Viņš atvēra mašīnas durvis un iekāpa.
Vēl tikai jātiek galā ar Kotonu Maloni.
Stefānija stāvēja virtuvē līdzās Kasiopejai un klausījās, kā Brents Grīns atver parādes durvis un runā ar abiem slepenā dienesta aģentiem. Ja nojauta būs viņu pievīlusi, tad viņas abas tūlīt apcietinās.
Tas ir muļķīgi, čukstēja Kasiopeja.
Mana muļķība, turklāt es nelūdzu ne tevi, ne Henriku iejaukties.
Tu esi spītīga maita.
Lai nu kurš to teiktu! Varēji nenākt man līdzi. Vai tikai pati arī neesi spītīga?
Viņa ieklausījās, kā Grīns bezrūpīgi tērzē par silto nakti un stāsta, kā nejauši izlējis ūdens glāzi uz halāta. Viņa atbrīvoja Grīnu no krēsla un uzjautrināta vēroja, kā viņš loba līmlenti no rokām un kājām. Naksnīgo komēdijseriālu autori dārgi maksātu, lai redzētu, kā viņš sāpēs saraujas ikreiz, kad lente noplēš roku un kāju apmatojumu. Tad Jaunanglijas vecpuisis veikli pieglauda mitros matus un izsteidzās no virtuves.
Viņa atkal atcerējās patiesā pārliecībā izteiktos Grīna vārdus.
Šim draugam īpaši rūp jūsu drošība.
Viņš nuis nodos, un tad būs ziepes, čukstēja Kasiopeja.
Nenodos.
Kāpēc tu esi tik pārliecināta?
Divdesmit gadu ilgas kļūdīšanās pieredze.
Beidzot Grīns atsveicinājās no aģentiem. Stefānija pavēra virpuļdurvis un skatījās, kā viņš pa ārdurvju lodziņu vēro tos aizejam. Pagriezies atpakaļ, viņš noprasīja:
Esāt apmierināta?
Stefānija caur ēdamistabu tuvojās viņam. Kasiopeja sekoja.
Tā, Brent. Ko tālāk?
Tagad mēs kopīgiem spēkiem glābsim jūsu ādu un vienlaikus arī likvidēsim noplūdi.
Starp citu, jūs tā arī nepateicāt, kas ir vainīgais.
Nepateicu. Jo es to nezinu.
Es domāju, jūs teicāt, ka atklājāt šo personu?
Gribēju teikt, ka varbūt esam atklājuši problēmu.
Es gaidu.
Jums nepatiks tas, ko teikšu.
Pārliecinieties.
Pašlaik galvenā ziņu pienesēja izraēliešiem ir Pema Malone.
TREŠĀ DAĻA
.
37, nodaĻa 7:40
Henrikam Torvaldsenam nepatika lidot, tāpēc nevienam no viņa uzņēmumiem nepiederēja lidmašīnas. Lai kaut cik atvieglotu ciešanas, viņš vienmēr sēdēja pirmajā klasē un lidoja agri no rīta. Lielie sēdekļi, ērtības un agrais laiks mazināja netīkamās bailes. Turpretī Gerijs Malone, šķiet, bija sajūsmā par šo piedzīvojumu. Viņš bija notiesājis savas brokastis un arī krietnu daļu Henrika porcijas.
Drīz nolaidīsimies, Torvaldsens teica Gerijam.
Kolosāli. Man tagad vajadzētu būt skolā, bet es esmu Austrijā.
Pēdējo divu gadu laikā viņi bija sadraudzējušies. Vasaras brīvdienās viesojoties pie tēva, Gerijs bieži bija palicis pa nakti Kristiangādē. Tēvs un dēls labprāt brauca jūrā ar četrdesmit pēdas garo jahtu, kas bija pietauvota piestātnē pie Torvaldsena nama. Jahta bija nopirkta sen un domāta ceļojumiem pāri Orezundam uz Norvēģiju un Zviedriju, bet tagad tā gandrīz netika lietota. Torvaldsena dēls Kajs savulaik mīlēja ūdeņus. Viņu atceroties, tēva sirds allaž sažņaudzās sāpēs. Kopš viņa nāves bija pagājuši gandrīz divi gadi. Nošauts Mehiko līdz pat šim brīdim nezināma iemesla dēļ. Malone tur bija aizsūtīts uzdevumā un darīja visu iespējamo, un tā arī viņi iepazinās. Taču Torvaldsens nebija aizmirsis Meksikā notikušo. Gan viņš beidzot atklās patiesību par sava dēla nāvi. Šādus parādus nedrīkst atstāt neatmaksātus. Tomēr kopā ar Geriju pavadītais laiks dāvāja vecajam vīram kaut nedaudz prieka, ko liktenis viņam bija tik neželīgi laupījis.
Labi, ka tu varēji braukt līdzi, viņš ieminējās. Negribēju atstāt tevi mājā.
Es nekad neesmu bijis Austrijā.
Skaista zeme. Biezi meži. Sniegaini kalni. Ezeri augstu kalnos. Brīnišķīgas ainavas.
