Tas rakstītājs skaidri zina, ko prasa. Kas tas ir?
Malone drūmi raudzījās ekrānā un zināja, ka atrast sūtītāju nebūs iespējams. Tāpat kā viņš arī šie ļaundari noteikti labi zina, kā izmantot melnos caurumus serverus, kas pārvirza sūtījumus tīkla labirintos apkārt visai pasaulei. Tiem izsekot ir ja ne gluži neiespējami, tad ļoti grūti gan.
Piecēlies no krēsla, viņš pārvilka plaukstu pār matiem. Vakar viņš bija nolēmis iet pie friziera. Viņš pakustināja plecus, lai aizdzītu nogurumu, un dažas reizes dziļi ieelpoja. Pēkšņi pamodināts, viņš bija uzrāvis džinsus un kreklu ar garām piedurknēm virs pelēkā apakškrekla un tagad juta saltus baiļu drebuļus.
Sasodīts, Koton…
Apklusti, Pema. Man jāpadomā. Tu man traucē.
-Traucēju? Nu vai zini…
lezvanijās tālrunis. Pema metās pēc tā, bet Malone viņu atturēja, pavēlot: Neaiztiec!
Kāpēc? Varbūt tas ir Gerijs?
Neesi naiva.
Pēc trešā zvana viņš paņēma aparātu un nospieda atbildēšanas pogu.
Ilgi gan gaidījāt, klausulē atskanēja vīrieša balss. Viņš pazina holandiešu akcentu. Un, lūdzu, tikai nesāciet to veco dziesmiņu ja jūs aiztiksiet manu dēlu, es jūs nogalinošu.
Mums nav laika tādām muļķībām. Jūsu septiņdesmit divas stundas jau ir sākušās.
Malone bridi klusēja, bet tad atcerējās kādu sen apgūtu likumu. Nedrīkst ļaut pretiniekam diktēt noteikumus. Varat iet kārties. Es nekur nebraukšu.
Jūs pārāk riskējat ar sava dēla dzīvību.
Gribu redzēt Geriju. Runāt ar viņu. Pēc tam braukšu.
Paskatieties pa logu.
Viņš pieskrēja pie loga. Četrus slāvus zemāk Hojbro laukumā joprojām valdīja klusums, likai tā pretējā malā bija parādījušies divi viri.
Abi svešinieki pacēla ieročus.
Granātmetējus.
Diez vai tā būs, paziņoja balss klausulē.
Nakts klusumā norībēja divi šāvieni, sašķaidot stiklus apakšstāva logiem.
Abi šāviņi eksplodēja.
2 . NODAĻA VĪNE 2:12
Zilā krēsla padomnieks vēroja, kā zem apgaismotās arkas divi cilvēki izkāpj no auto. Tas nebija lepns vai uzkrītošs limuzīns, bet parasts, tumšs, Eiropā ražots sedans, kādu uz Austrijas ceļiem nav mazums. Lieliski piemērots pārvietošanās līdzeklis, lai izvairītos no teroristiem, noziedzniekiem, policijas un ziņkārīgiem žurnālistiem. Piebrauca vēl viens auto, izlaida pasažierus, pēc tam aizripoja tālāk uz bruģēto stāvlaukumu. Pēc dažām minūtēm ieradās vēl divi. Pārliecinājies par to, Zilā krēsla padomnieks atstāja otrā stāva guļamistabu un devās uz apakšstāvu.
Tikšanās notika ierastajā vietā.
Uz ungāru paklāja plašā aplī bija izvietoti pieci zeltīti klubkrēsli ar augstām atzveltnēm. Visi krēsli bija vienādi, tikai vienam pār polsterēto atzveltni bija pārklāta šalle karaliski zilā krāsā. Līdzās katram krēslam stāvēja zeltīts galdiņš ar bronzas lampu, bloknotu un kristāla zvaniņu. Pa kreisi no apļa akmens pavardā sprēgāja uguns, metot nemierīgu atblāzmu uz apgleznotajiem griestiem.
Katrā krēslā sēdēja vīrietis.
Vietas bija ierādītas atbilstoši katra svarīgumam lejupejošā secībā. Divi no šiem vīriem joprojām varēja lepoties ar matiem un veselību. Trīs bija plikgalvaini un savārguši. Visi bija vismaz septiņdesmit gadus veci, ģērbušies atturīgos uzvalkos, bet tumšie mēteļi un pelēkās platmales karājās uz misiņa pakaramajiem pie sānu sienas. Katram vecajam kungam aiz muguras stāvēja jaunāks vīrietis amata mantinieks, kurš drīkstēja klausīties un mācīties, bet nedrīkstēja runāt. Noteikumi bija iedibināti jau sen. Pieci padomnieki, četras ēnas. Zilā krēsla padomnieks bija galvenais.
Atvainojiet par vēlo stundu, bet pirms neilga brīža es saņemu Jaunu ziņu. Zilā krēsla padomnieka balss bija neskaidra un čerkstoša. Iespējams, apdraudēts mūsu jaunākais pasākums.
