Flermans klusībā nosmējās. Acīmredzot viņa vairs negribēja runāt ne par Seibru, ne par sevi. Grūti pat iztēloties, kādas gudrības tajā slēpjas.
Es dzirdēju, kā tu vakar par tām runāji. Pastāsti kaut ko vairāk.
Ak tā, par 1513. gada Piri Reisa karti, kas atrasta Stambulā. Es to pieminēju. Nezināju, ka tu klausies.
Es vienmēr klausos.
To dzirdot, viņš pasmaidīja. Viņi abi zināja, ka tā nav.
Es stāstīju kancleram, kā šo karti uz gazeles ādas uzzīmēja admirālis, kādreizējais pirāts. Tā bija neticami detalizēta. Tur ir Dienvidamerikas krasta līnija, lai gan Eiropas jūrasbraucēji vēl nebija šo reģionu iezīmējuši kartēs. Ir parādīts arī Antarktidas kontinents, kad tas vēl nebija pārklāts ar ledu. Tikai pavisam nesen ar zemes radara palīdzību ir izdevies noteiktais krasta līnijas kontūru. Un tomēr 1513. gada attēlojums ir tikpat precīzs kā mūsdienās. Kartogrāfs uz kartes izdarījis piezīmi, ka izmantojis shēmas, kuras zīmētas Aleksandra, Divu ragu pavēlnieka, laikos. Vai vari iedomāties? Varbūt senie jūrasbraucēji pirms gadu tūkstošiem bija aizceļojuši uz Antarktīdu, kad to vēl neklāja ledus, un atzīmējuši redzēto.
Hermana prātā šaudījās simtiem minējumu, kādi darbi vēl varēiu būt pazuduši matemātikas, astronomijas, ģeometrijas, meteoroloģijas un medicīnas jomā.
Nepierakstītas zināšanas tiek pazaudētas vai sagrozītas līdz nepazīšanai. Vai zini, kas ir Dēmokrits? Viņš pirmais izteica domu, ka pasaulē visi ķermeņi sastāv no noteikta skaita atsevišķu daļiņu. Šodien mēs tās saucam par atomiem, bet viņš pirmais atzina to esamību un formulēja atomu teoriju. Viņš sarakstīja septiņdesmit grāmatas tas ir zināms no atsaucēm citos avotos -, taču neviena no tām nav saglabājusies. Un pagāja daudzi gadsimti, līdz citi zinātnieki citā laikmetā nonāca pie tā paša secinājuma.
Nav saglabājies gandrīz neviens no Pitagora darbiem. Maneto aprakstīja Ēģiptes vēsturi. Viss pazudis. Galens, dižais romiešu dziednieks? Viņš sarakstīja divsimt traktātu par medicīnu. Saglabājušies tikai fragmenti. Aristarhs uzskatīja, ka Visuma centrs ir Saule, nevis Zeme, taču vēsture šo atklājumu piedēvē Kopernikam, kas dzīvoja septiņpadsmit gadsimtus vēlāk.
Viņš iedomājās vēl daudz ko. Erastotens un Strabo ģeogrāfi. Arhimeds fiziķis un matemātiķis. Zenodots un viņa darbi gramatikā. Dzejnieks Kallimahs. Taless pirmais filosofs.
Visas viņu domas ir zudušas.
Tā ir bijis vienmēr, viņš piebilda. Iegūstot varu, pirmām kārtām tiek iznicinātas zināšanas. Vēsture to pierādījusi atkal un atkal.
No kā baidās Izraēla? jautāja Margarete.
Hermans zināja, ka agrāk vai vēlāk viņa novirzīs sarunu
par šo jautājumu.
Varbūt viņu bailes ir pārspīlētas, viņa ieminējās. Pasauli izmainīt ir grūti.
Taču tas ir iespējams. Gadsimtu gaitā to darījuši daudzi viri… viņš apklusa. …un ari sievietes. Un visnozīmīgākās izmaiņas ne vienmēr panāktas vardarbīgā ceļā. Bieži tas ir paveikts ar vārdiem. Bībele pārvērta cilvēces dzīvi pašos pamatos. Tāpat arī Korāns. Un Magnn Carla[2] . amerikas konstitūcija. Miljardiem cilvēku pakļauj savu dzīvi šiem vārdiem. Tie izmainījuši sabiedrību. Vēstures gaitu būtiski izmaina nevis kari, bet gan nolīgumi, kas tiem seko. Maršala plāns izmainīja pasauli pat vairāk nekā Otrais pasaules karš. Vārdi tiešām ir visīstākais masu iznīcināšanas ierocis.
Tu izvairījies no mana jautājuma, meita pārmeta rotaļīgā tonī, kas Hermanam atsauca atmiņā sen zaudēto sievu.
No kā baidās Izraēla? viņš atkārtoja.
Kāpēc tu negribi man to teikt?
Varbūt es to nezinu.
Šaubos.
Viņš apsvēra iespeju izstāstīt meitai visu. Taču ne jau muļķība ļāvusi viņam nodzīvot tik ilgi. Lieka pļāpība izrādījusies liktenīga ne vienam vien ietekmīgam cilvēkam.
