Oho, noelsās Pema.
Arī Malone bija pārsteigts. Plašā telpa atgādināja romiešu imperatora pils vestibilu. Atkal krasa atšķirība no pārējām mājas daļām.
Šeit ir kā Epcot*, viņš secināja. Katra telpa kā cits laikmets un valsts.
Siltā lustras gaisma apspīdēja baltas marmora kāpnes, kurām vidū stiepās tumši sarkans paklājs. Kāpnes veda uz slaidu jonisku kolonnu kolonādi. Rožainās marmora kolonnas savienoja grezni izlocītas melna metāla margas. Abos stāvos nišās kā muzeja galerijā lepojās krūšutēli un statujas. Malone paraudzījās augšup. Šādi griesti iederētos pat Sv. Pāvila katedrālē.
Viņš pašūpoja galvu.
Raugoties no ārpuses, nekas neliecināja par šādu greznību.
Uz viesistabu jāiet augšā pa tām kāpnēm, teica Malone.
Man ir tāda sajūta, ka tūlīt satiksim karalieni, atzinās Pema.
Viņi devās augšup pa grezno paklāju, kas rotāja kāpnes bez margām. To augšgalā paneļiem rotātas divviru durvis veda uz tumšu istabu. Malone nospieda slēdzi, un spoži iedegās no ilkņiem izgatavota lustra, apgaismojot ērtu un mājīgu, mēbelēm piebāztu salonu, kura sienas rotāja samta drapērijas zirņu zupas krāsā.
Varēja sagaidīt arī ko greznāku, viņš secināja. Pēc tās krāšņās ieejas.
Viņš aizvēra durvis.
Ko mēs meklējam? jautāja Pema.
Malone nopētīja gleznas pie sienām, galvenokārt sešpadsmitā un septiņpadsmitā gadsimta portretus. Nevienu no šīm sejām viņš nepazina. Zem portretiem pie sienām slējās kļavas koka grāmatu skapji. Būdams pieredzējis grāmatu pazinējs, viņš uzreiz saprata, ka šie sējumi ir gaužām nenozīmīgi, bez vēsturiskas vai literāras vērtības, izvietoti šeit tikai kā dekorācija. Uz grāmatu skapjiem dižojās bronzas krūšutēli. Atkal nevienas pazīstamas sejas.
Sv. Hieronīma atklāsme, viņš atbildēja. Varbūt tas ir kāds no šiem portretiem.
Pema apgāja apkārt istabai, nopētot katru gleznu. Malone tās saskaitīja. Četrpadsmit. Galvenokārt sievietes greznos tērpos vai vīrieši parūkās un kuplos apmetņos, kādi bija modē pirms trīssimt gadiem. Pie akmens pavarda U burta veidā bija novietoti divi dīvāni un četri krēsli. Viņš iedomājās, ka Tomass Beinbridžs droši vien šeit pavadīja daudz laika.
Nevienam no tiem, paziņoja Pema, nav nekādas saistības ar Sv. Hieronīmu.
Malone samulsa. Džordžs rakstīja, ka tas ir šeit.
Varbūt kādreiz bija. Bet vairs nav.
35. N odaĻa VAŠINGTONA
Stefānija raudzījās uz Brentu Grīnu, un bezkaislīgo mieru viņas sejā nomainīja pārsteigums. Torvaldsens lūdza jūs atsaukt manu apsardzi? Kā jūs vispār viņu pazīstat?
Es pazīstu daudzus cilvēkus. Grīns norādīja uz sasietajām rokām un kājām. Taču pašlaik esmu pilnīgi jūsu varā.
Atsaukt viņas apsardzi bija muļķīgi, paziņoja Kasiopeja. Ja nu manis tur nebūtu?
Henriks teica, ka jūs tur esat un tiksiet ar visu galā.
Stefānija pūlējās apvaldīt dusmas. Uz spēles bija likta
mana pakaļa.
Jūs to ļoti muļķīgi pakļāvāt riskam.
Nevarēju iedomāties, ka Diksone mēģinās man uzbrukt.
Tieši to es ari gribu pierādīt. Jūs nemaz nedomājat. Grīns atkal ar galvas mājienu norādīja uz līmlentes žņaugiem. Vēl viens muļķības piemērs. Varat ticēt vai neticēt, bet drīz ieradīsies apsardzes vienība. Tā viņi dara vienmēr. Varbūt es arī ilgojos pēc netraucētas privātās dzīves, taču atšķirībā no jums drošību vērtēju augstāk.
Ko jūs darāt? noprasīja Stefānija. Kāpēc esat iesaistījies? Vai sadarbojaties ar Deiliju? Vai tā saruna ar viņu bija tikai teātris, lai aizmālētu man acis?
Man nav ne laika, ne patikas spēlēt teātri.
