Выбрать главу

Torvaldsens pasmaidīja, saklausot gandarījumu viņas balsī. Šeit neviens netraucē. Tālu projām no nama. Mierī­ga vieta koku paēnā. Man tiešām te patīk. Atceros, ka arī tavai mātei šī bija iemīļota vieta.

Tēvs lika to uzbūvēt tieši viņai. Šeit viņa pavadīja sava mūža pēdējās dienas.

Vai tu ilgojies pēc viņas?

Viņa nomira, kad es vēl biju maza. Tāpēc mēs tā arī ne­bijām īsti tuvas. Bet tēvs gan skumst bez viņas.

Jūs neskumstat pēc mātes? brīnījās Gerijs.

Lai gan zēns bija pārkāpis brīdinājumu neiejaukties, Tor­valdsens nedusmojās par šo jautājumu. Viņš arī gribēja to zināt.

Protams, es skumstu pēc viņas. Taču mēs nebijām pārāk tuvas kā māte un meita.

Šķiet, ka tu esi sākusi intereseties par ģimenes biznesu un ordeņa lietām.

Viņš vēroja, kā Margaretes galvā rosās domas. Viņa bija vairāk mantojusi tēva raupjos austriešu sejas vaibstus nekā mātes prūšu skaistumu. Ne pārāk izskatīga sieviete tumši mati, brūnas acis, plāns, taisns deguns. Bet kas gan viņš bija, lai uzdrīkstētos par to spriest pats ar greizu mugurkaulu, kuplu matu ērkuli un apvītušu ādu? Viņš iedomājās par pre­ciniekiem, bet tad secināja, ka šī sieviete nespēs nevienam atdot savu roku. Viņa bija pārāk valdonīga.

Esmu vienīgā Hermanu dzimtas atvase. Šos vārdus pavadīja smaids, kas bija iecerēts kā nomierinošs, bet izska­tījās drīzāk pikts.

Vai tas nozīmē, ka tu mantosi visu?

Protams. Kāpēc gan ne?

Torvaldsens paraustīja plecus. Man nav ne jausmas, ko domā tavs tēvs. Taču esmu pārliecinājies, ka šajā pasaulē ne par ko nevar būt drošs.

Viņš redzēja, ka šādi mājieni Margaretei nepatīk. Neat­vēlot viņai laiku attapties, viņš noprasīja:

Kāpēc tavs tēvs gribēja nodarīt pāri šim zēnam?

Viņš redzēja, ka negaidītais jautājums ir apstulbinājis Margareti. Atšķirībā no tēva viņa nepavisam neprata slēpt savas izjūtas.

Nesaprotu, par ko jūs runājat.

Viņš iedomājās varbūt Hermans neizpauž meitai visus savus plānus?

Tad varbūt nezini ari, ko dara die Klauen der Adler?

Viņš nav manā kompeten… Viņa aprāvās.

Neraizējies, dārgā. Es zinu, kas viņš ir. Gribēju tikai pārliecināties, vai tu ari zini.

Tas cilvēks ir bīstams.

Tagad Torvaldsens saprata, ka Hermana meita nekur nav iesaistīta. Viņa pārāk daudz un brīvi pļāpāja. Piekritu no visas sirds. Bet, kā jau tu teici, mēs par viņu neesam atbil­dīgi. Tikai padome.

Nezināju, ka ordeņa biedri zina par viņu.

Es zinu daudz ko. Piemēram, par tava tēva plāniem. Un tie arī ir bīstami.

Šķiet, viņa uztvēra pārliecību Torvaldsena balsī. Tuklajā sejā pazibēja nervozs smaids. Atcerieties, Henrik, kur jūs atrodaties. Šī ir Hermanu zeme. Mēs šeit esam noteicēji. Tā­pēc jums nevajadzētu raizēties.

Interesants novērojums. Centīšos to neaizmirst.

Man šķiet, ka jums šī saruna būtu jāturpina ar tēvu.

Viņa pagriezās, lai ietu, bet tajā mirklī Torvaldsens aši pa­cēla roku.

No veco ciprešu resnajiem stumbriem pēkšņi iznira trīs vīri, ģērbušies armijas maskēšanās tērpos. Viņi metās skriet un nokļuva pie paviljona, kad Margaretē izgāja no tā.

Divi vīri viņu sagrāba.

Trešais aizlika plaukstu priekšā mutei.

Viņa pretojās.

Henrik, iesaucās Gerijs. Kā Jespers te nokļuvis?

Trešais uzbrucējs bija Torvaldsena namzinis, kurš bija atli­dojis ātrāk un ielavījies savrupnama teritorijā. Iepriekšējos ap­meklējumos Torvaldsens bija pārliecinājies, ka pretēji Margaretes lielībai visstingrākā drošība bija tikai pašā namā. Simtiem akru lielā teritorija nebija ne nožogota, ne apsargāta.

Stāvi mierā, viņš pavēlēja.

Viņa pārstāja cīnīties.

Tu iesi līdzi šiem kungiem.

Viņa drudžaini purināja galvu.

