Un tu vēl sauc mani par samaitātu…
Jāatrod slēptuve.
Kasiopeja iesēdās koka krēslā, kas zem viņas nelielā svara iečīkstējās un iekrakšķējās. Tai jābūt ērti aizsniedzamai.
Stefānija izpētīja nišu. Uz rakstāmgalda stāvēja vēstuļu prese, zīmuļu un pildspalvu statīvs, galda lampa un fotogrāfijas, kur Deilijs bija redzams kopā ar prezidentu un viceprezidentu. Divas sienas sedza šauri, augsti plaukti. Visa niša bija tikai kādas sešas kvadrātpēdas liela. Grīda tāpat kā visā mājā bija no cietkoksnes.
Nav daudz vietas slēptuvei.
Viņas uzmanību piesaistīja grāmatas plauktos. Šķiet, Deilijs aizrāvās ar politiskiem traktātiem. To nebija pārāk daudz tikai kāds simts. Papīra vāki juku jukām ar cietajiem iesējumiem, daudzas muguriņas nodilušas un ieplaisājušas, liecinot par cītīgu lasīšanu. Viņa pašūpoja galvu. Mūsdienu politikas lietpratējs, kas lasa visu pušu viedokļus.
Kāpēc tu tik ļoti viņu neciet?
Man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka pēc atrašanās viņa tuvumā jānomazgājas dušā. Nemaz nerunājot par to, ka viņš jau no paša sākuma tīkoja padzīt mani no darba. Viņa apklusa. Un beidzot viņam tas izdevās.
Ārdurvju slēdzenē noskrapstēja atslēga.
Stefānija apcirtās apkārt un ieskatījās gaitenī uz. mājas fasādes pusi.
Durvis atvērās, atskanēja Lerija Deilija balss. Tad ierunājās vēl kāds. Sieviete.
Hetere Diksone.
Stefānija pamāja Kasiopejai, un abas metās pa gaiteni uz kādu no guļamistabām.
Atslēgšu signalizāciju, Deilijs paskaidroja.
īsu bridi valdīja klusums.
Savādi gan, nobrīnījās Deilijs.
Kaut kas noticis?
Stefānija saprata uzreiz. Pēc ienākšanas mājā viņa nebija atkal aktivizējusi signalizāciju.
Es skaidri atceros, ka pirms aiziešanas to ieslēdzu, teica Deilijs.
Atkal neilgs klusums, tad noklikšķēja pistoles aptvere.
Iesim paskatīties, paziņoja Diksone.
46. NODAĻA LISABONA 15:30
Malone vēroja Belemas Svētās Marijas klosteri. Viņš, Pema un Makolums bija atlidojuši no Londonas uz Lisabonu un no lidostas ar taksometru atbraukuši līdz piekrastei.
Lisabona atradās uz plašas pauguru grēdas, kas slējās pār jūrai līdzīgo Težo grīvu. Pilsētu veidoja plati, simetriski bulvāri un koku lapotņu apēnoti laukumi. Vareno upi šķērsoja viens no pasaulē lielākajiem vanšu tiltiem, vedot tieši pretī milzīgajai Kristus statujai, kas ar ieplestām rokām slējās pāri pilsētai austrumu krastā. Malone bija daudzreiz šeit iegriezies, un vienmēr pilsēta viņam atgādināja Sanfrancisko gan pēc izskata, gan pēc lielās noslieces uz zemestrīcēm. Daudzas no tām bija atstājušas pēdas.
Katrā valstī ir savi izcili vēstures pieminekļi. Ēģiptē piramīdas. Itālijā Sv. Pētera katedrāle. Anglijā Vestminsteras abatija. Francijā Versaļa. Klausīdamies taksometra šofera stāstījumu ceļā no lidostas, viņš saprata, ka portugāļiem nacionālais lepnums ir abatija, kas tagad slējās viņa acu priekšā. Tās baltā kaļķakmens fasāde bija garāka par futbola laukumu, laika gaitā nobalojusi veca ziloņkaula krāsā. Tajā bija apvienots mauru, bizantiešu un franču gotikas stils, ar detaļu pārbagātību iedvešot dzīvību augstajos mūros.
Visapkārt drūzmējās cilvēki. Ar fotokamerām apkārušos tūristu straume plūda iekšā un ārā pa durvīm. Otrpus rosīgam bulvārim un dzelzceļa sliedēm, kas stiepās gar iespaidīgo dienvidu fasādi, novietoti kārtīgā rindā kā kuģi ostā, tūristu autobusi gaidīja pasažierus. Uzraksts uz plakāta vēstīja, ka abatija uzcelta 1500. gadā, pildot solījumu, ko karalis Manuels devis Jaunavai Marijai. Tā uzbūvēta vietā, kur kādreiz atradās prinča Henrija Jūrasbraucēja celta klostera viesnīca veciem jūrniekiem. Kolumbs, da Gama un Magelāns savulaik ieradušies šeit lūgt Dievu pirms lielajiem ceļojumiem. Gadsimtu gaitā varenā celtne kalpojusi kā dievnams, veco ļaužu patversme un bāreņu nams. Tagad tas bija pasaules mēroga kultūras piemineklis, atjaunots visai tuvu kādreizējai greznībai.
