Tad izbrīnījušies skatītāji mirmilonā pazina Festu, jaunu cilvēku no Romas dižciltīgākās ģimenes, kas tātad ķiveri bija izmantojis kā aizsargu un masku. Šis atklājums dabīgi divkāršoja skatītāju interesi par cīņu.
Starp citu, jaunais patricietis tagad ieguva vienu priekšrocību pēc otras, jo retiārieti savukārt kavēja vairogs, kurā bija iedūries šķēps. Viņš negribēja to izvilkt, jo baidījās, ka pretinieks varētu to izmantot kā ieroci.
Baidzot, skatītāju kliedzienu uzbudināts un sava pretinieka nemitīgās bēgšanas ierosināts, viņš nometa vairogu zemē, un tagad nekas vairs nekavēja viņa kustības. Bet vai nu tāpēc, ka mirmilons tur ieraudzīja neapdomību, vai arī tāpēc, ka nespēja turpināt bēgšanu, viņš pēkšņi apstājās un vicināja rungu ap galvu. Arī tīkla cīnītājs bija sagatavojis savus ieročus, bet iekams viņš to paguva mest virsū savam pretiniekam, svilpdama runga nošņāca kā no katapultas mesta un ķēra retiāra krūtis. Kādu brīdi viņš ļodzījās, tad paša tīkla apklāts nokrita.
Fests tūlīt aizsteidzās pēc vairoga, izvilka metamo šķēpu, un ar vienu lēcienu atgriezies pie sava ienaidnieka, tā rīklei pielikdams asmeni. Tad viņš pagriezās pret publiku ar jautājumu: «Nonāvēt vai apžēlot"? Tūlīt pacēlās visas rokas, citas kopā savītas, dažas atsevišķi, uz leju nolaistiem īkšķiem, bet tā kā pūlī nevarēja noteikt vairākumu, drīz vien atskanēja kliedziens: „Pie vestālietēm! Pie vestālietēm!"
Šaubu gadījumos tās izšķīrās.
Fests tātad vērsās pie podija. Piecēlās divpadsmit vestālietes: astoņas turēja nolaistus īkšķus. Tāpēc retiārs pats satvēra dzelzs asmeni, nolika to sev uz kakla un pēdējo reizi iesaucies: „Cēzars ir Dievs!" Viņš juta, ka Festa šķēps pārgrieza kakla dzīslu un iegrima dziļi krūtīs.
Tauta aplaudēja uzvarētājam un uzvarētajam, jo viens bija veikli nonāvējis, bet otrs — skaisti miris. Pēc tam Fests apgāja riņķī pa amfiteātri, lai saņemtu piekrišanu, un izgāja pa pirmajām durvīm, kamēr pa otrām iznesa viņa pretinieka līķi.
Drīz vien ienāca vergs ar grābekli, nolīdzināja smiltis, lai nodzēstu asins pēdas, un tad laukumā parādījās jauni cīnītāji.
Tie bija zobenu cīkstoņi.
Nerona laikā tie skaitījās izveicīgākie cīkstoņi. Viņi cīnījās bez ķiverēm, krūšu bruņām vai kāju stīpām, tikai ar zobeniem rokās, kā bruņinieki Frondas laikos divkaujās ar dunčiem. Tāpēc šī divkauja tika uzlūkota kā mākslas triumfs. Bieži vien to uzsāka paši meistari, bet šoreiz uzstājās meistars un skolnieks. Bet mācībās skolnieks bija ieguvis tādas gudrības, ka tagad viltībās viņš pārspēja pašu skolotāju. Sliktā izturēšanās, kādu viņam bija jāpārcieš ilgajā mācību laikā, viņa sirdī lika liesmot trakam naidam. Bet šo naidu viņš bija paslēpis no visu acīm, ar nodomu atriebties kādā dienā, un dedzīgi turpinājis mācības, līdz beidzot apguvis pēdējos mākslas noslēpumus.
Tāpēc pat neko nesaprotošam skatītājam bija ļoti interesanti redzēt, kā šie divi vīri cīnīsies ar asiem, nevis truliem ieročiem, kā noritēs divkauja uz dzīvību un nāvi, nevis tikai vingrināšanās. Viņu parādīšanos apsveica ar skaļiem piekrišanas saucieniem, kuri tomēr drīz vien noklusa un deva vietu dziļam klusumam, kad svētku rīkotājs pēc ķeizara mājiena deva pavēli sākt cīņu.
Vienāda naida apgaroti, kādu iedveš līdzīga izveicība, abi pretinieki devās viens otram virsū. Bet tieši šis naids, kas liesmoja viņu acīs, piešķīra uzbrukumiem un atvairīšanai acīm redzamu apdomību, jo šodien gāja runa ne tikai par dzīvību, bet arī par slavu, kuru viens jau bija ieguvis, bet otrs gribēja vēl izcīnīt.
Beidzot asmeņi sastapās. Vieglāk sekot rotaļīgo čūsku vai divu zibeņu liesmainam ātrumam, nekā zobenu kustībām, kurus ar labo vicina uzbrukumam, bet ar kreiso, kā ar vairogu, atvaira pretinieka cirtienus. Pamazām pāriedams no uzbrukuma uz cirtienu atvairīšanu, skolnieks vispirms piespieda savu meistaru atkāpties līdz pat ķeizara ložai. Bet drīz vien tas aizdzina skolnieku atpakaļ līdz vestāliešu podijam. Drīz viņi atkal stāvēja sveiki un veseli arēnas vidū, lai gan varbūt jau divdesmit reizes zobenu gali bija tik tuvu krūtīm, ka, meklēdami sirdi, pārcirta tuniku.
Beidzot jaunais cīkstonis palēca atpakaļ, un skatītāji gavilēja: „Viņš dabūjis"! Bet drīz vien atkal, lai gan asinis spiedās zem tunikas un plūda pār gūžu, viņš uzsāka cīņu un divos nākamajos gājienos ar tik tikko manāmu kustību, kuru mazāk ievingrinājušies skatītāji pat neievēroja, viņš auksto dzelzi iegrūda savam meistaram dzīslās.
Saspringta ziņkāre ir mēma, un tā arī šoreiz, izņemot veikli atvairīto cirtienu skaņu, dzirdēja tikai apslāpētu ņurdoņu, kas rādīja, ka publika neaplaudē nevis tāpēc, ka neprot novērtēt, bet gan tādēļ, lai netraucētu spēli. Abi cīkstoņi cīnījās ar vislielāko dedzību, zobeni zibšņoja gaisā ar vienādu ātrumu tā, ka likās — šī īpatnējā cīņa būs galā tikai tad, kad abi ienaidnieki būs noguruši.
Bet tad meistars, atkāpdamies skolnieka priekšā, paslīdēja un pakrita — viņš bija uzslīdējis virsū asiņu saslapinātai zemei. Mezdamies virsū gulošajam, skolnieks tūlīt izmantoja šo atgadījumu. Par lielu izbrīnu skatītājiem augšā necēlās ne viens, ne otrs. Tāpēc visi klātesošie piecēlās un, abas rokas pacēluši, kliedza: «Žēlastību! Brīvību!"