Pašreizējo lomu viņš bija spēlējis jau iepriekš ar citiem, kad bija nepieciešams iegūt cilvēku uzticību. Vārdus un rīcību, gaitu un izturēšanos, bravūrīgo balsi to visu viņš bija aizguvis no mātes kārtējā mīļākā. Šis bija policists Čikāgā, kur viņi dzīvoja, kad Dominikāni bija divpadsmit gadi. Viņš atcerējās, kā šis vīrietis pūlējās iegūt mātes uzticību. Viņš atcerējās VVIiite Sox spēli un izbraukumu uz ezermalu. Vēlāk viņš bija sapratis, ka šis policists tāpat kā daudzi citi mātes mīļākie bija centies tikai paspīdēt viņas priekšā. Panākuši cerēto, kas parasti aprobežojās ar gultas priekiem, viņi drīz vien pārtrauca izrādīt uzmanību. Seibrs no sirds ienīda visus mātes pielūdzējus. Viņas bērēs nebija ieradies neviens no tiem. Viņa nomira vientulībā un nabadzībā.
Bet viņš neatkārtos mātes kļūdas.
Viņš piecēlās un devās uz bufetes rindu.
Viņam tiešām patika Savoy ar tās dārgajām, senlaicīgajām mēbelēm un klasiski cienīgo apkalpošanu. Greznība, kas Alfrēdam Hermanam un citiem Zelta aunādas ordeņa biedriem bija ikdiena. Viņš arī vēlējās šādas privilēģijas. Ar saviem, nevis viņu noteikumiem. Taču, lai izmainītu dzīves īstenību, viņam bija vajadzīgs Kotons Malone, un viņš ilgojās uzzināt, vai vismaz daļēja noslēpumu atslēga nebija ādas somā, ko Malone nēsāja līdzi. Līdz šim Seibram bija izdevies turēties vienu soli priekšā pretiniekiem, un, raugoties ar acs kaktiņu, viņš pārliecinājās, ka šī priekšrocība ir saglabāta.
Malone ar bijušo sievu tuvojās viņam, lavierējot caur kafejnīcu, kas strauji pildījās ar cilvēkiem.
Labi, Makolum, Malone pienācis paziņoja. Mēs esam klāt.
Vai izmaksāsiet?
Protams. Tas ir mazākais, ko varu darīt jūsu labā.
Seibrs piespieda sevi iesmieties. Atliek tikai cerēt, ka
tas nav viss, ko jūs spējat darīt.
41. NODAĻA VAŠINGTONA
Stefānija un Kasiopeja atgriezās virtuvē, bet Grīns aizgāja atvērt ārdurvis. Viņas atkal nostājās slēptuvē aiz virpuļdurvīm un klausījās, kā Grīns ieved Deiliju ēdamistabā un abi vīrieši apsēžas pie galda.
Brent, paziņoja Deilijs. Mums jāapspriež daži jautājumi.
Tādi ir bijuši vienmēr, Lerij.
Mums ir nopietna problēma. Un daudzskaitlī es to saku tāpēc, ka atnācu palīdzēt tev to atrisināt.
Es cerēju, ka tas būs kaut kas svarīgs, ja jau nācāt šādā laikā. Varbūt pastāstīsiet, kas tā ir par problēmu?
Pirms neilga brīža kādā muižā netālu no Londonas tika atrasti trīs līķi. Diviem iešauts galvā, vienam krūtīs. Dažu jūdžu attālumā atrasts vēl viens līķis sieviete. Ar lodi galvā. Tā paša kalibra ierocis, ar kuru nogalināti abi vīri. Muižā bija nozagts apkopēju dienesta busiņš, paši apkopēji apdullināti. Busiņš pamests tuvējā pilsētā. Kāds redzējis, ka no tā izkāpj vīrietis un sieviete, bet pēc tam iekāpj vilcienā uz Londonu. Pedingtonas stacijas novērošanas kameru ieraksti apstiprināja, ka no tā vilciena izkāpa Kotons Malone un viņa bijusī sieva.
Stefānija saprata, uz ko viņš mērķē.
Es pieņemu, atbildēja Grīns, jūs domājat, ka šos četrus cilvēkus nogalināja Malone.
Tā izskatās.
Acīmredzot jūs, Lerij, nekad neesat izmeklējis slepkavību.
Un jūs esat?
Veselas sešas lietas. Kad biju štata prokurora palīgs, jums nav ne jausmas, vai tas bija Malone, kas nošāva šos cilvēkus.
Varbūt nav. Tomēr man ir pietiekami daudz ziņu, kas britus satracinātu ne pa jokam. Pierādījumus lai viņi sameklē paši.
Stefānija saprata, ka tas Kotonam var radīt nopietnus sarežģījumus, un Kasiopejas skatiens liecināja, ka ari viņa domā tāpat.