Baznīca un abatija ir veltītas Hieronīmam, viņš dzirdēja, kā gide itāliešu valocļā stāsta tūristu grupai. Simboliski ir tas, ka gan Hieronīms, gan šis klosteris ir jaunu ceļu sākumpunkti kristietībai. Kuģi no šejienes devās atklāt Jauno pasauli un nest turp Kristus vēsti. Sv. Hieronīms iztulkoja latīņu valodā senos Bībeles tekstus, lai vairāk ļaužu varētu iepazīt tās brīnumu. Viņš redzēja, ka arī Makolums saprot sievietes stāstījumu.
Saproti itāliski?
Pietiekami daudz.
Tev ir daudz talantu.
Pēc vajadzības.
Makolums bija saīdzis un nerunīgs. Kas uzdevumā ir tālāk?
Makolums izņēma vēl vienu papīra lapiņu, uz kuras bija daļa no pirmā fragmenta un vēl dažas noslēpumainas frāzes.
Tas ir noslēpums, bet iegriezies kapelā līdzās Težo Betlēmē, kas veltīta mūsu svētajam aizbildnim. Sāc ceļojumu ēnās un noslēdz to gaismā, kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta. Tad tāpat kā Pusēna gleznotos noslēpuma apmulsinātos ganus tevi apmirdzēs iedvesmas gaisma.
Viņš pasniedza papīra lapu Pemai un teica:
Labi. Ieiesim un paraudzīsimies, kas tur atrodams.
Viņi pievienojās blīvajai tūristu straumei, kas plūda uz ieeju. Uzraksts vēstīja, ka ieeja baznīcā ir bez maksas, bet pārējo ēku apskatei nepieciešama biļete.
Baznīcā telpā ar zemiem griestiem un krusta velvēm, kas bija nosaukta par zemāko kori valdīja noslēpumaina krēsla. Pa kreisi vīdēja Vasko da Gamas kapa piemineklis. Tas bija vienkāršs un svinīgs, rotāts ar navigācijas simboliem. Pa labi bija vēl vienas kapenes dzejniekam Luisam de Kamoesam, tām līdzās kristību trauks. Telpas svinīgo un askētisko noskaņu papildināja abu nišu kailās sienas. Nišās drūzmējās cilvēki. Zibēja zibspuldzes. Gidi stāstīja par šeit apglabāto cilvēku nopelniem.
Malone iegāja baznīcas jomā, un kora telpas krēslu nomainīja pārsteidzoši spoža gaisma. Pret debesīm slējās sešas slaidas kolonnas, katra bagātīgi rotāta ar akmenī kaltiem ziediem. Pa lielajiem vitrāžu logiem plūda vēlās pēcpusdienas saule. Gaisma un ēnas ņirbēja uz pelēcīgajām kaļķakmens sienām. Velvētie griesti atgādināja ribas, kolonnas baldahīna balstus, bet tās savienojošie režģi kuģa takelāžu. Malone juta Lisabonā kādreiz valdījušo saracēņu klātbūtni un pamanīja bizantiešu stila ietekmi. Tūkstošiem detaļu rotājās acu priekšā, ne reizi neatkārtojoties.
Apbrīnojami.
Un vēl apbrīnojamāk ir tas, viņš nodomāja, ka senajiem celtniekiem pietika drosmes uzsliet tik varenu būvi uz Lisabonas nedrošās zemes.
Koka solos, kuros savulaik lūgšanās gremdējās mūki, tagad bija sasēduši ziņkārīgie. Baznīcā valdīja klusa balsu murdoņa, ko laiku pa laikam pārskanēja rāma balss skaļruņos, kas dažadās valodās aicināja ievērot klusumu. Malone pamanīja šīs balss īpašnieku krustveida telpas vidū pie draudzes altāra stāvēja priesteris ar mikrofonu rokā. Neviens nepievērsa uzmanību viņa aizrādījumiem, vismazāk jau tūristu gidi, kuri pilnā sparā turpināja apmaksātos stāstījumus.
Brīnišķīga baznīca, jūsmoja Pema.
Malone piekrita. Pie ieejas rakstīts, ka piecos tā tiks slēgta. Lai tiktu pārējās ēkās, vajadzīgas biļetes.
Es iešu nopirkt, piedāvājās Makolums. Bet vai tad norāde neved tieši uz šejieni, uz baznīcu?
Nav ne jausmas. Drošības labad apskatīsim arī visu pārējo.