To var atklāt? jautāja Otrais padomnieks.
Varbūt.
Trešais padomnieks nopūtās. Vai sarežģījumu iespējams atrisināt?
Es ceru. Tikai jārīkojas nekavējoties.
Es brīdināju, ka mums nevajadzētu tur iejaukties, bargi atgādināja Otrais padomnieks. Vajadzēja ļaut nolikumiem ritēt savu gaitu.
Tāpat kā iepriekšējā sapulcē Trešais padomnieks viņam piekrita. Varbūt tā ir zīme, ka mums nevajag iejaukties. Vienmēr ir labāk, ja ļauj notikumiem ritēt savu gaitu.
Zilā krēsla padomnieks papurināja galvu. Iepriekšējais balsojums liecināja par pretēju nostāju. Lēmums ir pieņemts, un tas jāievēro. Viņš brīdi klusēja. Situācija prasa mušu uzmanību.
Uzdevuma paveikšanai nepieciešama piesardzība un prasme, ierunājās Trešais padomnieks. Pārmērīga uzmanība kaitēs mērķim. Ja gatavojamies turpināt, es iesaku piešķirt pilnīgu rīcības brīvību die Klauen der Adler.
Ērgļa nagiem.
Divi no pārējiem klātesošajiem pamāja ar galvu.
Es jau to izdarīju, paziņoja Zilā krēsla padomnieks. Sasaucu šo sapulci tāpēc, ka bija nepieciešams apstiprinājums manai iepriekšējai vienpusējai rīcībai.
Lēmums tika pieņemts, rokas paceltas.
Balsojums bija apstiprinošs četri pret vienu.
Zilā krēsla padomnieks bija apmierināts.
3. NODAĻA KOPENHĀGENĀ
Malones māja nodrebēja kā zemestrīcē, kāpņutelpā augšup pacēlās karstuma vilnis. Viņš metās pie Pemas, un abi nogāzās uz apdilušā paklājiņa, kas sedza dēļu grīdu. Viņš aizsedza sievieti ar savu augumu, kad norībēja vēl viens sprādziens un liesmas pieņēmās spēkā.
Viņš paraudzījās arā pa durvīm.
Lejā plosījās uguns.
Biedējoši tumšs dūmu mākonis cēlās augšup.
Pielēcis kājās, viņš metās pie loga. Šāvēji bija pazuduši. Nakts tumsā kvēloja liesmas. Viņš saprata, kas noticis. Bija aizdedzināts apakšējais stāvs. Uzbrucēji negribēja viņus nogalināt.
Kas notiek? iekliedzās Pema.
Neklausīdamies viņā, Malone atvēra logu. Istabu strauji pildīja dūmi.
Nāc, viņš pavēlēja un steidzās uz guļamistabu.
Pasniedzies zem gultas, viņš izvilka mugursomu, kuru
vienmēr turēja gatavībā arī tagad, pēc aiziešanas no dienesta tāpat kā divpadsmit gadus, būdams Magelāna nodaļas aģents. Somā bija viņa pase, tūkstoš eiro, rezerves identifikācijas dokuments, daži apģērba gabali un Beretta ar patronām. Viņa ietekmīgais draugs Henriks Torvaldsens tikai nesen bija atguvis pistoli no Dānijas policijas, kas bija to konfiscējusi, kad Malone pirms dažiem mēnešiem bija iesaistījies apšaudē ar Tempļa ordeņa bruņiniekiem.
Uzmetis somu plecā, viņš uzāva sporta kurpes. Auklas siet nebija laika. Ari guļamistabā sāka ieplūst dūmi. Viņš atvēra abus logus, lai ielaistu svaigu gaisu.
Paliec tepat, viņš pavēlēja.
Aizturējis elpu, viņš caur darbistabu izskrēja kāpņutelpā. Tur pavērās skats uz apakšējiem stāviem. Pirmajā stāva atradās viņa grāmatveikals, otrajā un trešajā noliktavas, bet ceturtajā dzīvoklis. Pirmais un trešais stāvs bija liesmu pārņemti. Karstums sitās sejā, liekot atkāpties. Liesmu granātas. Tā izskatās.
Viņš steidzās atpakaļ uz guļamistabu.
Pa kāpnēm nevar tikt projām. To viņi ir panākuši.
Pema, sakņupusi pie loga, drudžaini kampa gaisu un klepoja. Aizspraucies viņai garām, Malone izbāza galvu pa logu. Guļamistaba bija mājas stūrī. Blakus esošā eka, kurā atradās juvelieru darbnīca un apģērbu veikals, bija vienu stāvu zemāka, tai bija plakans jumts ar ķieģeļu apmalēm, kuras esot saglabājušās no septiņpadsmitā gadsimta. Viņš paraudzījās augšup. Virs loga stiepās milzīga karnīze, kas apņēma visu mājas fasādi un sanu sienu.