Makolums spraucās cauri drūzmai uz ieejas pusi.
Ko tu par to domā? jautāja Pema, joprojām turēdama rokā papīra lapiņu.
Par viņu vai par pārbaudījumu?
Abi ir sarežģīti.
Viņš pasmaidīja. Pemai taisnība. Taču, runājot par pārbaudījumu, kaut ko jau var sākt saprast. Sāc ceļojumu ēnās un noslēdz to gaismā. Ieeja tam lieliski atbilst. Sākumā tumšs kā pagrabā, pēc tam gaišs kā pilī.
Priesteris atkal saudzīgi lūdza apmeklētājus ievērot klusumu> un atkal neviens viņā neklausījās.
Viņam gan grūts darbs, ieminējās Pema.
Kā skolēnam, kurš atstāts klasē par atbildīgo, kad skolotājs uz brīdi izgājis.
Tātad, ģēnija kungs, turpināja Pema. Ko teiksi par šo kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta?
Malone jau domāja par to, un viņa uzmanību piesaistīja altārtelpa, kur taisnstūraina grīdas plāksne stiepās līdz izliektai sienai aiz augstā altāra. To visu vainagoja pusapaļš kupols, vienkārša velve un griesti ar akmens ornamentiem. Trīs pusēs altārtelpai simetriski slējās joniešu un korintiešu kolonnas, ieskaujot velvētu akmens kambari, kur bija ierīkotas smalki rotātas valdnieku kapenes. Izliekto sienu rotāja pieci gleznojumi, un viss piesaistīja skatienu majestātiskajam baroka stila relikvārijam, kas slējās pašā centrā virs augstā altāra.
Viņš aizspraucās garām tūristiem, kas slaistījās draudzes altāra tālākajā pusē. Ieeju altārtelpā aizžogoja samta virves. Plakāts vēstīja, ka relikvāriju no tīra sudraba izgatavojis zeltkalis Žoans de Sousa laikā no 1674. līdz 1678. gadam. Pat no piecdesmit pēdu attāluma greznais, smalki rotātais trauks izskatījās iespaidīgi.
Viņš pagriezās un raudzījās atpakaļ, cauri baznīcas jomam, garām pīlāriem un soliem, uz zemāko kora telpu, kur viņi bija ienākuši.
Tad viņš to pamanīja. Augšējā korī, aiz masīvas akmens balustrādes, piecdesmit pēdu augstumā virs baznīcas grīdas. Augstu no tālākās aizmugures sienas viņā raudzījās milzīga, spoža acs. Apaļā loga diametrs bija vismaz desmit pēdas. No tā centra stiepās spraišļi un ornamenti. Izliektās jumta ribas sniedzās uz loga pusi un šķita bez ēnām izgaistam spožajā gaismā, kas plūda kā no skatuves prožektora, izgaismojot plašo baznīcas telpu.
Viduslaiku baznīcās bieži sastopams arhitektūras elements. Nosaukts atbilstoši tā neparastajai formai.
Rozes logs.
Vērsts tieši pret rietumiem. Pēcpusdienā. Mirdz kā saule.
Taču tas vēl nebija viss.
Augšējā kora balustrādē slējās liels krusts. Viņš paspēra soli uz priekšu un pamanīja, ka krusts precīzi iekļaujas apaļajā logā un spožie saules stari plūst tam apkārt baznīcas jomā.
Kur zvaigzne atkāpjoties atrod rozi, caururbj koka krustu un pārvērš sudrabu zeltā.
šķiet, viņi bija atraduši īsto vietu.
47, nodaĻa VĪNE 16:30
Torvaldsens ar apbrīnu vēroja krāšņos Hermana īpašumus, ko rotāja puķes, ūdeņi un marmors plašo dārzu, kas izskatījās rūpīgi kopts daudzās paaudzēs. Ēnainas alejas stiepās no nama uz gludiem zālieniem, ķieģeļiem klāto celiņu malās slējās statujas, bareljefi un strūklakas. Ik pa brīdim franču stilu nomainīja skaidri saredzama itāļu ietekme.
Kam tas viss pieder? jautāja Gerijs.
Hermani Austrijā ir sen zināma dzimta tāpat kā mana ģimene Dānijā. Bagāti un ietekmīgi.
Vai viņš ir jūsu draugs?
Interesants jautājums, zinot viņa aizdomas. Vēl pirms dažām dienām es tā domāju. Bet tagad vairs neesmu tik pārliecināts.
