Varbūt pateiksiet, kurus tieši?
Ko teiksiet par uzbrukumu ārvalsts pilsonim? Izraēlas misijas darbiniece man apzvērēja, ka Stefānija mēģināja viņu nogalināt. Nejauks puns uz šīs sievietes galvas ir skaidrs pierādījums.
Jūs gatavojaties izvirzīt apsūdzību?
Gatavojos aizsūtīt šo sievišķi kaut kur labi tālu, kur nav žurnālistu.
Un no turienes viņa nekad vairs neatgriezīsies.
Atkal klusums.
Visādi sūdi gadās, Brent.
Tas attiecas arī uz mani?
Vispār jā. Šķiet, ka izraēlieši jūs necieš, bet negrib teikt, kāpēc. Varbūt viņiem krīt uz nerviem jūsu muļķīgā sprediķošana par kristīgo konservatīvismu. Deilijs apklusa. Vai varbūt tāpēc, ka jūs esat tāds idiots. īsti nezinu.
Savādi gan izpaužas jūsu cieņa pret manu amatu.
Es cienu cilvēkus, kuri iecēla mani amatā, un jums arī vajadzētu viņus cienīt. Runāsim skaidru valodu. Mums noderētu iespaidīgs teroristu uzbrukums, un jūs kā tā upuri neviens pārāk neapraudās. Mums tas ir īpaši izdevīgi. Divi zaķi ar vienu šāvienu un tā tālāk. Jūs tiekat novākts. Izraēlieši ir apmierināti. Mūsu popularitātes rādītāji uzlabojas. Visi raugās uz prezidentu kā uz nācijas vadoni. Dzīve ir skaista.
Tātad jūs esat ieradies, lai draudētu Savienoto Valstu ģenerālprokuroram?
Kā jūs varat tā teikt? Es ierados, lai nodotu tālāk draudus. Ir tikai taisnīgi, ja jūs to uzzināt, lai varētu veikt kādus drošības pasākumus. Stefānija arī. Kaut kāda iemesla dēj izraēlieši ir nikni uz viņu.-Bet jūs jau, protams, nezināt, kur viņa atrodas, tāpēc viņu brīdināt nevar. Žēl gan. Bet ar jums ir pavisam citādi. Uzskatiet, ka jums tas ir darīts zināms.
Pieņemu, ka izraēlieši paši nemaz neiesaistīsies slepkavošanā?
Protams, ne. Tā nav teroristu valsts. Taču viņi ir pietiekami attapīgi un prot nolīgt izpildītājus. Viņi ir saistīti ar teiksim tā nejaukiem tipiem. Tāpēc arī jūs tiekat brīdināts.
Stefānija dzirdēja, kā viens no runātājiem pieceļas.
Tas viss pieder pie darba, Brent.
Bet, ja es uzvedīšos labi un nepārkāpšu robežu, tie nejaukie tipi liks man mieru.
To es nevaru droši apsolīt. Bet pamēģiniet, un tad jau redzēs.
Iestājās mokoši ilgs klusums. Stefānija iztēlojās, kā pretinieki raugās viens otrā kā nikni lauvas.
Vai prezidenta slava ir tādu upuru vērta? jautāja Grīns.
Jūs domājat, ka tas viss ir tikai tāpēc? Nepavisam. Tas ir manas labās slavas dēļ. Ko es varu sniegt. Un tāds politiskais kapitāls ir vērtīgāks par zeltu.
Viņa dzirdēja attālināmies soļus uz cietkoksnes grīdas.
Lerij! iesaucās Grīns.
Soļi apstājās.
Es no jums nebaidos.
Bet vajadzētu.
Izmantojiet savu labāko izdevību. Pēc tam es izmantošu savējo.
Jā, kā tad, Brent. Kad būšu izmantojis savu izdevību, jus atgriezīsieties Vermontā sešas pēdas zem zemes.
Neesiet tik pārliecināts.
Deilijs klusi iesmējās. Jocīgākais visā šajā lietā ir tas, ka divi neciešamākie traucēkļi var palīdzēt šai administrācijai izlīst no mēsliem. Ne velti saka jāprot izmantot to, kas ir.
Mēs vēl varam jūs pārsteigt.
Domājiet vien tā. Lai jums jauka diena!
Durvis atvērās un atkal aizvērās.
Viņš ir projām, teica Grīns.
Stefānija iznāca no virtuves un paziņoja:
Tagad laikam jūs vairs nevarat mani izrīkot.
Viņa redzēja pārgurumu Grīna pelēkajās acīs. Arī viņa bija nogurusi.
Beidzot panācāt gan, ka jūs atlaiž.
Par to mums vismazāk jāraizējas, atteica Kasiopeja.
Valdībā ir nodevējs, pavēstīja Grīns. Un es esmu nolēmis viņu atrast.
Varat man ticēt, ģenerālprokurora kungs, brīdināja Kasiopeja. Jums nav ne jausmas, kādi ir šie nejaukie tipi. Deilijam taisnība. Izraēlieši paši nedarīs netīro darbu. Tam viņi nolīgst izpildītājus. Un viņu algotņi ir tiešām bīstami.
