Pema paņēma šalli un uzmanīgi aplika ap pleciem. Viņi izgāja no numura un ātri iekāpa liftā. Nobraukuši lejā, viņi izgāja ārā, vēsajā naktī. Paraudzījies apkārt, Malone secināja, ka būs grūti noteikt, vai viņiem kāds seko. Pārāk daudz kas būtu jāievēro. Tuvākā metro stacija bija divu kvartālu attālumā, un viņš devās uz turieni, cenzdamies saglabāt modrību.
Domas prātā mežonīgi joņoja.
Kā Hītrovas lidostas okšķeris viņus atrada? Un vēl ļaunāk kā tas, kurš izlikās par viesmīli, zināja, ka Malones pašlaik nav numurā?
Kungs pasūtīja.
Viņš pievērsās Pemai. Vai tu pateici tiem tipiem aiz durvīm, ka neesi neko pasūtījusi?
Viņa pamāja ar galvu. Tad viņš atbildēja, ka pasūtīji tu.
Nav gluži pareizi. Viņš teica kungs pasūtīja.
Un tomēr? Veiksmīgs minējums?
Nevar būt.
32,NODAĻA VAŠINGTONA 21:00
Stefānija veda Kasiopeju pa kluso apkaimi. Vairākas stundas viņas bija slēpušās priekšpilsētā. Viņa bija piezvanījusi uz Magelāna nodaļas galveno biroju no maksas tālruņa restorānā Crackcr Barrel un uzzinājusi, ka Malone nav devis nekādu ziņu. Turpretī no Baltā nama Lerija Deilija biroja bija zvanījuši trīs reizes. Stefānija bija likusi saviem darbiniekiem atbildēt, ka viņa piezvanīs, tiklīdz varēs. Nepatīkami, viņa saprata. Taču lai Deilijs pamokās neziņā, vai tūlīt neieraudzīs Stefānijas smaidošo seju CNN tiešraidē. Pagaidām ar šīm bailēm vajadzētu pielikt, lai noturētu nacionālās drošības padomnieka vietnieku mierā. Turpretī Hetere Diksone un izraēlieši bija pavisam kas cits.
Uz kurieni mēs ejam? jautāja Kasiopeja.
Risināt problēmu.
Rajona apbūvē lepojās beaux arts stila nami, un Stefānija secināja, ka šāda arhitektūra īpaši patikusi deviņpadsmitā gadsimta rūpniekiem, kuri pirmie apmetās uz dzīvi šajās koku ieskautajās ielās. Koloniālā stila rindu mājas un bruģētās ietves lieliski papildināja miera un pārticības noskaņu naksnīgajās ielās.
Es neesmu tava aģente, iebilda Kasiopeja. Gribu zināt, kur iesaistos.
Vari iet projām, kad vien vēlies.
Labs mēģinājums. Tik viegli no manis vaļā netiksi.
Tad beidz uzdot jautājumus. Vai Torvaldscnu tu ari tā iztaujā?
Kāpēc tev viņš nepatīk? Francijā tu viņam neuzticējies.
Kasiopeja, paskaties, kur es esmu nonākusi. Kotons ir nelaimē. Mani darbinieki vēlas manu nāvi. Mani vajā izraēlieši un šaudi. Kā tev šķiet, vai man var būt pret kādu siltas jūtas?
Tā nav atbilde uz manu jautājumu.
Tas tiesa, nav gan. Taču patiesību viņa nespēja izteikt skaļi. Tā kā Torvaldsens savulaik bija pazinis Stefānijas nelaiķi vīru, viņš labi zināja viņas stiprās puses un vājības, tāpēc viņa Henrika tuvumā jutās neaizsargāta.
Teiksim tā mēs pārāk labi pazīstam viens otru.
Henriks raizējas par tevi. Tāpēc viņš lūdza mani atbraukt. Viņš nojauta, ka tev draud briesmas.
Par to es esmu pateicīga. Taču tas nenozīmē, ka tagad viņš man patiks labāk.
Viņa pamanīja meklēto māju vienu no daudziem simetriskajiem ķieģeļu savrupnamiem ar bareljefiem, portiku un mansardu. Gaisma dega tikai pirmā stāva logos. Stefānija pārlaida skatienu ielai.
Joprojām viss mierīgi.
Seko man.
Alfrēds Hermans reti gulēja. Viņš sen jau bija iemācījies iztikt ar nepilnu trīs stundu atpūtu.
Viņš nebija tik vecs, lai pats būtu pieredzējis Otro pasaules karu, taču viņam bija spilgtas bērnības atmiņas par nacistu armijas maršēšanu Vīnes ielās. Dažus gadu desmitus vēlāk viņš bija aktīvi cīnījies pret padomju režīmu un tā marionetēm, kas bija pārņēmušas Austriju. Hermana nauda bija krājusies kopš Habsburgu dinastijas laikiem un veiksmīgi pārdzīvojusi divus gadsimtus ilgu politisku nestabilitāti. Pēdējos piecdesmit gados viņa ģimenes bagātības bija pieaugušas desmitkārt, un liela nozīme tur bija arī Zelta aunādas ordenim. Personiski pazīstot izmeklētu ietekmigu personu grupu no visas pasaules, viņš bija ieguvis tādas priekšrocības, par kādām viņa tēvs un vectēvs nevarēja pat sapņot. Bet būt galvenajam viņu vidū tā bija vēl lielāka priekšrocība.
