Jā, viegli nav. Bet kāda tam saistība ar visu notiekošo?
Es zinu, ka pirms Larsa nāves jūs bijāt atsvešinājušies. Laiks atkal sākt kādam uzticēties.
Vai zināt ko? Es noteikšu tikšanās laikus, un visi, ieskaitot tos, kuri cenšas mani nogalināt, varēs nākt un mēģināt pārliecināt mani par savu uzticamību.
Henriks necenšas jūs nogalināt. Kasiopeja ari ne. Kotons Malone arī ne. Viņš brīdi klusēja. Es arī ne.
Jūs atsaucāt manu apsardzi, lai gan zinājāt, ka man draud briesmas.
Un kas notiktu, ja nebūtu atsaucis? Abi jūsu aģenti būtu metušies uzbrukumā, izceltos apšaude, un kas ar to tiktu atrisināts?
Hetere Diksone tiktu aizturēta.
Bet jau nākamajā rītā pēc valsts sekretāra vai paša prezidenta iejaukšanās viņu atbrīvotu. Tad jūs atlaistu no darba, un saūdi varētu novākt jūs vienā mierā. Un zināt, kāpēc? Jo visiem būtu vienalga.
Izklausījās gluži ticami. Sasodīts!
Jūs rīkojāties pārāk ātri un visu nepārdomājāt. Grīna skatiens bija atmaidzis, un viņa tajā pamanīja vēl ko neredzētu.
Rūpes.
Es vienreiz jau piedāvāju jums savu palīdzību. Jūs atteicāties. Tagad pateikšu jums kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Ko nepateicu toreiz.
Viņa gaidīja.
Es pieļāvu Aleksandrijas saiknes faila slepenības pārkāpumu.
Malone atšķīra grāmatu par Sv. Hieronīmu plānu sējumiņu, tikai septiņdesmit trīs sadzeltējušas lappuses, iespiestu 1845. gadā. Viņš to pāršķirstīja, iegaumējot dažas detaļas.
Hieronims dzīvoja no 342. līdz 420. gadam. Viņš labi zināja latīņu un grieķu valodu un jaunībā pat necentās apvaldīt savas tieksmes pēc priekiem un baudām. Kad 360. gadā pāvests viņu kristīja, viņš veltīja sevi Dievam. Turpmākos sešdesmit gadus viņš ceļoja, rakstīja traktātus, aizstāvēja ticību un kļuva par vienu no ievērojamākajiem kristīgās reliģijas pamatlicējiem. Vispirms viņš pārtulkoja Jauno derību, pēc tam mūža beigās pārtulkoja Veco derību no grieķu valodas latīņu valodā, radot Vulgate, ko pēc vienpadsmit gadsimtiem Trentas koncils pasludināja par katoļu baznīcas autoritatīvo tekstu.
Malones skatienu piesaistīja trīs vārdi.
Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.
Hieronīma īstais vārds.
Viņš atcerējās ādas mugursomā atrasto romānu "Varoņa ceļojums", autors Eisēbijs Hieronīms Sofronijs.
Acīmredzot Tomass Beinbridžs bija ļoti rūpīgi izvēlējies pseidonīmu.
Kaut kas ir? apjautājās Pema.
Viss. Taču tad atklājuma prieku nomainīja netīkama apjausma. Laiks pazust no šejienes.
Viņš pieskrēja pie durvīm, izslēdza gaismu un uzmanīgi tās pavēra. Marmora zāle bija tukša un klusa. Kādā tālākā telpā joprojām skanēja radio, tagad tā bija kāda sporta reportāža auroja skatītāji, klaigāja komentētājs. Grīdas spodrināmā mašīna bija apklususi.
Viņš devās uz kāpņu pusi, Pema aiz viņa.
Lejā, zālē, ieklupa trīs vīri ar ieročiem rokās.
Viens pacēla pistoli un izšāva.
Malone nogāza Pemu uz grīdas.
Lode atsitās pret akmeni. Viņš aši paslēpās aiz kolonnas un rāva Pemu sev līdzi, tad pamanīja viņu sāpēs saviebjamies.
Plecs, viņa paskaidroja.
Vēl trīs lodes atsitās pret marmoru, meklējot viņus. Viņš izvilka Hadāda automātisko revolveri un sagatavojās. Līdz šim neviens šāviens nebija sacēlis lielu troksni tikai klusus paukšķus, kā purinot spilvenus. Klusinātāji. Viņam vismaz bija izdevīgākas pozīcijas, atrodoties augšstāvā. No slēptuves viņš pamanīja divus šāvējus apakšstāvā tuvojamies no labās puses, kamēr trešais palika stāvam pa kreisi. Nedrīkstēja ļaut tiem diviem pienākt tuvāk, jo tad viņi varēs šaut, slēpjoties aiz kolonnas, tāpēc viņš izšāva.
