Kas jums par daļu? dusmojās Stefānija. Jūs man neesat nekāds sargs.
Kādam tas ir jāuzņemas. Zvanīt Heterei Diksonei nebija prāta darbs.
Varat man to neatgādināt.
Paskatieties uz sevi. Te nu jūs esat uzbrūkat Savienoto Valstu augstākajai tiesībsargāšanas amatpersonai, neko vai gandrīz neko nezinot. Turpretī jūsu ienaidniekiem ir pieejams visplašākais spiegošanas tīkls, ko viņi pilnībā ari izmanto.
Ko, pie velna, jūs tur vervelējat? Jūs neatbildējāt uz jautājumu.
Tas tiesa. Neatbildēju. Jūs gribējāt zināt, kāpēc es atsaucu jūsu apsardzi. Atbilde ir vienkārša. Mani lūdza to izdarīt, un es paklausīju.
Kas jūs lūdza?
Grīns raudzījās viņā rāmi un nesatricināmi kā Buda.
Henriks Torvaldsens.
34. NODAĻA BEINBRIDŽA NAMS, ANGLIJA 5:20
Malone apbrīnoja marmora lapeni dārzā. Viņi bija ar vilcienu atbraukuši divpadsmit jūdzes uz ziemeļiem no Londonas, pēc tam no tuvējās pilsētas stacijas ar taksometru līdz Beinbridža namam. Malone bija izlasījis visas somā atrastās Hadāda piezīmes un pāršķirstījis arī romānu, cenzdamies saprast notiekošo un atsaukt atmiņā visu, ko viņi ar Hadādu pārrunājuši šo gadu laikā. Tomēr viņš bija nonācis pie secinājuma, ka vissvarīgākos noslēpumus senais draugs paņēmis sev līdzi kapā.
Virs galvas pletās samtainas debesis. Naksnīgais gaiss bija vēss. Rūpīgi kopis mauriņš pletās uz visām pusēm kā alvas krāsas jūra ar krūmiem kā ēnu saliņām. Netālajā strūklakā čaloja ūdens. Malone bija nospriedis, ka pirms saullēkta būtu vislabākais laiks, lai kaut ko mēģinātu izpētīt, un pie viesnīcas dežuranta bija iegādājies lukturīti.
Nama teritorija nebija iežogota, arī signalizācija nekur nebija manāma. Pašā namā gan ir citādi, nodomāja Malone. No Hadāda piezīmēm viņš bija uzzinājis, ka tajā ierīkots neliels muzejs, viens no daudzajiem, kas pieder britu karaļnamam. Vairākos pirmā stāva logos bez aizkariem dega gaisma un bija redzami kustīgi cilvēku stāvi laikam apkopēji.
Viņš atkal pievērsa uzmanību lapenei.
Vējš iešalcās koku lapās, tad pieņēmās spēkā un sāka dzenāt mākoņus. Mēnessgaisma pazuda, taču Malones acis jau bija apradušas ar rēgaino puskrēslu.
Varbūt beidzot pateiksi, kas tas ir? noprasīja Pema. Brauciena laikā viņa bija neparasti klusa.
Malone pavērsa lukturīša gaismas staru pret marmorā iekalto attēlu. Tā ir glezna ar nosaukumu "Arkādijas gani II". Tomass Beinbridžs pielika lielas pūles, lai liktu to iekalt marmorā. Viņš pastāstīja, kas Hadāda piezīmēs bija teikts par šo attēlu, tad pievērsa staru burtiem zem tā.
D O.V.O.S.V.A.V.V. M
Un ko viņš teica par tiem? jautāja Pema.
Ne vārda. Tikai to, ka tas ir vēstījums un namā ir vēl citi.
Protams, un tas ari izskaidro, kāpēc esam ieradušies piecos no rīta.
Viņš saklausīja aizkaitinājumu Pemas balsī. Man nepatīk drūzma.
Pema ciešāk ieskatījās uzrakstā. Diez kāpēc D un M ir tā atdalīti?
Malonem nebija ne jausmas. Taču kaut ko citu viņš saprata gan. Pastorālajā ainavā "Arkādijas gani II" bija attēlota sieviete, kura vēro trīs ganus, kas sapulcējušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET 1N ARCADIA EGO. Viņš zināja arī tulkojumu.
Arī Arkādijā es esmu.
Mīklaina frāze bez īpašas jēgas. Taču viņš jau iepriekš bija redzējis šos vārdus. Francijā. Sešpadsmitā gadsimta manuskriptā, kurā aprakstīts noslēpumains darbs, ko Tempļa ordeņa bruņinieki paveikuši pēdējos mēnešos pirms to masveida apcietināšanas 1307. gada oktobrī.
Et in arcadia ego.
Anagramma, kas nozīmē 1 tego arcana dei.
Es slēpju Dieva noslēpumus.
Viņš pastāstīja Pemai par šiem vārdiem.
Tu taču to nedomā nopietni! viņa atbildēja.