Teiksim, ka patiesību vienmēr ir grūti pieņemt. Cilvēkiem, kultūrām, pat veselām valstīm.
Stefānija pirmā iegāja dārzā un bija pārsteigta, ieraugot, cik rūpīgi tas ir kopts. Krāšņi ziedēja puķes košas asteres, vaska zvaniņi, zeltgalvītes, atraitnītes un krizantēmas. Terase bija izveidota pussalas formā, uz akmens plākšņu grīdas dižojās kaltas dzelzs mēbeles, bet dekoratīvos podos kuploja ziedoši augi.
Viņas paslēpās aiz milzīgas kļavas resnā stumbra. Tas bija viens no trim staltajiem kokiem, kas slējās dārzā.
Stefānija ieskatījās pulkstenī 21:43.
Atnākt uz šejieni viņu bija mudinājušas dusmas un ziņkārība, taču nākamais solis jau būtu neatgriezeniska robežas pārkāpšana.
Sagatavo gaisa pistoli, viņa čukstēja.
Kasiopeja ieslidināja stobrā šautriņu. Ceru, ka esi ievērojusi manu aklo pakļaušanos šādai muļķībai.
Stefānija apsvēra nākamo soli.
Protams, varēja ielauzties mājā. Kasiopejai bija tam nepieciešamās iemaņas. Bet varbūt viss izdosies ari, ja viņa vienkārši pieklauvēs pie durvīm. Tāda taktika viņai patika pat labāk. Taču rīcības plāns acumirklī mainījās, kad atvērās sētas puses durvis un starp slaidajām kolonām, kas balstīja nelielu kolonādi, parādījās melns stāvs. Tas bija gara auguma vīrietis, ģērbies ar jostu sajoztos rīlasvārkos; kājās uzauto čību zoles čirkstēja uz terases grīdas.
Stefānija norādīja uz pistoli, pēc tam uz vīrieti.
Kasiopeja nomērķēja un izšāva.
Atskanēja kluss paukšķis, tad šautriņa nošalcot aizlidoja.
Tās smaile sasniedza vīrieti, tas iekliedzās un pielika roku pie pleca. Kādu mirkli viņš it kā pūlējās izvilkt šautriņu, bet tad ievaidējās un saļima.
Stefānija pieskrēja pie viņa. Iedarbojas ātri.
Tā tas ir domāts. Kas viņš ir?
Apsveicu. Tu tikko sašāvi Savienoto Valstu ģenerālprokuroru. Tagad palīdzi ievilkt viņu mājā.
33. NODAĻA CETURTDIENA, 6. OKTOBRIS LONDONA 3:15
Seibrs raudzījās piezīmjdatora ekrānā. JaLi trīs stundas viņš pētīja no Džordža Hadāda datora leju pielādētos failus.
Un bija bezgala pārsteigts.
Viņš bija uzzinājis tikpat daudz kā tad, ja būtu nopratinājis pašu palestīnieti, turklāt nebija jānopūlas, lai piespiestu viņu runāt. Hadāds acīmredzot daudzus gadus bija pētījis ziņas par Aleksandrijas bibliotēku un noslēpumainajiem Sargiem un uzkrājis iespaidīgu datu apjomu.
Vesela virkne failu bija veltīti angļu grāfam Tomasam Beinbridžam, par kuru viņš bija dzirdējis arī no Alfrēda Hermana. Hadāds apgalvoja, ka šis Beinbridžs astoņpadsmitā gadsimta beigās apmeklējis Aleksandrijas bibliotēku un vēlāk aprakstījis piedzīvoto romānā, kurā, kā bija teikts piezīmēs, bija iekļautas norādes uz tās atrašanās vietu.
Vai Hadāds bija sadabūjis šo grāmatu?
Vai to aiznesa Malone?
Bija ari ziņas par Beinbridža senču īpašumu uz rietumiem no Londonas. Hadāds acīmredzot vairākkārt bija to apmeklējis un uzskatīja, ka tur arī ir paslēptas norādes, sevišķu uzmanību pievēršot marmora lapenei un kaut kam ar nosaukumu "Sv. Hieronīma atklāsme". Taču par abu šo objektu nozīmi nekas sīkāk nebija paskaidrots.
Vēl bija ari varoņa pārbaudījums.
Pirms stundas viņš bija atradis stāstījumu par to, kas notika pirms pieciem gadiem Hadāda Rietumkrasta mājā. Seibrs ar lielu interesi izlasīja šis piezīmes un domās apkopoja notikumus, satraukumam pieaugot arvien vairāk.
Jūs sakāt, ka bibliotēka joprojām pastāv? Hadāds jautāja Sargam.
Mēs to sargājam gadsimtiem ilgi. Saglabājām to, kas būtu aizgājis bojā tumsonības un alkatības dēj.
Hadāds pacilāja aploksni, ko viesis bija viņam pasniedzis. Vai šis varoņa pārbaudījums rāda ceļu?