Es uzzināju, ka Deilijs ir lielisks laiku un datumu pārzinātājs. Kad viņš grib piespiest kādu kongresmeni attiecīgi nobalsot, viņa rīcībā ir precīzas ziņas par visām naudas summām, ko šis kongresmenis jebkad saņēmis. Savādi, jo viņš pats nekad tieši nerīkojas ar naudu. Netīro darbu paveic lobiji, kuriem patik iztēloties, ka viņi ir labi ieredzēti Baltajā namā. Tas man lika pieņemt, ka viņš veic uzskaiti. Tik laba atmiņa nevienam nevar būt. Viņa norādīja uz ekrānu. Šeit ir piemērs. Viņa saskaitīja. Sešu gadu laikā šis vīrs saņēmis četrpadsmit maksājumus, kuru kopsumma ir simt astoņdesmit tūkstoši dolāru. Te ir katra maksājuma datums, vieta un laiks. Viņa pašūpoja galvu. Nekas tā nebiedē politiķus kā detaļas.
Mēs runājam par kukuļiem? jautāja Grīns.
Viņa pamāja ar galvu. Maksājumi skaidrā naudā. Kabatas nauda. Ne tik daudz, lai piesaistītu uzmanību, bet pietiekami, lai saziņas kanāli paliktu atvērti. Vienkārši un jauki, bet Deilijs šādi krāj politisko kapitālu. Un Baltais nams to izmanto. Tā viņi ir pamanījušies pieņemt dažus burvīgus likumus.
Grīns raudzījās ekrānā. Laikam vismaz simts kongresmeņu.
Viņš rīkojas efektīvi. Tas jāatzīst. Nauda tiek izplatīta visur. Abās politisko spēku nometnēs.
Viņa noklikšķināja uz kāda cita faila, kas izrādījās senatoru saraksts. Apmēram trīsdesmit vārdu. Viņam ir savi cilvēki arī federālo tiesnešu vidū. Arī tie mēdz iekļūt naudas grūtībās tāpat kā visi citi, un Deilijam ir cilvēki, kuri labprāt izpalīdz. Es Mičiganā atradu vienu, kurš bija ar mieru runāt. Viņš bija uz bankrota robežas, un tad uzradās draugi ar naudu. Beidzot tomēr sirdsapziņa viņam nelika mieru, sevišķi pēc tam, kad Deilijs gribēja ietekmēt viņa spriedumu. Šķiet, ka advokāts tiesājamajā lietā bija liels ziedotājs partijai un vēlējās nelielu nodrošinājumu savai uzvarai.
Federālās tiesas ir īsts korupcijas perēklis, nomurmināja Grīns. Es to saku jau gadiem ilgi. Ieceliet kādu amatā uz mūžu, un uzreiz sāksies ziepes. Pārāk liela vara, pārāk maza pārraudzība.
Stefānija paņēma vēl vienu atmiņas karti. Ar to vien jau pietiek, lai iesēdinātu vairākus no tiem maitasputniem.
Kāds daiļrunīgs apzīmējums!
Tas ir melno mantiju dēļ. Viņi izskatās pēc maitasputniem, kas tup un gaida, kad varēs noskrubināt kādam upurim visus kauliņus.
Nekādas cieņas pret tiesu sistēmu, Grīns pasmaidīja.
Cieņa ir jānopelna.
Vai drīkstu iejaukties? ieminējās Kasiopeja. Kāpēc mums to visu nenodot atklātībai? Piesaistīt uzmanību? Es parasti tā nerīkojos, bet šoreiz tas varētu iedarboties.
Grīns pašūpoja galvu. Kā jau teicāt, es neko daudz nezinu par izraēliešiem. Bet jūs neizprotat, kāda ir šīs administrācijas sabiedrisko attiecību mašinērija. Viņi visu sagriezīs kājām gaisā un nogremdēs aizmirstībā. Tā mēs zaudēsim gan Deiliju, gan nodevēju.
Viņam taisnība, piekrita Stefānija. Tur nekas nesanāktu. Mums jārīkojas pašiem.
Limuzīns apstājās sastrēgumā, un klusi iezvanījās Grīna mobilais tālrunis. Viņš pasniedzās, izņēma to no kabatas un ieskatījās ekrānā. Tas varētu būt interesanti. Nospiedis divas pogas, viņš atbildēja. Es jau gaidīju jūsu zvanu.
Par to es nešaubos, skaļrunī atsaucās Deilijs.
Varbūt tomēr nenonākšu tajā zārkā Vermontā.
Tāda jau ir šaha spēle. Katrs gājiens kā jauns piedzīvojums. Labi, atzīstu, ka jūsējais bija labs.
Par to uzslava pienākas Stefānijai.
Droši vien viņa ir turpat jums līdzās, tāpēc malacis, Stefānij!
Vienmēr laipni, Lerij.
Tas neko daudz nemaina, paziņoja Deilijs. Manis pieminētie elementi joprojām ir aizkaitināti.
Jums viņi ir jānomierina, atbildēja Stefānija.
