Tiešām, arī šis vīrs nebija noskaņots sagādāt tautai cīņas izrādi, pēc kuras tā tik stipri ilgojās, jo, neskatoties uz spēku un izveicību, kas slēpās viņa ķermenī, viņš atraidīja ieročus un divus metamos šķēpus, kā arī loku un bultas, kuras nesa viņam sekojošie vergi. Bet trešais veda Kumīdijas skrējēju.
Kristīgais lēnām iegāja cirkā, ar stingru, mierīgu skatienu palūkojās apkārt, bet ar roku pamāja, ka ieroči viņam ir lieki. Viņš pacēla acis pret debesīm, nokrita ceļos un iesāka lūgšanu. Bet pieviltā tauta gribēja visādā ziņā redzēt cīņu un tāpēc sāka draudēt un rūkt, un no visām pusēm atskanēja saucieni: „Pie krusta! Pie krusta!" Ja galu galā bija jānotiek nonāvēšanai, tad tai bija jābūt pēc iespējas ilgstošākai, lai sagādātu kādu baudu. Bet jaunā cilvēka acīs iemirdzējās neaprakstāms prieks, viņš izplēta rokas, it kā saņemtu apžēlošanas dāvanu, jo viņš sajutās ārkārtīgi laimīgs, ka varēs mirt tai nāvē, kādā mira Pestīlājs.
Bet sev aiz muguras viņš izdzirdēja nopūtu un pagriezās.
— Silas! Silas! — čukstēja jaunā meitene.
— Akte! — pieceldamies un pie viņas piesteigdamies, viņš iesaucās.
— Silas, apžēlojies par mani, — Akte turpināja. — Kad es tevi pazinu, manā sirdi atkal iemirdzējās cerība. Silas, tu esi tik drošsirdīgs, tik stiprs un pieradis cīnīties ar plēsīgiem mežu un tuksnešu apdzīvotājiem. Varbūt mēs abi varam iegūt brīvību, ja tu uzvarētu?
— Un mocekļa nāve? — norādīdams uz debesīm, atbildēja Silass.
— Un sāpes? — nolaizdama galvu uz krūtīm, iesaucās Akte. — Ak, es neesmu kā tu, kas dzimis svētā pilsētā. Es neesmu dzirdējusi dzīvos vārdus no tā mutes, kura dēļ mums tagad jāmirst. Es esmu Korintas meita un uzaudzināta manu senču ticībā. Mana jaunā ticība vēl nav ieaugusi manī, un par mocekļa nāvi es zinu tikai kopš vakardienas. Varbūt man pietiktu drosmes, ja es būtu bijusi viena, bet, ,Silas, ja man būtu jāredz tevi mirstam lēnā un drausmīgā nāvē, tad taču man būs jācieš…
— Tev taisnība, es cīnīšos, — Silass atbildēja. — Kādudien es taču iegūšu to prieku, kuru tu man atņem šodien.
Tad pavēloši viņš pamāja vergam.
— Manu zirgu, zobenu, metamo šķēpu! — viņš iesaucās skaļā un pavēlošā balsī.
Tauta skaļi plaukšķināja, jo pēc šīs rokas kustības un balss skaņas tā dzirdēja un redzēja, ka sagaidāma īsta Herkulesa cīņa, vienīgā, kura spējīga uzbudināt notrulinātos jutekļus.
Silass tuvojās zirgam. Tāpat kā viņš, tas bija Arābijas dēls, un abi tautieši pazina viens otru. Savā valodā vīrs iečukstēja dažus vārdus lopam ausī, un, kā sapratis, tas iezviedzās. Silass viņu atbrīvoja no segliem un iemauktiem, ko romieši viņam bija uzlikuši par kalpības zīmi, un tūlīt tuksnešu lops, kā pateikdamies, lakstīja viņam apkārt brīvībā.
Pa to laiku Silass atbrīvojās no visa, kas viņu varētu traucēt gaidāmajās cīņās un aptina mēteli ap kreiso roku. Tagad viņš bija ģērbies tikai tunikā un turbānā. Tad apjoza zobenu, satvēra metamo šķēpu un pasauca zirgu, kas paklausīja mainīgi kā gacele. Viņš uzlēca zirgā un, noliekdamies pār tā kaklu, apjāja, vadīdams zirgu tikai ar gurnu palīdzību, trīsreiz ap koku, pie kura bija piesieta Akte. Arāba lepnums uzvarēja kristīgā pazemību.
Tagad podija apakšā tika atvērti otri vērti. Baurodams, vergu sakaitināts, arēnā ielēca spāņu vērsis. Bet tik tikko noskrējis desmit soļus, dienas gaismas apžilbināts un pūļa apmulsināts, viņš nokrita uz priekšējām kājām un, vērsdams uz Silasu trulās, mežonīgās acis, devās viņam virsū, ar vēderu pieskardamies smiltīm, kuras tas jauca ar ragiem, un pa nāsīm pūta tvaikus.
Tai mirklī viens no svētku rīkotājiem nometa viņa priekšā salmu vīru. Vērsis tūlīt metās virsū un samina to ar kājām, taču, kamēr tas nodarbojās ar savu šķietamo ienaidnieku, no Silasa rokas aizlaidās metamais šķēps un ieurbās plecā. Vērsis sāpīgi iebaurojās, bet tūlīt atstāja savu šķietamo pretinieku un metās virsū īstajam. Pilnā gaitā, ar noliektu galvu un smiltīs zīmēdams asiņainu svītru, viņš metās virsū Silasam. Silass tam ļāva mierīgi nākt tuvāk un, kad tas bija tikai dažus soļus no viņa, ar saucienu un gurnu spiedienu pamudināja zirgu palekties sāņus. Neapturamā gaitā lops aizlēca garām, bet Silass aizsūtīja tam pakaļ otru šķēpu, kas ieurbās sešas collas dziļi paslēpenēs. Drebēdams lops nostājās uz savām četrām kājām, it kā sargādamies no kritiena, bet gandrīz vai tūlīt apgriezās un metās virsū zirgam un jātniekam, taču abi sāka bēgt no viņa kā viesuļvētra.
Tādā veidā viņi apskrēja amfiteātri trīs reizes. Bet vērsis acīm redzami kļuva vājāks un arvien vairāk palika iepakaļ jātniekam.
Beidzot, trešajā aplī, trakojošais lops nokrita ceļos, bet tūdaļ, mežonīgi baurodams, piecēlās atkal un skatījās apkārt, it kā atmetis visas cerības un meklēdams savām dusmām citu upuri.
Tad vērsis ieraudzīja Akti.
Kādu mirkli viņš pat šaubījās, vai tā vispār ir kāda dzīva būtne, jo viņas nekustība un bālums viņai piešķīra statujas izskatu. Bet tūlīt viņš izstiepa kaklu un ievilka gaisu, kas nāca no tās puses. Tad, saņemdams visus spēkus, viņš griezās pret Akti.
Jaunā meitene redzēja viņu nākam, un pār lūpām viņai izlauzās baiļu kliedziens. Taču Silass sargāja viņu. Tagad viņš savukārt pagriezās pret vērsi, un tas metās bēgt no viņa, bet ar dažiem uzticīgā numīdieša lēcieniem bija panākts. No zirga muguras Silass pārlēca uz vērša muguras, un, ar kreiso satverdams aiz raga, ar labo viņš iegrūda zobenu līdz pat rokturim lopam rīklē.