Stefānija viņa balsī kaut ko saklausīja. Vai tas raksturo arī jūs?
Grīns uzreiz neatbildēja, un Stefānija iedomājās, ka varbūt jautājums bijis pārāk uzmācīgs. Beidzot viņš klusi nočukstēja: Vairāk, nekā jūs varat iedomāties.
Stefānija vēlējās turpināt šo tematu un gatavojās jautāt vēl kaut ko, bet tad uz kāpnēm nodimdēja soļi. Durvīs parādījās Kasiopejas siluets.
Mums ir viesi. Tikko piebrauca auto.
Grīns piecēlās. Es neredzēju gaismas.
Tas piebrauca ar izslēgtiem lukturiem.
Stefānijai tas nepatika. Es domāju, ka tu guli.
Kādam taču jūs abus jāapsargā.
Iezvanījās tālrunis.
Neviens nepakustējās. Vēl viens zvans.
Grīns tumšajā istabā sameklēja bezvadu klausuli un atbildēja. Stefānija ievēroja, ka viņš izliekas samiegojies. Kādu brīdi viņš klusēdams klausījās.
Jā, protams, nāciet iekšā. Es pēc mirkļa būšu leja. Grīns nolika klausuli.
Lerijs Deilijs. Viņš ir ārā un grib mani satikt.
Tas nav labi, uztraucās Stefānija.
Varbūt nav. Bet jūs tagad paslēpieties, un noskaidrosim, ko tam velnam vajag.
40. NODAĻA LONDONA 8:15
Malonem patika viesnīca Savoy. Viņš tur dažas reizes bija apmeties uz amerikāņu un britu valdības rēķina. Viena laba īpašība Magelāna nodaļai bija priekšrocības bija tikpat lielas kā risks. Viņš nebija redzējis Savoy vairākus gadus un nopriecājās, ieraudzījis, ka vēlīnā Viktorijas stila viesnīcā joprojām valda tas pats greznības un nerātnības apvienojums. Viņš zināja, ka viena nakts numurā ar skatu uz Temzu maksā vairāk, nekā lielākā daļa cilvēku pasaulē nopelna gadā. Tas nozīmēja, ka viņu glābējam laikam patīk ceļot ar vērienu.
Viņi veikli tika projām no Beinbridža nama, nozogot apkopēju busiņu un pēc tam atstājot to dažas jūdzes pirms dzelzceļa stacijas. Ar vilcienu 6:30 viņi atgriezās Londonā. Pedingtonas stacijā viss izskatījās mierīgi, un, neuzticoties taksometriem, viņi devās uz Savoy ar metro.
Pemas ievainojums lielas raizes nesagādāja. Asiņošana, kas sākās Beinbridža namā, bija pierimusi. Viesnīcā viņi atrada vietējo telefonu un lūdza savienot ar 453. numuru.
Ātri gan esat klāt, atsaucās balss klausulē.
Ko jūs vēlaties?
Pašlaik esmu izsalcis, tāpēc svarīgākais ir brokastis.
Malone saprata viņa domu. Nāciet lejā.
Varbūt kafejnīcā pēc desmit minūtēm? Tur ir lieliska bufete.
Mēs gaidīsim.
Pie viņu galdiņa pienāca tas pats pirms divām stundām redzētais vīrietis, tikai tagad ģērbies olīvkrāsas brezenta biksēs un brūnā velveta kreklā. Glītajā, gludi skūtajā sejā staroja sirsnība un labvēlība.
Mans vārds ir Makolums. Džeimss Makolums. Visi mani sauc par Džimiju.
Malone bija pārāk noguris un aizdomīgs, lai izturētos draudzīgi, tomēr piecēlās un sasveicinājās. Svešinieka rokasspiediens bija stingrs un noteikts, gaiši zaļo acu skatiens atklāts. Pema palika sēžot. Malone nosauca savu un viņas vārdu, tad uzreiz ķērās pie galvenā. Ko jūs darījāt Beinbridža namā?
Varējāt vismaz pateikties par dzīvības glābšanu. Man tas nebija jādara.
Jūs tikai nejauši gadījāties tuvumā?
Makoluma lūpas savilkās smīnā. Jūs vienmēr tā darāt? Bez priekšspēles uzreiz ķeraties pie lietas?
Jūs izvairāties no jautājuma.
Makolums pievilka krēslu un apsēdās. Es mirstu badā. Varbūt uzēdīsim kaut ko, un es jums visu izstāstīšu?
Malone nekustējās. Varbūt tomēr atbildiet uz jautājumu.
Labi, labi, saprašanās vārdā. Es esmu bagātību meklētājs, kas nonācis uz pēdām Aleksandrijas bibliotēkai. Jau vairāk nekā desmit gadus meklēju to, kas varētu būt no tās palicis pāri. Beinbridža namā ierados, sekojot tiem diviem vīriem. Pirms četrām dienām viņi bija nogalinājuši kādu sievieti sasodīti labu ziņu avotu, tāpēc es gāju viņiem pa pēdām cerībā uzzināt, kā labā viņi strādā. Taču viņi aizveda mani pie jums.