Tad mums visiem būs jāievēro īpaša piesardzība.
Stefānija gandrīz pasmaidīja. Brents Grīns bija drosmīgāks, nekā viņa spēja iedomāties. Taču bija vēl kas. Viņa to nojauta jau iepriekš, bet tagad pārliecinājās. Jums ir plāns, vai ne?
Jā gan. Pavisam bezpalīdzīgs neesmu.
42, nodaĻa VĪNE 10:50
Alfrēds Hermans atsveicinājās no Politikas komitejas locekļiem, atvainojās un atstāja ēdamzāli. Viņš bija saņēmis ziņu, ka beidzot ieradies īpašais viesis.
Viņš aizsoļoja pa apakšstāva gaiteņiem un nokļuva plašajā vestibilā tieši tajā bridi, kad Henriks Torvaldsens ienāca pa ārdurvīm. Hermans savilka seju smaidā un sveica viesi angļu valodā:
Henrik! Kāds prieks tevi redzēt!
Torvaldsens arī pasmaidīja, ieraugot namatēvu. Alfrēd! Es biju nolēmis nebraukt, tomēr sapratu, ka ir visi jāapciemo.
Hermans pienāca tuvāk, un abi sarokojās. Viņš pazina Torvaldsenu četrdesmit gadus, un dāņu rūpnieks šajā laikā gandrīz nebija mainījies. Stīvais, greizais mugurkauls jau sen bija sašķiebis augumu kā saspiestu skārdeni. Hermans allaž apbrīnoja Torvaldsena savaldību, izmeklētās, atturīgās manieres, izturēšanos kā spēlējot labi iestudētu lomu. Tam bija nepieciešams talants. Taču Torvaldsens bija ebrejs. Nebija ticīgais vai patriots, tomēr jūds. Vēl ļaunāk viņš bija tuvs draugs Kotonam Malonem, tāpēc Hermans bija pārliecināts, ka Torvaldsens nav ieradies uz asambleju saviesīgi pavadīt laiku.
Priecājos, ka ieradies, teica Hermans. Man ar tevi daudz kas pārrunājams.
Asamblejās viņi bieži pavadīja laiku divatā. Torvaldsens bija viens no nedaudzajiem ordeņa biedriem, kurš bagātības ziņā varēja sacensties ar Hermanu. Viņš bija cieši saistīts ar daudzu Eiropas valstu valdībām, un uzkrātie miljardi eiro daiļrunīgi liecināja par viņa labklājību.
Torvaldsena acis viltīgi iemirdzējās. Gaidu ar nepacietību.
Un kas ir viņš? apjautājās Hermans, ar galvas mājienu norādot uz pusaudzi, kas stāvēja līdzās Torvaldsenam.
Gerijs Malone. Viņš tēva prombūtnes laikā dažas nedēļas pavada kopā ar mani, tāpēc nolēmu paņemt viņu līdzi.
Apbrīnojami! Torvaldsens viņu pārbauda. Lieliski. Mums ir vēl daži tādi jaunieši, kas atbraukuši līdzi ordeņa biedriem. Parūpēšos, lai viņiem būtu pienācīgas izklaides.
Es jau zināju, ka tu tā teiksi.
Ienāca kalpotāji ar bagāžu. Paklausot Hermana mājienam, viņi ar visām somām devās uz otro stāvu. Viņš jau bija norādījis Torvaldsenam paredzēto guļamistabu.
Nāc, Henrik. Iesim uz manu kabinetu, kamēr sanes jūsu mantas. Margarete tevi ļoti gaida.
Bet Gerijs?
Lai nāk līdzi. Viņš netraucēs.
Ēzdams brokastis, Malone centās izdibināt, kas īsti ir aiz ādas šim Džimijam Makolumam, lai gan tas diez vai bija viņa īstais vārds.
Vai atklāsiet, kāda ir jūsu ieinteresētība šajā lietā? jautāja Makolums. Aleksandrijas bibliotēka nav gluži Svētais Grāls. To ir meklējuši arī citi, bet parasti tie ir fanātiķi vai ķertie. Jūs neizskatāties ne pēc vieniem, ne otriem.
Jūs arī ne, atbildēja Pema. Kāda ir jūsu ieinteresētība?
Kas noticis jūsu plecam?
Kāpēc jūs domājat, ka tam kaut kas noticis?
Makolums ar dakšiņu ielika mutē olu kulteņa kumosu.
Jūs to turat tā, it kā tas būtu salauzts.
Varbūt tā ari ir.
Nu labi, ja negribat, nesakiet. Tāda neuzticēšanās cilvēkam, kas izglāba jūsu pakaļas.
Viņa uzdeva labu jautājumu. Kāpēc jūs interesējaties par bibliotēku?
Teiksim tā ja es kaut ko atrastu, tad daži cilvēki par to bagātīgi atlīdzinātu. Es pats to uzskatu tikai par laika izniekošanu. Taču, kad cilvēki sāk cits citu nogalināt, rodas citi jautājumi. Kāds kaut ko zina.