Kambarīša durvis čīkstot atvērās.
Viņš piecēlās kājās, bet zemie griesti neļāva izslieties visā augumā.
Makolums atvēra durvis uz iekšpusi. Viņi izgāja apakšējā galerijā, kur vēsais vakara gaiss šķita atspirdzinošs pēc trim šaurajā būcenī pavadītajām stundām. Atklātās krusta ejas otrā pusē augšējā un apakšējā galerija bija blāvi apgaismota ar kvēlspuldzēm, atstājot ēnās smalkos rotājumus starp arkām. Iegājis zem tuvākās arkas, Malone paraudzījās augšup uz naksnīgajām debesīm. Ēnainā krusta eja šķita vēl tumšāka, jo debesīs nebija zvaigžņu.
Viņš devās taisnā ceļā uz kāpnēm, kuras veda uz augšējo kori. Viņš cerēja, ka durvis, pa kurām viņš iepriekš bija iegājis korī, nebūs aizslēgtas.
Ar prieku viņš pārliecinājās, ka tās ir vaļā.
Baznīca bija klusa kā kapenes.
Vitrāžu logus no ārpuses apgaismoja prožektori, kas apspīdēja baznīcas fasādi. Iekšā dažas nelielas spuldzes spēja kliedēt tumsu tikai apakšējā kora telpā.
Naktī viss izskatās citādi, brīnījās Pema.
Malone piekrita un saglabāja modrību.
Viņš devās tieši uz altārtelpu un pārkāpa pāri samta virvēm. Pie augstā altāra viņš uzkāpa piecus pakāpienus un nostājās relikvārija priekšā.
Viņš pagriezās un paraudzījās atpakaļ uz augšējo kori tālākajā galā.
Apaļais logs raudzījās viņam pretī kā blāvi pelēka acs, ko vairs neatdzīvināja saules stari.
Šķiet, Makolums bija paredzējis, kas būs vajadzīgs, jo pienāca, nesdams sveci un sērkociņus. Tie bija nolikti lūdzējiem tur, pie kristību trauka. Es jau iepriekš pamanīju.
Malone paņēma sveci, un Makolums to aizdedzināja. Pielicis blāvo liesmiņu tuvāk relikvārijam, viņš pētīja attēlu uz tā durvīm.
Jaunava Marija sēž ar bērnu klēpī, viņai aiz muguras stāv Jāzeps, visiem trim ap galvu oreoli. Viņus sveic trīs bārdaini vīri, viens no tiem nometies ceļos bērna priekšā. Uz to noraugās trīs citi vīri, un vienam no viņiem galvā tāda kā savāda armijas ķivere. Virs šīs ainas debesīs pašķīrušies mākoņi un spīd piecstaru zvaigzne.
Kristus dzimšana, aiz muguras ierunājās Pema.
Viņš piekrita. Tā izskatās gan. Trīs gudrie, sekojot zvaigznei, ieradušies sveikt jaundzimušo ķēniņu.
Viņš atcerējās pārbaudījumu un to, kas jāmeklē šeit, kur sudrabs pārvēršas par zeltu. Atrodi to vietu, kas veido adresi bez vietas, kur ir atrodama cita vieta.
Viltīga mīkla.
Mums jātiek ārā no šejienes, taču ir vajadzīga šā trauka fotogrāfija. Fotoaparāta nevienam no mums nav. Ko ieteiksiet?
Kad nopirku biļetes, ieminējās Makolums, es uzgāju augšā. Tur ir suvenīru veikaliņš, pilns ar grāmatām un pastkartēm. Tur noteikti jābūt arī šai bildei.
Laba doma, piekrita Malone. Rādi ceļu.
Seibrs uzkāpa pa kāpnēm uz augšējo galeriju, priecādamies par savu pareizo izvēli. Kad Alfrēds Hermans bija viņam uzdevis atrast bibliotēku, slepenais plāns ātri bija gatavs, un izraēliešu sekotāju grupas likvidēšana Vācijā vēl vairāk atviegloja tā īstenošanu.
Hermans nekad nebūtu piekritis tīšai ebreju izaicināšanai, un grūti būtu izskaidrot, kāpēc šīs slepkavības bija nepieciešamas. Vienkārši tādēļ, lai izsistu pretiniekus no līdzsvara uz dažām dienām, kas viņam bija nepieciešamas mērķa sasniegšanai.
Ja vien tas tiešām ir iespējams.
Taču tā varētu būt.
Viens viņš nekad nebūtu spējis atšifrēt varoņa pārbaudījumu, bet, iesaistot kādu citu, nevis Maloni, viņš tikai būtu palielinājis atmaskošanas risku. Vienīgā pareizā rīcība bija pieaicināt Maloni it kā par sabiedroto.
Riskanti, taču panākumi nebija ilgi jāgaida. Puse mīklas jau laikam atrisināta.