Zēna zinātkāre Torvaldsenam bija pa prātam. Viņš zināja visu par Gerija izcelsmi. Kad Malone atgriezās no Amerikas, aizvedis zēnu mājās pēc vasaras ciemošanās, viņš izstāstīja Pemas atklāto noslēpumu. Tovakar, pirmoreiz ieraugot Pemu, Torvaldsens izlikās viņu nepazīstam, lai gan uzreiz saprata, kas viņa ir. Pemas ierašanās viņa mājā kopā ar Maloni liecināja par sarežģījumiem, tāpēc arī viņš lika Jesperam stāvēt sardzē aiz kabineta durvīm. Pema Malone bija satraukta ne pa jokam. Par laimi, vēlāk viņa nomierinājās. Tagad viņai sen jau vajadzētu būt mājās, Džordžijā. Taču zvanītājs no Telavivas bija pavēstījis Malone ar savu bijušo sievu pašlaik ir ceļā uz Lisabonu.
Kas notiek? Kāpēc jādodas uz turieni? Un kur ir Ērgļa nagi?
Mēs esam ieradušies, viņš teica Gerijam, lai palidzētu tavam tēvam.
Tētis neko neteica par braukšanu projām. Viņš lika man palikt pie jums un ievērot piesardzību.
Bet viņš arī lika klausīt mani.
Nu, ja viņš būs nikns uz mani, ceru, ka jūs uzņemsieties vainu.
Torvaldsens pasmaidīja. Labprāt.
Vai esat kādreiz redzējis, kā nošauj cilvēku?
Viņš zināja, ka otrdien piedzīvotais noteikti moka Geriju, lai cik varonīgs viņš censtos izlikties. Vairākas reizes.
Tētis nošāva vienu no tiem svešajiem. Un vai zināt ko? Man bija vienalga.
Torvaldsens pašūpoja galvu, dzirdot šo bravūru. Uzmanies, Gerij. Pie nogalināšanas nedrīkst pierast, lai kā arī dažs labs būtu to pelnījis.
Es jau to nedomāju tā. Tikai viņš bija slikts cilvēks. Viņš draudēja nogalināt mammu.
Viņi apstājās pie marmora kolonnas ar Diānas statuju. Viegls vējiņš glāstīja koku zarus, un lapotņu ēnas ņirbēja uz paugurainā zāliena. Tavs tēvs nevarēja rīkoties citādi. Tas viņam nesagādāja prieku. Vienkārši tā bija jādara.
Es arī rīkotos tāpat.
Pie velna visu ģenētiku! Gerijs ir Malones dēls. Un, lai gan puisim bija tikai piecpadsmit gadu, viņš tāpat kā tēvs spēja iedegties taisnīgās dusmās, sevišķi tad, ja tika apdraudēts tuvs cilvēks. Gerijs zināja, ka vecāki aizbraukuši uz Londonu, bet nezināja, ka arī māte vēl joprojām ir iesaistīta šajā pasākumā. Viņš bija pelnījis zināt patiesību.
Tava māte un tēvs ir ceļā uz Lisabonu.
Telefona zvans bija par to?
Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja, redzot, cik izlēmīgi zēns uzņem šo ziņu.
Kāpēc mamma vēl ir kopā ar viņu? Kad viņa vakar vakarā zvanīja, viņa par to neteica ne vārda. Viņi taču labi nesatiek.
Man nav ne jausmas. Būs jāgaida, līdz kāds no viņiem piezvanīs vēlreiz. Taču arī viņš izmisīgi ilgojās uzzināt atbildi uz šo jautājumu.
Viņš pamanīja pastaigas galamērķi apaļu krāsaina marmora paviljonu ar zeltītu metāla jumtu. No vaļējās balustrādes pavērās skats uz kristāldzidru ezeru, kura rāmo, sudrabaino virsmu klāja ēna.
Viņi iegāja paviljonā, un Torvaldsens piegāja pie margām.
Telpu rotāja masīvas vāzes ar lieliem smaržīgu ziedu pušķiem. Hermans, kā vienmēr, bija parūpējies, lai nams un apkārtne būtu īsts mākslas darbs.
Kāds nāk, paziņoja Gerijs.
Torvaldsens neatskatījās. Tas nebija vajadzīgs. Viņš iztēlē jau redzēja nācēju. Maza, tukla, soļojot skaļi izpūš elpu. Viņš turpināja vērot ezeru, izbaudot burvīgo ziedu un zāles aromātu un šā brīža skaistumu.
Vai viņa nāk ātri?
Kā jūs zinājāt, ka tā ir sieviete?
Gan jau sapratīsi, Gerij, ka uzvarēt var tikai tad, ja kaut daļēji spēj uzminēt pretinieka rīcību.
Tā ir Hermana kunga meita.
Viņš turpināja vērot ezeru, noraudzīdamies, kā pīļu ģimene peld uz krasta pusi. Nesaki viņai neko. Klausies, bet daudz nerunā. Tikai tā var uzzināt to, kas jāuzzina.
Viņš dzirdēja noklaudzam soļus uz paviljona akmens grīdas un pagriezās, kad Margarete piesoļoja pie viņa.
Mājā man teica, ka jūs nāksiet uz šejieni, viņa paziņoja. Un es atcerējos, ka šī ir viena no jūsu iemīļotajām vietām.