Briti ir identificējuši Maloni. Viņš vēl nav saņemts ciet tikai tāpēc, ka viņi jautāja mums, ko viņš tur meklē. Viņi vēlas zināt, vai viņš ir oficiālā uzdevumā. Vai jūs gadījumā nezināt atbildi?
Iestājās saspringts klusums, un Stefānija iztēlojās akmenscieto izteiksmi Grīna sejā. šāda loma viņam padevās vislabāk.
Tas nav manā jurisdikcijā. Un kurš apgalvos, ka Malones darbība tur ir kaut kādā ziņā saistīta ar mums?
Tad es laikam izskatos pēc muļķa.
Ne vienmēr.
Jauki, Brent. Jūs jokojat. Tas ir kas jauns. Bet, kā jau teicu, Malone tur ir ieradies ar kādu noteiktu mērķi, un viņa dēļ gājuši bojā četri cilvēki neatkarīgi no tā, vai tieši viņš nospieda gaili. Un es nojaušu, ka tas ir saistīts ar Aleksandrijas saikni.
Ļoti pārsteidzīgi secinājumi. Vai tā tiek noteikta Baltā nama politika?
Neiesaku iesaistīt Balto namu. Pašlaik jūs neesat viņiem tīkamāko cilvēku sarakstā.
Ja prezidents vairs nevēlas, lai kalpoju savā amatā, es tur varu līdzēt pavisam vienkārši.
Šaubos, vai ar aiziešanu no amata pietiks.
Stefānija saprata, ka Deilijs beidzot nonācis pie sava apmeklējuma istā mērķa.
Kas jums padomā? noprasīja Grīns.
Lieta ir tāda. Prezidenta popularitātes rādītāji nav pārāk labi. Tiesa gan, līdz otrā termiņa beigām vēl ir trīs gadi, bet mēs gribētu aiziet, slavas apmirdzēti. Kurš gan to nevēlētos? Un nekas tā neuzspodrina popularitāti kā uzvara, un vislabākie ienaidnieki, ko uzvarēt, ir teroristi.
Šoreiz jums taisnība.
Kur ir Stefānija?
Kā lai es zinu?
To jūs man pasakiet. Pirms pāris dienām jūs bijāt gatavs aiziet no amata, lai Viņu atbalstītu. Es viņai ieteicu neiesaistīt šajā lietā Magelāna nodaļu, bet viņa tūdaļ sacēla kājās visu sasodīto aģentūru. Vai viņa rīkojās ar jūsu ziņu?
Es viņai neesmu nekāds uzraugs.
Prezidents viņu atlaida. Viņa ir atbrīvota no amata.
Neapspriežoties ar mani?
Viņš apspriedās pats ar sevi, un ar to pieliek. Stefānija ir patriekta.
Un kas tagad vadīs Magelāna nodaļu?
Vai vēlaties dzirdēt kādu stāstiņu? To neesmu sacerējis es. Tas bija vienā no manām iecienītākajām grāmatām. "Skarbais", autors Kriss Metjūss. Viņš gan ir citā politiskajā nometnē, tomēr gudrs vīrs. Viņš stāsta, kā bijušais senators Bils Bredlijs piedalījies viņam par godu rīkotā pieņemšanā. Bredlijs vēlējās vēl mazliet sviesta, bet nekādi nevarēja sasaukt viesmīli, kurš nesa paplāti. Beidzot viņš pats piegāja pie viesmīļa un paziņoja, ka tas laikam nezina, kas viņš ir. "Es esmu Bils Bredlijs, Roudsa stipendijas ieguvējs, profesionāls basketbolists, ASV senators, un es vēlētos vēl mazliet sviesta." Viesmīlis to visu uzklausīja rāmā garā un atbildēja, ka Bredlijs laikam nezinot, kas ir viņš. Tāpēc viņš to pateica. "Es esmu cilvēks, kurš ir atbildīgais par sviestu." Saprotiet,
Brent, tas, kas ir mūsu rokās, dod mums varu. Un tātad pašlaik es esmu atbildīgais par Magelāna nodaļu.
Vai tad jūs pirms darba Baltajā namā nebijāt korporatīvais lobijs? Bet vēl pirms tam politiskais konsultants? Kas jums tik pēkšņi ļāva kļūt par Tieslietu departamenta visslepenākās izlūkdienesta aģentūras vadītāju?
Tas, ka prezidents augstu vērtē manu viedokli.
Un ari tas, ka jūs viņam katrā izdevīgā brīdī bučojat pakaļu?
Es nenācu šurp strīdēties par piemērotību amatam. Lēmums ir pieņemts. Tātad kur ir Stefānija?
Droši vien viesnīcā.
Esmu izdevis orderi viņas arestam.
Un kurš Tieslietu departamentā palīdzēja jums to panākt?
Formalitātes nokārtoja Baltā nama padomnieks. Šī sieviete ir pārkāpusi vairākus likumus.