Vakar visu dienu viņš bija uzmanīgi vērojis Geriju, un šķita, ka puisis labi pārcietis visus pārdzīvojumus, sevišķi, zinot to, ka viņa acu priekšā lika nošauti divi cilvēki. Kad Malone un Pema devās uz Angliju, Gerijs saprata, kāpēc viņiem jābrauc. Mātei bija jāatgriežas darbā, bet tēvam jānoskaidro, kāpēc Gerijs tika apdraudēts. Kristiangāde bija pazīstama vieta, un Gerijs bija priecīgs tur palikt. Taču vakar pēc sarunas ar Stefāniju Torvaldsenam bija skaidrs, kas tagad jādara.
Tas pasākums, kur jums jāpiedalās, jautāja Gerijs, vai tas ir svarīgs?
Varētu būt. Man jāpiedalās vairākās sēdēs, bet gan jau atradīsim arī tev kādas izklaides tajā laikā.
Bet tētis? Vai viņš zina, ka mēs braucam? Mammai es neko neteicu.
Pema Malone pirms pāris stundām zvanīja un pārmija dažus vārdus ar Geriju. Taču viņa nolika klausuli, pirms Torvaldsens paguva ar viņu aprunāties. Es nešaubos, ka viens vai otrs no viņiem piezvanīs vēlreiz un Jespers paziņos, kur mēs esam.
Ņemdams Geriju līdzi, viņš riskēja, taču uzskatīja, ka tas ir arī viltīgs gājiens. Ja Alfrēds Hermans bija organizējis nolaupīšanu un Torvaldsens bija pārliecināts, ka tā ir -, tad, uzturoties asamblejā kopā ar šīs pasaules varenajiem, viņu pavadoņiem un miesassargiem, Gerijs varētu būt visdrošāk pasargāts. Viņš atkal atcerējās nolaupīšanu. Spriežot pēc skopajam ziņām, ko viņš bija ieguvis par Dominiku Seibru, šis amerikānis ir īsts profesionālis, kas diez vai izmantotu tik nemākulīgus pakalpiņus kā tie trīs holandieši, kuri salaida visu grīstē. Kaut kas tur nebija kārtībā. Malone ir spējīgs aģents, tas jāatzīst, tomēr notikumi risinājās kaut kā aizdomīgi gludi. Vai viss šis cirks bija iestudēts tieši Malones dēļ? Lai pamudinātu viņu rīkoties? Tādā gadījumā Gerijam briesmas vairs nedraudēja.
Atceries, ko mēs runājām, viņš atgādināja. Esi uzmanīgs un daudz nepļāpā. Arī sienām ir ausis.
Sapratu.
Viņš pasmaidīja. Lieliski.
Tagad atlika tikai cerēt, ka viņš pareizi atšifrējis Alfrēdu Hermanu.
38.NODAĻA VĪNE 8:00
Hermans pastūma projām brokastu šķīvi. Ēšana viņam šķita pretīga nodarbe, sevišķi sabiedrībā, taču viņam patika pils ēdamzāle. Viņš pats bija izvēlējies tās dizainu un neogotiskos rotājumus. Logu ailes un griestus rotāja slavenu krustnešu ģerboņi, pie sienām lepojās gleznas, kurās bija attēlots kristiešu iebrukums Jeruzālemē.
Brokastis, kā vienmēr, bija krāšņs pasākums, kur viesus apkalpoja vesela armija viesmīļu baltās žaketēs. Viņa meita sēdēja garā galda pretējā galā, bet pārējās divpadsmit vietas aizņēma īpaši izredzētu ordeņa biedru grupa Politikas komiteja, kas iepriekšējā vakarā bija ieradušies, lai nedēļas nogalē piedalītos asamblejā.
Ceru, ka visi ir apmierināti, Margarete uzrunāja viesus. Sabiedrībā viņa jutās kā zivs ūdenī.
Hermans pamanīja, ka meita pikti sarauc pieri, ieraugot viņa neaizskarto šķīvi, taču viņa neko neteica. Pārmetumus izteiks bez lieciniekiem it kā laba ēstgriba vien varētu nodrošināt stipru veselību un ilgu mūžu. Kaut nu tas būtu tik vienkārši.
Vairāki komitejas locekļi tērgāja par pili un tās izsmalcināto iekārtojumu, ievērojot dažas izmaiņas, kas ieviestas kopš pavasara. Lai gan visi šie ļaudis bija turīgi, viņu īpašumi ne tuvu nevarēja sacensties ar Hermana bagātībām. Tomēr katrs no viņiem bija savā ziņā noderīgs, tāpēc viņš
pateicās tiem par atzinību un gaidīja. Beidzot viņš iejautājās:
Es vēlētos uzzināt, ko Politikas komiteja gatavojas ziņot asamblejai par 1223. koncepciju.
Šī iniciatīva, kas tika pieņemta pirms diviem gadiem pavasara asamblejā, paredzēja daudzpusīgu plānu situācijas destabilizēšanai Izraēlā un Saūda Arābijā. Šis plāns Hermanam patika, tāpēc viņš bija iefiltrējis spiegus Izraēlas un ASV valdībā, kuri negaidīti noveda viņu pie Džordža Hadāda.