Torvaldsens zināja, ka viņa tik viegli nepadosies. Tāpēc viņš pamāja ar galvu, un plaukstu gūsteknes mutes priekšā nomainīja ar nomierinošu līdzekli samitrināts drānas gabals. Tvaiki iedarbojas dažās sekundēs. Sieviete saļima.

Ko jūs darāt? jautāja Gerijs. Kāpēc jūs viņai darāt pāri?

Es nedaru neko ļaunu. Taču vari man ticēt ja tavs tevs nebūtu rīkojies, tad tu būtu dabūjis ciest. Viņš pievērsās Jesperam. Turi viņu drošībā, kā norunāts.

Kalpotājs pamāja ar galvu. Viens no svešiniekiem uzmeta uz pleca Margaretes dūšīgo augumu, un visi trīs atkal pazu­da koku ēnā.

Jūs zinājāt, ka viņa nāks uz šejieni? brīnījās Gerijs.

Kā jau teicu pazīsti savu ienaidnieku.

Kāpēc jūs viņu nolaupījāt?

Torvaldsenam patika pamācīt un pietrūka sarunu ar dēlu. Lai brauktu ar auto, nepieciešama apdrošināšana. Arī mūsu ieceres ir saistītas ar risku. Viņa ir mūsu apdrošināšanas po­lise.

48. NO daĻa VAŠINGTONA

Stefānija sastinga. Hetere Diksone bija bruņota un mod­ra. Kasiopejas skatiens drudžaini šaudījās pa guļamistabu, un viņa zināja, ka draudzene meklē kaut ko, kas varētu no­derēt kā ierocis.

Kas ir? Deilijs jautāja Diksonei.

Signalizācija izslēgta. Tas nozīmē, ka šeit kāds ir.

Spožs loģikas sasniegums, vai ne?

Vai tu pirms aiziešanas ieslēdzi signalizāciju?

Sekoja īss klusuma brīdis. Stefānija zināja, ka viņas ir iekritušas slazdā.

Nezinu, atbildēja Deilijs. Varbūt aizmirsu. Nebūtu jau pirmā reize.

Varbūt tomēr drošības pēc ļauj man paskatīties.

Man nav laika ļaut tev spēlēt kariņus, un tas šaujamais tavā rokā mani uzbudina. Tu esi tik seksīga.

Glaimotājs! Tā tu tālu tiksi.

Atkal klusums, tad apslāpēts vaids.

Uzmanīgi, neaiztiec galvu. Tas puns sāp.

Tagad labi? apjautājās Deilijs.

Nošvirkstēja rāvējslēdzējs.

Nomet ieroci, teica Deilijs.

Uz kāpnēm nodunēja soļi.

Stefānija paraudzījās uz Kasiopeju. Nespēju tam noticēt.

Tagad vismaz zinām, kur viņi abi ir.

Laba doma, bet vājš mierinājums. Jāpārbauda.

Kasiopeja satvēra viņas elkoni. Netraucē viņus.

Atšķirībā no iepriekšējām divpadsmit stundām, kad Ste­fānija pieņēma vismaz apšaubāmus lēmumus, tagad viņas prāts darbojās skaidri. Viņa zināja, kas jādara.

Izlavījusies no guļamistabas, viņa atkal iegāja darbistabā. Turpat līdzās kāpnes veda uz augšu, bet ārdurvis atradās pa labi. Viņa dzirdēja klusas balsis, smieklus un grīdas dēļu čīkstoņu.

Kas tur, ellē, notiek? brīnījās Stefānija.

Vai to tava aģente nenoskaidroja?

Viņa papurināja galvu. Neteica ne vārda. Laikam tas ir kas jauns.

Kasiopeja pazuda gaitenī. Stefānija vēl brīdi uzkavējās un pamanīja uz kāda krēsla to pašu revolveri, ar kuru Hetere Diksone vakar viņai draudēja.

Viņa paņēma ieroci un izgāja no darbistabas.

Malone raudzījās uz rozes logu un ieskatījās pulkstenī 16:40. Tagad, rudenī, saule sāks rietēt apmēram pēc pusot­ras stundas.

Šī ēka atrodas uz austrumu-rietumu ass, viņš teica Pe­mai. Tas logs paredzēts vakara saules gaismas uztverša­nai. Mums jāiet tur augšā.

Viņš pamanīja durvis, kur bulta norādīja uz augšējo kori. Piegājis pie tām, viņš ieraudzīja pie baznīcas ziemeļu sienas ierīkotas platas akmens kāpnes ar velvētiem griestiem, kas padarīja tās līdzīgas tunelim.

Viņš devās augšup, sekojot citiem apmeklētājiem.

Nonākuši augšā, viņi iegāja korī.

Tur viena otrai pretī atradās divas koka solu rindas ar augstām atzveltnēm, rotātas ar vītnēm un arabeskām. Virs tiem pie sienām karājās baroka stila gleznas, kurās bija attē­loti apustuļi. Eja starp soliem veda pie baznīcas rietumu sie­nas un apaļā loga trīsdesmit pēdu augstumā.