Pusšķēpa attālumā no Aktes, kas, gaidīdama nāvi, bija pat aizvērusi acis, vērsis mirdams nogāzās zemē. Tikai skatītāju skaļie piekrišanas saucieni paziņoja viņai par Silasa uzvaru.
Arēnā ienāca trīs vergi, divi no tiem veda pa zirgam, kurus iejūdza mirušā vērša priekšā, un tā aizvilka to ārā no cirka. Bet trešais atnesa krūzi un biķeri, piepildīja un piesolīja jaunajam sīrietim. Bet tas tikai pieskārās biķerim un prasīja citus ieročus. Viņam atnesa loku un bultas, kā arī šķēpu. Tad visi pasteidzās atstāt arēnu, jo zem ķeizara podija tika atvērti vārti, un lauva no Atlasa kalniem atstāja krātiņu un majestātiski iegāja cirkā.
Tas tiešām bija zvēru karalis, jo, kad rūkdams viņš apsveica dienas gaismu, visi skatītāji nodrebēja, un pat ātrais rikšotājs likās neuzticējās savu kāju žiglumam un atbildēja ar bailīgu zviegšanu. Vienīgi Silass, pieradis pie šīs varenās balss, kuru bieži bija dzirdējis tuksnešos, kuri plešas no Nāves jūras līdz Mozus avotam, gatavojās cīņai. Viņš pagāja zem koka, kurš atradās vistuvāk tam, pie kura bija piesieta Akte, un tad uzlika labāko un asāko bultu uz stiegras.
Pa to laiku dižais un varenais pretinieks lēnām devās uz priekšu. Viņš nezināja, ko no viņai gaidīja, viņš rauca plato pieri un ar asti kūla smiltis. Tas svētku rīkotājs, lai viņu sakaitinātu, meta viņam raibi apsietu bultu, bet zvērs, negriezdams nekādu vērību šai ķircināšanai, soļoja tālāk, līdz beidzot šo nevainīgo šāvienu vidū viņu sasniedza bulta, kas ieurbās plecā. Tiilīt, vairāk izbrīnējies nekā sāpju dēļ, viņš apstājās, it kā neticēdams, ka nu kāda cilvēciska būtne uzdrošinās viņam uzbrukt. Viņš likās vēl Šaubījās par savu ievainojumu, bet acīs jau iedegās asiņains mirdzums, rīkle atvērās, un pērkonam līdzīgs, garš rūciens izlauzās no viņa krūšu dziļumiem. Ar zobiem viņš satvēra ādā ieķērušos bultu un saberza. Tad palūkojās apkārt tā, ka pat skatītāji, lai gan bija aizsargāti ar restēm, izbijušies atkāpās. Viņš meklēja upuri, uz kuru viņš varētu izliet savas karaliskās dusmas.
Šajā brīdī viņš ieraudzīja rikšotāju, kurš trīcēja, it kā nupat būtu izlīdis no ledusauksta ūdens, taču bija pārklāts ar sviedriem un putām. Lauva mitējās rūkt, bet izgrūda īsu un asu brēcienu un, izdarījis lēcienu, atradās divdesmit soļu attālumā no izvēlētā upura.
Tagad sākās skriešanās, vēl brīnišķīgākas nekā iepriekšējās. Jo tagad dzīvnieku instinktu uzmudināšanai nebija vajadzīgs cilvēka saprāts. Ar mežonīgu enerģiju tika attīstīts spēks un ātrums. Uz brīdi divdesmit tūkstoši skatītāju acis novērsās no abiem kristīgajiem un sekoja šīm fantastiskajām medībām amfiteātrī, kuras bija jo negaidītākas, jo patīkamākas.
Ar otro lēcienu lauva atradās vēl tuvāk zirgam, kurš, iespiests cirka dibenā, atradās tādās sprukās, ka neuzdrošinājās bēgt ne uz kreiso, ne uz labo pusi, līdz beidzot pārlēca pāri savam ienaidniekam, kurš atkal metās viņu vajāt. īsiem solīšiem, izpūrušām krēpēm un reizi pa reizei izgrūzdams karstu rūcienu, uz ko zirgs atbildēja, bailīgi zviegdams, lauva skrēja iepakaļ. Kā ēna, kā parādība, kā kaut kāds elles skrējējs, kas izbēdzis no Plutona ratiem, trīs reizes aizdrāzās straujais Numīdijas bērns garām, un katru reizi lauva bez acīmredzamas piepūles bija pienācis tuvāk, līdz, beidzot, apskriedams arvien šaurāku apli, skrēja paralēli zirgam.
Kad tas saprata, ka nevar izbēgt no sava ienaidnieka, viņš treliņu priekšā saslējās taisni ka svece, krampjaini ar priekškājām sizdams gaisu. Lauva lēnām tuvojās kā uzvarētājs, kas ir drošs par savu triumfu. Laiku pa laikam viņš apstājās, lai ierūktos un ar ķetnām izvandītu arēnas smiltis.
Bet nelaimīgais zirgs stāvēja kā valdzināts, kā putns, kas ieraudzījis čūsku, līdz beidzot nokrita zemē, kur tad arī palika, valstīdamies nāves baiļu agonijā.
Šai brīdī Silasa loks raidīja otro bultu. Tā iedūrās dziļi lauvas paslēpenēs. Zirgam palīgā nāca cilvēks un ar bultu lika lauvai atcerēties dusmas, kuras tas bija uz kādu brīdi aizmirsis.
Zvērs griezās apkārt, jo sāka saprast, ka cirkā atradās vēl kāds briesmīgāks ienaidnieks par to, ko viņš nupat tikai ar skatienu vien bija nogāzis gar zemi. Viņš pamanīja Silasu, kas no bultu maka nupat izvilka trešo bultu un uzlika uz stiegras.
Zvēru karalis kādu bridi kluss stāvēja otra radības karaļa priekšā, un ar šo vilcināšanos pietika, lai Silass varētu aizsūtīt savam ienaidniekam trešo sāpju ziņu, kura izdūrās cauri zvēra kustīgajai kakla ādai un ieurbās kaklā. Viss nākamais norisinājās tikpat ātri kā sapnis: lauva metās virsū cilvēkam, kas ar šķēpu rokās gāja pretī. Tad abi ievēlās smiltīs. Tad redzēja, kā pa gaisu lidoja gaļas gabali, un tuvāk sēdošos apšļāca asins lietus. Akte izsauca savam brālim pēdējo «Sveiki!", bet ja tagad vairs nebija, kas viņu aizstāvēs, taču nebija vairs ari lauvas. Lauva pārdzīvoja cilvēku tikai tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai atriebtos. Bendes nāves agonija iesākās, kad upuris jau bija nobeidzies. Bet zirgs bija nomiris, it kā lauva būtu tam pieskāries.
Atkal atnāca vergi un, kliedzienu un ārprātīgu aplausu vētras pavadīti, aizvilka mirušo cilvēku un mirušo zvēru.
Tagad visu acis vērsās pret Akti, kurai nāve nolaupīja viņas aizstāvi. Tik ilgi, kamēr viņa to redzēja dzīvu, viņā rosījās ari cerība, bet kad redzēja, kā Silass krita, viņa saprata, ka visam pienācis gals. Viņa mēģināja murmināt lūgšanu par sevi un par to, kas bija kritis viņas dēļ, bet bālās, drebošās lūpas neklausīja.