Malone paraustīja plecus. Es tikai saku, ko zinu.
Bija jāizpēta māja. No droša attāluma dārzā, starp milzīgu ciedru rindām, viņš aplūkoja pirmo stāvu. Gaismas logos iedegās un nodzisa, kad apkopēji pārvietojās no vienas telpas uz citu. Sētas puses terases durvis bija atvērtas un atbalstītas ar krēslu. Viņš vēroja, kā iznāk vīrietis, nezdams divus atkritumu maisus, nosviež tos kaudzē un atkal ieiet mājā.
Malone ieskatijās pulkstenī. 5:40.
Viņi drīz beigs, viņš teica. Kad viņi būs projām, mums būs pāris stundu laika, pirms ieradīsies muzeja darbinieki. Tas tiek atvērts tikai desmitos. Tas bija rakstīts uz plāksnes pie galvenajiem vārtiem.
Lieki pat teikt, cik tas ir muļķīgi.
Tu vienmēr kāroji uzzināt, ko īsti es daru savā darbā, bet es nedrīkstēju neko teikt. Stingri slepeni un tā tālāk. Pienācis laiks pašai pārliecināties.
Man bija labāk, kad es to nezināju.
Neticu gan. Atceros, kā tu dusmojies.
Bet vismaz nebiju ievainota.
Viņš pasmaidīja. Iesvētīšanas cena. Tad norādīja uz priekšu. Pēc jums.
Seibrs vēroja, kā Kolons Malone un viņa bijusi sieva kā divi ēnu tēli slēpjas starp kokiem aiz Beinbridža nama. Malone bija braucis taisnā ceļā uz Oksfordšīru. Tas labi. Viss bija atkarīgs no Malones ziņkārības. Arī aģente bija izpildījusi uzdevumu. Viņa bija nolīgusi prasītos trīs vīrus un atvedusi Seibram ieroci.
Viņš ar baudu dziļi ieelpoja spirgto nakts gaisu, tad izņēma no jakas kabatas Sig Sauer.
Laiks tikties ar Kotonu Maloni.
Malone tuvojās atvērtajām sētas puses durvīm, turēdamies malā un slēpdamies ēnā, tad piesardzīgi ielūkojās iekšā.
Skatienam pavērās smalks salons. Spoža gaisma no velvētajiem griestiem apspīdēja zeltītās mēbeles un paneļiem klātās sienas, ko atdzīvināja gobelēni un gleznas. Cilvēki nebija redzami, bet tālāk aiz durvju arkām dūca grīdu spodrināšanas mašīna un spēlēja radio.
Viņš pamāja Pemai, un abi iegāja iekšā.
Malonem nebija ne jausmas par nama ģeogrāfiju, bet uzraksts vēstīja, ka šī ir Apolona zāle. Viņš atcerējās Hadāda rakstīto. Beinbridža nama viesistabā vēl viens Beinbridža augstprātības piemērs. Ļoti daiļrunīgs nosaukums. "Sv. Hieronīma atklāsme". Apbrīnojami un atbilstoši, jo diži meklējumi bieži sākas ar atklāsmi.
Tātad bija jāatrod viēsistaba.
Viņš veda Pemu uz vienām no durvīm, kuras veda uz vestibilu, kas bija majestātisks kā katedrāle, ar lepnām dažāda augstuma arkām. Cik strauja stila un arhitektūras maiņa! Apgaismojums šeit bija vājāks, mēbeles sliga pelēkās ēnās. Kādā arkā viņš pamanīja krūšutēlu.
Viņš uzmanīgi spēra soļus, lai gumijas zoles uz marmora grīdas nečīkstētu, un ieraudzīja Tomasa Beinbridža skulpturālu portretu. Pusmūža vīra seju vagoja rievas un grumbas, zobi stingri sakosti, ērgļa deguns, acu skatiens vērīgs un salts. Spriežot pēc Hadāda piezīmēm, Beinbridžs bijis labi izglītots zinātnē un literatūrā, kā arī kolekcionārs iegādājies mākslas darbus, grāmatas un skulptūras, katru pirkumu rūpīgi apsverot. Viņš bijis arī piedzīvojumu meklētājs, ceļojis uz Arābiju un Vidējiem Austrumiem, kas tālaika rietumniekiem šķita tik sveši kā citas planētas.
Koton, Pema čukstēja.
Viņš pagriezās. Pema bija pielavījusies pie galda, uz kura stāvēja bukleti. Ēkas plāns.
Malone pienāca un paņēma no kaudzes vienu bukletu. Viņš ātri atrada plānā telpu ar nosaukumu VIESISTABA. Paraudzījās apkārt. Uz to pusi.
Grīdas spodrināšanas mašīnas un radio trokšņošanas sacensības turpinājās augšstāvā.
Viņi izgāja no krēslainā vestibila un līkumoja pa plašiem gaiteņiem, līdz iegāja apgaismotā zālē.