķeizars! Ķeizars"! un tiklīdz Cēzars Apollons ieņēma vietu tronī iepretim vesta- lietēm, telpā ienāca svētku rīkotāji, rokās nesdami asi noslīpētos ieročus, un apmainīja tos pret trulajiem, ar kādiem cīnītāji bija vingrinājušies. Pēc tam viņi, zobenus pacēluši, pagāja garām Neronam. Viņam bija jāpārliecinās, vai zobeni ir pietiekami asi, un viņš to varēja labi izdarīt, jo loža atradās tikai deviņas vai desmit pēdas virs zemes.
Ķeizaram pasniedza cīnītāju sarakstu, lai viņš pats noteiktu rindas kārtību. Viņš nolēma, ka izrādi jāatklāj retiārim vai vienam mirmilonim. Pēc viņiem bija jāiet diviem zobenu cīnītājiem un diviem gladiatoriem. Pēc šīs pirmās daļas beigām, kuras gaidīja tā ap pusdienlaiku, bija paredzams nomest plēsīgo zvēru priekšā divus kristīgos — vīrieti un sievieti.
Tauta ar šo programmu likās bija ārkārtīgi apmierināta, un skaļo kliedzienu: „Lai dzīvo Nerons! Lai dzīvo Cēzars"! laikā arēnā iegāja pretinieki, katrs pa citiem vārtiem, kas atradās viens otram pretim.
Saskaņā ar Cēzara pavēli tie bija mirmilons un tīkla cīnītājs. Pirmais, ko sauca arī par Sekutoru, jo viņš biežāk bija vajātājs nekā vajātais, bija ģērbies gaiši zaļā tunikā ar sudraba svītrām un apjozts ar jostu, kura bija izgreznota koraļļiem. Viņa labo kāju apjoza metāla stīpas.
Viņa galvu klāja bruņucepure, kas līdzīga tai, kādu valkāja četrpadsmitā gadsimta bruņinieki, virs kuras pacēlās rota, attēlodama sumbra galvu ar gariem ragiem. Kreisajā rokā viņš turēja lielu, apaļu vairogu, labajā — metamo šķēpu un ar svinu aplietu rungu. Tātad viņš bija bruņots kā gallietis.
Bet retiārs labajā rokā turēja tīklu, kas bija apmēram līdzīgs tam, kādu lieto mūsu zvejnieki, no tā bija cēlies arī viņa.nosaukums. Kreisajā rokā viņš turēja mazu vairogu, ko sauca par parmu, kā arī trīszobi kļavas kātā un ar trim tērauda ragiem. Viņa tunika bija no zilas vadmalas, puszābaki no zilas ādas, kāju stīpas no apzeltītas bronzas. Viņa seja, pretēji viņa pretiniekam, bija atklāta, bet galvā gara zilas vilnas zvejnieka cepure, no kuras nokarājās zelta tīkls.
Abi pretinieki viens otram tuvojās, tikai viņi negāja tieši virsū, bet pa riņķi. Retiārs turēja gatavu tīklu, mirmilons — metamo šķēpu. Kad pirmais iedomājās atrodamies metiena attālumā, viņš strauji palēca uz priekšu un vicinādams attina tīklu. Bet neviena viņa kustība nepalika zobena cīnītājam nepamanīta, jo viņš tūlit palēca atpakaļ. Tīkls nokrita viņam pie kājām. Un tai pašā mirkli, iekams retiārs paguva aizklāties ar vairogu, šķēps izskrēja no mirmilona rokas. Taču viņa pretinieks to redzēja, viņš saliecās diezgan ātri, lai bulta ķertu tikai viņa galvassegu.
Tagad retiārs, lai gan priekš aizstāvēšanās viņam vēl bija trisszobis, metās bēgt, jo šo kā ieroci viņš varēja izlietot tikai tad, ja pretinieku bija satinis tīklos. Mirmilons tūlīt uzsāka vajāšanu, bet tā kā smagā runga un redzēšanas grūtības, jo vizīrs neļāva neko redzēt, viņu kavēja, retiārs paguva apbruņoties jaunam uzbrukumam un nostājās aizsardzības pozīcijā.
Vajādams mirmilons atkal pacēla metamo šķēpu un tāpat sava ienaidnieka cepuri, kuru kā trofeju piekāra pie jostas.
Tātad katrs bija bruņojies kā sākumā, bet cīņu šoreiz uzsāka mirmilons. Metamais šķēps, ko viņš svieda ar pilnu spēku, izurbās cauri tīkla cīnītāja vairoga bronzas apkalumam un septiņkārtīgajai ādas apakšai un vēl noberza krūtis. Tauta jau domāja, ka tas ievainots un tuvu nāvei, un tāpēc no visām pusēm atskanēja saucieni: „Viņam diezgan! Viņam diezgan!"
Bet tūlīt retiārs ar metamo šķēpu atcēla vairogū no krūtīm un pierādīja, ka viņš palicis neievainots, un atkal atskanēja skaļi prieka saucieni, jo vairāk par visu skatītāji baidījās, ka cīņa varētu drīz vien beigties. Tāpēc arī nicināja gladiatorus, kas centās iegūt pretinieka galvu, lai gan tas arī nebija aizliegts.
Tagad metās bēgt mirmilons, jo smagā runga bija bīstama tikai tad, kad vajadzēja vajāt retiārieti, kuram bija atņemts tīkls, bet pavisam nederīga, ja tas viņam pārmeta pār pleciem tīklu. Ja pretinieks pieietu diezgan tuvu, lai varētu sist, otram būtu ļoti viegli to sapīt tīklā. Tagad sākās bēgšanas izrāde pēc visiem likumiem, jo arī tā bija māksla. Bet mir- milonam traucēja ķivere. Tīkla cīnītājs drīz vien bija viņam pienācis tik tuvu, ka pūlis ar skaļiem saucieniem darīja viņu uzmanīgu par draudošajām briesmām. Bet viņš tūlīt saprata, ka būs zudis, ja neatsvabināsies no ķiveres, kura viņam tagad bija pilnīgi nederīga. Tā viņš attaisīja sprādzi, kas to turēja un, noraudams no galvas, aizmeta tālu projām.