Beinbridža namā teicāt, ka jums esot kāda informācija, kuras man nav. Kāpēc jūs tā domājat?
Makolums atgrūda krēslu un piecēlās. Es teicu, ka man varētu būt kāda informācija, kuras jums nav. Vai zināt, man nav ne laika, ne pacietības tādai pratināšanai. Es jau iepriekš esmu bijis tajā namā. Jūs neesat pirmie, kas dodas uz turieni. Katrs no jums, amatieriem, vienmēr zina kripatiņu patiesības, kas izpušķota ar visādām fantāzijām. Esmu ar mieru atklāt kaut ko no visa man zināmā apmaiņā pret to patiesības drusku, kas varētu būt jūsu rīcībā. Tas arī viss, Malone. Nekā ļaunāka.
Tātad jūs ielaidāt diviem cilvēkiem lodi pakausī tikai tādēļ, lai pierādītu savu viedokli? noprasīja Pema, un Malone uzreiz saklausīja skeptiskas juristes toni.
Makolums cieši ieskatījās Pemai acīs. Es nošāvu tos vīrus, lai izglābtu jūsu dzīvību. Tad viņš paraudzījās apkārt.
Man patīk šī viesnīca. Vai zinājāt, ka pats pirmais martīni tika ieliets Savoy Amerikas bārā? Hemingvejs, Ficdžeralds, Gēršvins viņi visi šeit dzēra. Bagātīga vēsture.
Jums patīk vēsture? paprasīja Pema.
Profesionāla nepieciešamība.
Kaut kur iesiet? jautāja Malone.
Makolums nekustīgi stāvēja, saglabājot nesatricināmu mieru, lai gan Malone tīši centās izsist viņu no līdzsvara.
Jūs esat pārāk aizdomu mākti, lai ar jums runātu. Rīkojieties vien paši. Veiciet varoņa pārbaudījumu. Ceru, ka jums tas izdosies.
Kaut kāda nojausma viņam bija. Ko jūs par to zināt?
Kā jau teicu, es krietnu laiku eju pa pēdām šim noslēpumam. Un cik ilgi jūs ar to nodarbojaties? Ļaujiet minēt. Jūs esat iesācēji. Vēl ļaunāk lepni un pašapzinīgi iesācēji. Esmu saticis milzumdaudz šādu cilvēku. Viņi domā, ka zina visu, bet patiesībā nezina nenieka. Ne velti bibliotēka palikusi apslēpta tūkstoš piecsimt gadu. Makolums apklusa.
Vai zināt, Malone, jūs esat kā ēzelis, kas līdz ceļiem iebridis leknā, zaļa zālē, bet, pastiepis galvu pāri sētai, grauž nezāles. Bija patīkami iepazīties. Tagad iešu pie tā galdiņa paēst brokastis.
Makolums aizsoļoja pa pustukšo kafejnīcas zāli.
Kā tev šķiet? Malone jautāja Pemai.
Augstprātīgs. Taču nedrīkst viņam to pārmest.
Malone pasmaidīja. Viņš kaut ko zina, un, ja mēs paliksim tepat, tad gudrāki netiksim.
Pema piecēlās. Piekrītu. Nu tad paēdīsim brokastis kopā ar jauno draugu.
Seibrs sēdēja pie galdiņa un gaidīja. Ja viņš bija šos ļautiņus novērtējis pareizi, tad viņi tūlīt bus klāt. Malone nespēs pretoties kārdinājumam. Viņš noteikti zina tikai to, ko Džordžs Hadāds paguva pastāstīt, bet, spriežot pēc ieraksta, tas nebija daudz. Varbūt kādu derīgu informāciju viņš bija guvis no materiāliem, ko paņēma no Hadāda dzīvokļa, taču Seibrs bija pārliecināms, ka paši svarīgākie jautājumi bija palikuši neatbildēti.
Tāpat kā viņam pašam.
Viņš piespieda sevi kontaktēties ar cilvēkiem. Diezgan neparasti. Viņš bija pieradis būt vienatnē ar savām domām tuvas attiecības ar līdzcilvēkiem bija retums, tās aizstāja īslaicīgi sakari tikai seksa dēļ. Visbiežāk viņš sievietēm maksāja. Tās bija profesionāles tāpat kā viņš. Darīja savu darbu, naktī čukstot visu to, ko viņš vēlējās dzirdēt, bet no rīta laikus pazuda. Skarbā ikdiena, kur valdīja dzīvības briesmas un prāta spriedze, drīzāk apslāpēja nekā iekvēlināja dzimumtieksmi vismaz viņam. Nevēlamas sekas traucēja skaidri domāt. Dažkārt viņš pārgulēja ar savām aģentēm. Taču, kā pieradīja gadījums ar britu aģenti, šādi varēja rasties netīkamas blakusparādības. Romantikas vietā viņš alka pēc vientulības.