Vai vēlaties sākt sarunas? jautāja Deilijs.
Stefānija gribēja kaut ko iebilst, bet Grīns pacēla roku. Un kāds no tā būs labums?
Varētu būt liels. Uz spēles ir likts daudz.
Stefānija nespēja novaldīties. Vairāk nekā jūsu pakaļa?
Daudz vairāk.
Jūs melojāt, kad teicāt, ka neko nezināt par Aleksandrijas saikni, vai ne? noprasīja Grīns.
Meli ir tik skarbs vārds. Pareizāk būtu teikt, ka es noklusēju faktus nacionālās drošības interesēs. Un par to grēku man tagad jācieš?
Tas būtu tikai saprātīgi, ņemot vērā visu.
Stefānija zināja Deilijs apjēgs, ka viņi var nodot atklātībai viņa noslēpumus, kad vien grib. Gan viņai, gan Grīnam bija paziņas žurnālistu vidū, kuri ar lielāko prieku izceltu gaismā administrācijas netīros darījumus.
Nu labi. Deilija balsī iezagās sarūgtinājums. Kā vēlaties tikties?
Stefānija zināja atbildi. Publiskā vietā. Kur ir daudz cilvēku.
Tā nav laba doma.
Mēs esam ar mieru tikai tā.
Telefona skaļrunis brīdi klusēja, tad Deilijs ierunājās:
Sakiet, kur un kad.
51. NODAĻa LISABONA 19:40
Malone pamodās un attapās, ka sēž, atbalstījies pret raupju mūra sienu.
Ir pāri pusastoņiem, Pema čukstēja viņam ausī.
Cik ilgi es nogulēju?
Kādu stundu.
Viņš neredzēja Pemas seju. Viņus apņēma pilnīga tumsa. Malone atcerējās notiekošo. Tur augšā viss kārtībā? viņš jautāja Makolumam.
Klusums un miers.
Neilgi pirms pieciem viņi bija izgājuši no baznīcas un aizlavījušies uz augšējo kori, kur kādas durvis veda uz klosteri. Apmeklētāji nesteidzās atstāt baznīcu, vēlās pēcpusdienas saules staros fotografēdami greznos mauru stila rotājumus. Augšējā galerijā droša slēptuve nebija atrodama, bet apakšstāvā pie baznīcas ziemeļu sienas bija vienpadsmit koka durvis. Uzraksts uz plāksnītes vēstīja, ka mazie kambarīši savulaik kalpojuši grēksūdzēm.
Desmit grēksūdžu telpu durvis bija aizslēgtas, bet vienas Makolumam izdevās atvērt, izmantojot zem aizbīdāmās bultas izurbtu caurumu. Acīmredzot slēdzene bija bojāta, un baznīcas darbinieki bija izurbuši caurumu, lai atvērtu durvis. Makolums izņēma no kabatas iespaidiga izskata nazi un ar to pavirzīja bultu. Kad viņi bija iegājuši telpā, viņš bultu atkal aizbīdīja ciet. Malone nebija iedomājies, ka viņu ceļabiedrs ir apbruņots. Lidmašīnā viņu ar šādu nazi noteikti neielaistu, taču Londonas lidostā Makolums no bagāžas paņēma nelielu somu, kas tagad glabājās skapītī Lisabonas lidostā. Arī Malone turpat Lisabonas lidostā atstāja glabāšanā Hadāda dzīvoklī atrasto ādas mugursomu. Tas, ka Makolums neko nebija teicis par nazi, tikai pastiprināja Malones aizdomas.
Grēksūdzes telpā aiz metāla režģiem atradās vēl viens tumšs kambarītis. Tam bija durvis uz baznīcu, pa kurām varēja ienākt grēku sūdzētāji. Aizbīdāma režģu starpsiena atdalīja abas mazās telpas, lai grēksūdze varētu notikt, kā pienākas.
Uzaudzis katoļu ģimenē, Malone atcerējās līdzīgu, tikai vienkāršāku telpu arī savā baznīcā. Viņš nespēja saprast, kāpēc nedrīkst redzēt priesteri, kas atlaiž viņam grēkus. Kad viņš jautāja mūķenēm, tās atbildēja, ka tā tam jābūt. Viņš bija pārliecinājies, ka katoļu baznīca prot tikai izvirzīt dažādas prasības, bet nevēlas paskaidrot, kāpēc. Tas arī daļēji bija iemesls, kāpēc viņš bija novērsies no reliģijas.
Viņš ieskatījās Pemas TAG pulksteņa spīdošajā ciparnīcā. Gandrīz astoņi. Vēl agrs, bet baznīca bija slēgta jau trīs stundas.
Ārā ir kāda kustība? viņš klusi jautāja Makolumam.
Ne skaņas.
Nu tad aiziet, viņš tumsā nočukstēja. Nav jēgas te ilgāk sēdēt.
Viņš dzirdēja, kā atkal tiek atvāzts Makoluma nazis un tā asmens skrāpējas pret metāla bultu.