Stefāniju tas nepārliecināja. Man apnikuši meli. Manis dēļ tika nolaupīts Malones dēls. Kotons pašlaik ir Londonā kopā ar izraēliešu slepkavu vienību. Es nevaru ar viņu sazināties, tātad nevaru ari brīdināt. Varbūt ir apdraudēta Džordža Hadāda dzīvība. Tad es uzzinu, ka priekšnieks pamet mani pliku un neaizsargātu, zinot, ka saūdi grib mani nogalināt. Ko lai es domāju par to visu?
To, ka jūsu draugs Henriks Torvaldsens bija pietiekami tālredzīgs, lai norīkotu jums palīgu. Un es kā vēl viens jūsu draugs nolēmu, ka šim palīgam labāk darboties vienam. Ko teiksiet par to? Izklausās ticami?
Stefānija apdomāja viņa vārdus.
Un vēl kas, piebilda Grīns.
Viņa pievērsa tam niknu skatienu.
Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.
Malone bija sapīcis. Viņš bija ieradies Beinbridža namā cerībā atrast atbildes. Hadāda piezīmēs bija norāde tieši uz šejieni. Un tomēr nekā.
Varbūt ir vēl kāda viesistaba? ieminējās Pema.
Taču, ieskatījies bukletā, Malone pārliecinājās, ka šādi apzīmēta ir tikai viena telpa. Ko viņš bija palaidis garām? Tad viņš pamanīja kaut ko sayādu. Līdzās vienai no loga nišām, kur smalkās vitrāžas gaidīja rīta saules starus, bija tukšs sienas laukums. Visas sienas bija noklātas ar portretiem, bet šeit nekā. Turklāt uz sienas seguma vīdēja tikko saskatāma taisnstūraina kontūra.
Viņš piesteidzās pie tukšās sienas. Viens portrets pazudis.
Koton, es negribu krist tev uz nerviem, taču iespējams, ka esam uz nepareizām pēdām.
Viņš papurināja galvu. Džordžs gribēja, lai mēs nākam šurp.
Viņš domīgi apstaigāja telpu, tad saprata, ka ilgi vairs nedrīkst kavēties. Var ienākt kāds apkopējs. Lai gan viņš bija paņēmis līdzi Hadāda un Kārnā ieročus, viņš nevēlējās tos likt lietā.
Pema pētīja galdus, kas stāvēja abu dīvānu galos. Uz tiem līdzās skulptūrām un puķu podiem bija glīti sakrautas grāmatu un žurnālu kaudzītes. Viņa aplūkoja nelielu bronzas statueti tas bija pavecs, bārdains vīrietis ar krunkainu seju un muskuļainu augumu, tērpies tikai gurnu apsējā. Viņš sēdēja uz akmens, iegrimis grāmatas lasīšanā.
Tas tev jāredz, viņa paziņoja.
Malone pienāca un ieraudzīja uzrakstu uz statuetes pamatnes.
Sv. HieronIms Baznīcas doktors
Viņš tik ļoti bija centies atrast slēptas norādes, ka nebija pamanījis acīm redzamo. Pema norādīja uz grāmatu zem statuetes.
"Sv. Hieronīma atklāsme", viņa pavēstīja.
Malone aplūkoja grāmatas muguriņu. Vērīga acs.
Pema pasmaidīja. Es varu būt noderīga.
Viņš pacēla smago bronzas figūru. Nu tad esi noderīga un ņem grāmatu.
Stefānija īsti nesaprata, kā uzņemt šos Brenta Grīna vārdus. Ko tas nozīmē? Šis īpašais draugs?
Pašlaik nav īsti ērti to apspriest.
Tad viņa Grīna acīs pamanīja kaut ko savādu. Nemieru. Piecus gadus viņš kā buldogs bija kalpojis administrācijai neskaitāmās ciņās ar Kongresu, presi un īpašu interešu grupām. Viņš bija rūdīts profesionālis. Jurists, kurš pārstāv administrāciju nacionāla mēroga lietās. Taču viņš bija arī dziļi reliģiozs cilvēks un, cik Stefānijai bija zināms, viņa labo slavu nebija aptumšojusi ne mazākā skandāla ēna.
Teiksim tā, Grīns pusčukstus noteica. Es negribētu, lai saūdi jūs nogalina.
Pašlaik tas man ir vājš mierinājums.
Kā būs ar to apsardzes vienību? ieminējās Kasiopeja. Man ir tādas aizdomas, ka viņš neblefo.
Pārbaudi parādes durvis un pavēro ielu, Stefānija izrīkoja, ar skatienu skaidri liekot saprast, ka vēlas uz brīdi palikt divatā ar Grīnu.
Kasiopeja izgāja no virtuves.
Tā, Brent. Ko lādu jūs gribējāt teikt, ko viņa nedrīkstēja dzirdēt?
Stefānij, cik jums gadu? Sešdesmit viens?
Es nerunāju par savu vecumu.
Jūsu virs jau daudzus gadus ir miris. Jums droši vien ir skumji. Es nekad neesmu bijis precējies, tāpēc nezinu, kā tas ir zaudēt dzīvesbiedru.,