Viņš netrāpīja, taču tuvu garām pazibējusī lode lika uzbrucējiem uz mirkli apstāties, un Malone paguva labāk nomērķēt un izšaut uz pirmo no diviem, nogāžot to kā smilšu maisu. Otrs mēģināja paslēpties, bet Malone izšāva vēlreiz, un svešinieks steigšus metās uz zāles durvju pusi. Nošautajam no brūces plūda asinis, krājoties spilgti sarkanā peļķē uz baltā marmora.
Atskanēja vēl vairāki šāvieni. Visapkārt smirdēja pēc šaujampulvera.
Hadāda revolverī bija palikušas piecas lodes, bet Malonem kabatā bija arī Kārnajam atņemtais ierocis. Varbūt vēl kādas piecas lodes. Viņš pamanīja bailes Pemas acīs, taču viņa saglabāja mieru.
Viņš iedomājās, ka varētu atkāpties viesistabā. Aizbarikadējot divviru durvis ar mēbelēm, varētu iegūt nedaudz laika, lai izbēgtu pa logu. Taču viņi atradās otrajā stāvā, un tas visu sarežģīja. Un tomēr tā varētu būt vienīgā iespēja izglābties, ja vien lejā palikušie vīri nesadomātu iznākt no slēptuves, lai viņš tos netraucēti nošautu.
Bet tas bija maz ticams.
Viens no uzbrucējiem pieskrēja kāpņu pakājē. Otrs piesedza viņu ar četriem šāvieniem, kas trāpīja sienā viņiem aiz muguras. Malonem bija jātaupa munīcija, šaut drikstēja tikai uz drošu mērķi.
Tad viņš saprata, kas tiem padomā.
Lai varētu izšaut uz vienu no tiem, viņam būtu jāiznāk no slēptuves, kļūstot par mērķi otram. Tāpēc viņš rīkojās pretēji gaidītajam nepievēršot uzmanību kreisajai pusei, apmetās ap kolonnu pa labi un raidīja lodi sarkanajā paklājā augšup kāpjošā uzbrucēja priekšā.
Vīrietis nolēca no kāpnēm un metās slēpties.
Pema pieskārās plecam, un parādījās asinis. Brūce bija atvērusies. Pārāk daudz kustību. Viņas zilās acis bija bailēs ieplestas.
Zālē norībēja divi šāvieni.
Bez klusinātāja. Liela kalibra ierocis.
Pēc tam klusums.
Sveiki! atskanēja vīrieša balss.
Malone paraudzījās gar kolonnu. Lejā stāvēja gara auguma vīrietis ar īsi apgrieztiem gaišiem matiem. Viņam bija plata piere, strups deguns un apaļš zods. Viņa sportiskais augums bija ietērpts džinsos, brezenta kreklā un ādas jakā.
Šķiet, jums bija vajadzīga palīdzība, paziņoja vīrietis, nolaidis gar sāniem labo roku ar ieroci.
Abi uzbrucēji gulēja uz asinīm nošķaidītās marmora grīdas. Svešinieks acīmredzot bija labs šāvējs.
Malone atkal paslēpās aiz kolonnas. Kas jūs esat?
Draugs.
Atvainojiet, ja neticēšu.
Es jūs par to nevainotu. Tad palieciet vien tepat un gaidiet policiju. Varēsiet izskaidroties par šiem līķiem. Atskanēja soļi, kas attālinājās. Un, starp citu vienmēr laipni.
Malonem kaut kas ienāca prātā. Kas nolicis ar apkopējiem? Kāpēc viņi neskrien šurp?
Soli apstājās. Viņi augšstāvā guļ bezsamaņā.
jūsu darbs?
Nav mans.
Ko jūs vēlaties?
To pašu, ko daudzi citi, kas nākuši šurp nakts melnumā. Es meklēju Aleksandrijas bibliotēku.
Malone klusēja.
Vai zināt ko? Es esmu apmeties viesnīcā Savoy, 453. numurā. Man ir kāda informācija, kuras jums, visticamāk, nav. Ja vēlaties aprunāties, nāciet un sameklējiet mani. Ja ne mēs droši vien vēl laiku pa laikam tiksimies. Jūsu izvēle. Bet kopā mēs varētu paātrināt procesu. Viss jūsu ziņā.
Uz grīdas noklaudzēja stingri soļi, pamazām attālinoties nama iekšienē.
Ko, pie velna, tas nozīmēja? brīnījās Pema.
Viņš mums stādījās priekšā.
Viņš nogalināja divus cilvēkus.
Par to esmu viņam pateicīgs.
Koton, mums jātiek projām no šejienes.
It kā es pats nezinātu. Bet vispirms jānoskaidro, kas ir šie tipi.
Iznācis no slēptuves, viņš steidzās lejā pa marmora pakāpieniem. Pema sekoja. Viņš pārmeklēja visus trīs līķus, bet neatrada nekādus dokumentus.