Taču viņa amata laiks tuvojās beigām.
Pēc viņa nāves visu mantos meita. Šī doma viesa viņā nemieru. Tiesa gan, viņa daudzējādā ziņā bija līdzīga tēvam. Droša un apņēmīga, viņa cienīja pagātni un tāpat kā viņš tiecās pēc visvērtīgākajām cilvēces bagātībām zināšanām. Taču viņa vēl nebija guvusi īstu slīpējumu. Vēl daudz bija viņai jāiemāca. Un, iespējams, viņš visu vairs nepagūs.
Viņš raudzījās uz meitu, kura gulēja tikpat maz kā viņš. Vārdu viņš tai bija devis par godu mātei Margarete. Viņa apbrīnoja Aleksandrijas bibliotēkas modeli.
Vai mēs varam to atrast? viņa klusi jautāja.
Viņš pienāca tuvāk. Manuprāt, Dominiks ir tuvu mērķim. /
Meita paraudzījās viņā ar savām zaļajām acīm. Seibram nevar uzticēties. Tāpat kā nevienam citam amerikānim.
Viņi jau iepriekš bija par to runājuši. Es neuzticos nevienam.
Pat man ne?
Viņš pasmaidīja. Arī par to viņi jau bija runājuši. Pat tev
ne.
Seibram ir dota pārāk liela brīvība.
Kāpēc viņam to pārmest? Mēs dodam grūtus uzdevumus. Nevar prasīt, lai viņš tos veic tā, kā mums šķiet pareizi.
Viņš ir bīstams ar savu amerikānisko atjautību un tā tālāk, tu tikai to nezini.
Viņš pēc dabas ir dumpinieks. Viņam nepieciešams mērķis. Mēs viņam to sagādājam. Kā atlīdzību par to viņš īsteno mūsu nodomus.
Pēdējā laikā es nojaušu, ka viņam ir kaut kas aiz ādas. Viņš visiem spēkiem cenšas noslēpt savu godkāri, bet tā ir jūtama. Tev jābūt uzmanīgam.
Hermans nolēma meitu pakaitināt. Varbūt tev viņš patīk?
Viņa nicīgi saviebās, to dzirdot. Nekā tamlīdzīga. Patiesībā esmu nolēmusi viņu atlaist, kad tevis vairs nebūs.
Hermans iedomājās par meitas pārliecību, ka viņa mantos visu, kas pieder tēvam. Nevar garantēt, ka tu kļūsi par Zilā krēsla padomnieci. Šo izvēli izdara visi padomnieki.
Es būšu padomē. Par to vari nešaubīties. Un no turienes līdz tavam amatam ir tikai viens solis.
Taču viņš nebija tik pārliecināts. Viņš zināja par meitas darījumiem ar četriem pārējiem padomniekiem. Viņš pat bija veicinājis tos kā pārbaudi. Viņa bagātība vecuma, apjoma un ietekmes ziņā daudzkārt pārsniedza pārējo īpašumus. Viņa pārvaldītās finanšu iestādes bija cieši saistītas ar daudziem ordeņa biedriem, arī ar trim padomniekiem. Neviens no tiem nevēlējās, lai pārējie uzzinātu par šīm vājajām vietām, tāpēc lojalitāte bija maksa par klusēšanu. Gadu desmitiem viņš bija izmantojis šīs vājības, bet meitas mēģinājumi šajā jomā bija vārgi. Tāpēc brīdinājums bija īsti vietā. Kad manis vairs nebūs, tev un Dominikam būs jānoskaidro attiecības. Taču nepārsteidzies. Tādi cilvēki kā viņš bez liekām emocijām? Bez morāles? Ar drosmīgu sirdi? Tādi var būt ļoti vērtīgi.
Viņš cerēja, ka Margarete klausās, taču zināja, ka visbiežāk viņa šādas pamācības laiž gar ausīm. Viņas māte nomira, kad meitenei bija tikai astoņi gadi, un bērnībā viņa šķita īsta tēva meita kauls no viņa kaula, kā viņš mēdza teikt -, bet vēlāk šīs cerības neapstiprinājās. Margaretes skološanās bija sākusies Francijā, turpinājusies Anglijā un noslēgusies Austrijā, biznesa pieredze tika apgūta Hermana daudzo uzņēmumu valdēs.
Taču ziņojumi no tām nebija iepriecinoši.
Ko tu darītu, ja atrastu bibliotēku? viņa jautāja.