Nonācis kāpņu augšgalā, viņš iegāja augšējā galerijā, pagriezās pa kreisi un devās pie stikla durvīm, kuras šajā viduslaiku celtnē bija pavisam neiederīgas. Bikšu kabatā paslēptais mobilais tālrunis bezskaņas režīmā jau bija uzkrājis četrus Alfrēda Hermana zvanus. Seibrs bija apsvēris iespēju piezvanīt Hermanam un nomierināt satraukto veco vīru, taču nolēma, ka tas būtu muļķīgi. Pārāk daudz jautājumu, bet viņš varētu sniegi pārāk maz atbilžu. Viņš bija labi iepazinis ordeni, sevišķi Alfrēdu Hermanu, un uzskatīja, ka izprot viņu stiprās un vājās puses.
Vispirmām kārtām visi ordeņa biedri bija tirgoņi.
Tāpēc pirms spiediena izdarīšanas uz saūdiem un izraēliešiem Zelta aunādas ordenim būs jānoslēdz darījums ar vinu.
Un tas nebūs lēti.
Malone sekoja Pemai un Makolumam augšējā galerijā ar ribu velvēm, apbrīnodams seno celtnieku meistarību. No dzirdētajiem gidu stāstījuma fragmentiem viņš bija uzzinājis, ka Sv. Hieronīma ordenis, kas 1500. gadā pārņēma savās rokās klosteri, bija noslēgta ļaužu grupa, kas veltīja savu dzīvi lūgšanām, kontemplācijai un reformisma idejām. Viņiem nebija tieša evaņģelizācijas vai mācītāju kalpošanas uzdevuma. Viņiem galvenais bija rādīt piemēru citiem, dzīvojot īstena kristieša cienīgu dzīvi, kas veltīta pielūgsmei stipri līdzīgi viņu svētajam aizbildnim Hieronimam, par kuru Malone bija lasījis Beinbridža namā atrastajā grāmatā.
Viņi apstājās pie stikla durvīm, kas bija īpaši pielāgotas vienai no skaistajām arkām.
Diez vai te ir signalizācija, ieminējās Makolums. Ko tad te zags? Suvenīrus?
Biezā stikla durvis rotāja melna metāla eņģes un hromēti rokturi.
Tās veramas uz ārpusi, secināja Malone, tāpēc nevar izgāzt uz iekšpusi. Un stikls ir puscollu biezs.
Kāpēc tu nepārbaudi, vai tās ir aizslēgtas? jautāja Pema.
Viņš satvēra rokturi un pavilka durvis.
Tās atvērās.
Tagad es saprotu, kāpēc klienti tik augstu vērtē tavu viedokli.
Kāpēc lai tās durvis slēgtu ciet? atbildēja Pema. Baznīca ir kā īsts cietoksnis. Turklāt viņam taisnība ko lai te zog? Durvis ir daudz vērtīgākas nekā visas preces.
Malone pasmaidīja par Pemas loģiku. Bija atgriezies arī viņas piktums, bet par to viņš tikai priecājās. Tas neļauj zaudēt asumu.
Viņi iegāja veikaliņā. Tumšā, smacīgā telpa atgādināja grēksūdzes kambari, tāpēc viņš plaši atvēra durvis un nostiprināja tās tāpat kā dienā, kad visu laiku šurpu turpu staigā apmeklētāji.
Ātri pārlaidis veikalam skatienu, viņš ievēroja, ka tas ir apmēram divdesmit kvadrātpēdas liels, pie vienas sienas slejas trīs augstas vitrīnas, pie divām pārējām grāmatu plaukti, bet pie ceturtās sienas bija piespiedies kases aparāts. Telpas vidū atradās ar grāmatām apkrauta lete.
Mums vajag gaismu, viņš ieminējās.
Makolums piegāja pie vēl vienām divviru stikla durvīm, kas veda uz nomelnējušām kāpnēm. Tur pie sienas rēgojās trīs elektrības slēdži.
Mēs esam klostera iekšienē, secināja Malone. Gaismu ārpusē nekur nevarēs redzēt. Tomēr vispirms ātri ieslēdz un izslēdz, lai redzētu, kas notiks.
Makolums nospieda vienu slēdzi. Iedegās četras mazas halogēna spuldzītes, kas apgaismoja stikla vitrīnas. To gaisma bija vērsta uz leju un apspīdēja tikai nelielus laukumus. Viņiem tas bija vairāk nekā pietiekami.
Būs labi, teica Malone. Tagad pameklēsim kādu grāmatu ar bildēm.
Uz letes bija sakrauta kaudze grāmatu cietos vākos portugāļu un angļu valodā, visas ar nosaukumu "Hieronīma Svētās Marijas abatija". Krītpapīra lapas, daudz teksta. Fotogrāfijas arī. Divu blakus sakrautu plānāku grāmatu kaudzītēs bija vairāk attēlu nekā vārdu. Viņš pāršķirstīja pirmās kaudzītes grāmatas, bet Pema otrās. Makolums pārmeklēja plauktus. Izšķirstījis vienu no grāmatām jau pāri pusei,
Malone atrada altārtelpai veltītu nodaļu un relikvārija sudraba durvju krāsainu attēlu.