Tas nesaskanēja ar Brenta Grīna teikto, jo ģenerālprokurors pats bija uzņēmies vainu par informācijas noplūdi.
Atgriezās Kasiopeja.
Kas ir? noprasīja Stefānija.
Beidziet pļāpāt.
Kaut kas noticis?
Slikta priekšnojauta.
Tavā dzīvē ir pārāk daudz intrigu, Diksone teica Kasiopejai.
Bet tavā pārāk daudz melu.
Pretrunīgu domu mocīta, Stefānija pievērsās Deilijam. Man šķita, pirms brīža jūs teicāt, ka administrācijā daži grib pierādīt Hadāda teoriju. Bet tagad jūs apgalvojat, ka viceprezidents nopludinājis to saūdiem. Tie vēlas teoriju iznīcināt. Kā tad īsti ir?
Stefānij, tas, ko jūs paņēmāt no manas mājas, mani nobeigtu. Es darbojos ēnā. Tā ir bijis vienmēr. Bet kādam tas ir jādara. Vai gribat izrēķināties ar mani vai uzzināt, kas patiesībā aiz tā visa slēpjas?
Tā nebija atbilde uz viņas jautājumu. Gribu jūs visus.
Tas nav iespējams. Vai jūs beidzot klausīsieties? Var visu dienu dauzīt baļķi ar cirvi, un varbūt izdosies to pārcirst pušu. Bet, ja iedzen vidū ķīli, bajķi var pāršķelt uzreiz.
Jūs tikai cenšaties glābt savu ādu.
Pasaki viņai, Deilijs pievērsās Diksonei.
Jūsu valdībā ir šķelšanās. Jūs vēl joprojām esat mums labvēlīgi, bet daži grib to mainīt.
Stefāniju tas nepārliecināja. Tā ir bijis vienmēr. Visur ir divas puses.
Šoreiz ir citādi, apgalvoja Diksone. Notiek kaut kas vairāk. Un Malone ir Portugālē.
Tas uzreiz piesaistīja Stefānijas uzmanību.
Mossad gatavojas tur ar viņu izrēķināties.
Deilijs ar plaukstu pieglauda matus. Stefānij, šajā spēlē ir divas pretējas nometnes. Vieni arābi, otri izraēlieši. Viņi abi vēlas vienu un to pašu, turklāt šoreiz viņi to vēlas viena kopīga iemesla dēļ. Viceprezidents ir saistīts ar arābiem…
Iekaucās signalizācija, atbalsojoties milzīgajā telpā, bet pēc tam barga balss skaļruņos pavēlēja nekavējoties atbrīvot ēku.
Stefānija sagrāba Deilija roku.
Tā nav mana vaina, viņš aši atbildēja.
Seibrs stāvēja klusi un nekustīgi. Viņš gaidīja, kad vīrs ar ieroci ienāks veikaliņā.
Ienāks.
Viņam tas jādara.
Seibrs iedomājās, kur gan palikuši abi pārējie. Atbilde radās uzreiz aiz durvīm kaut kas pazibēja.
Interesanti.
Laikam šī trijotne pārzināja ēkas ģeogrāfiju un zināja arī, ka meklējamie devušies uz suvenīru veikaliņu.
Vai viņi pamanīja gaismu?
Divi bruņotie vīri pa kreisi no viņa paraustīja durvis, kuras izrādījās aizslēgtas. Tad viņi atkāpās un izšāva stiklā.
Blīkšķis neatskanēja, tikai nodunēja. Kā āmurs naglai uz galvas. Lode atsitās pret stiklu, nobūkšķēja, bet to nesadragāja-
Ložu necaurlaidīgais stikls.
Trešais pistoļvīrs augšējā galerijā ieskrēja veikalā pa atvērtajām durvīm, turēdams ieroci šaušanas gatavībā. Seibrs nogaidīja vilcināšanās brīdi, kad iebrucējs apstājās, lai novērtētu situāciju, tad metās uz priekšu, iespēra tam pa vēderu un ar nazi pārgrieza rīkli. Upuris pat nepaguva apjēgt, kas notiek, kad asmens jau bija dziļi viņa kakla bedrītē.
Apslāpēti iegārdzies, viņš sabruka uz grīdas.
Pret slēgtajām stikla durvīm nodunēja vēl dažas lodes. Arī spērieni durvis neizkustināja. Tad atskanēja soļi, un abi uzbrucēji devās lejā pa kāpnēm.
Seibrs paņēma nogalinātā ieroci.
Sirēna turpināja gaudot. Simtiem apmeklētāju steidzās uz muzeja izeju pusi. Stefānija joprojām neatlaida Deilija roku.
Viceprezidentam ir sabiedrotie, viņš teica. Viens viņš to nespēj.
Viņa klausījās.
Stefānij, Brents Grīns sadarbojas ar viņu. Viņš nav jums draugs. Viņš pievērsās Diksonei, un tā piebalsoja:
Viņš saka patiesību. Kas vēl zināja, ka tu nāksi uz šejieni? Ja mēs vēlētos tevi nogalināt, tikšanās vieta nebūtu šeit.
Stefānija domāja, ka pārvalda situāciju, taču tagad sāka šaubīties. Grīns tiešām vienīgais zināja, ka viņas ir šeit protams, ja Diksone un Deilijs nemeloja.
Viņa atlaida Deiliju, un tas atkal atkārtoja:
Grīns ir viceprezidenta nometnē. Jau kādu laiku. Viņam apsolīts otrs augstākais amats. Brentam nebūtu nekādu cerību uzvarēt vēlēšanās. Šī viņam ir vienīgā iespēja tikt uz augšu.
Balss skaļruņos atkal pavēlēja atstāt ēku. No kafetērijas iznāca apsargs un lūdza viņus iet projām.
Kas notiek? jautāja Deilijs.
Tikai drošības pasākums. Jāatbrīvo ēka.
Stefānija caur stikla sienām redzēja, kā cilvēki dodas projām no ceļa un kokiem, kas atdalīja muzeju no zaļās alejas.
Ir nu gan drošības pasākums.
Viņi steidzās uz galvenās ieejas pusi. Cilvēki joprojām plūda ārā pa durvīm. Skanēja satrauktas balsis, vīdēja raižpilnas sejas. Tie lielākoties bija pusaudži un ģimenes, un visi izteica minējumus, kas noticis.
Atradīsim kādu citu ceļu, ieteica Kasiopeja. Vismaz rīkosimies negaidīti.
Stefānija piekrita. Viņas devās projām. Deilijs un Diksone stāvēja nekustīgi, it kā cenzdamies viņas pārliecināt.
Stefānij! iesaucās Deilijs.
Viņa pagriezās.
Es esmu jūsu vienīgais draugs. Sameklējiet mani, kad būsiet to sapratusi.
Stefānija nenoticēja šiem vārdiem, taču viņu bija pārņēmusi ļoti netīkama nedrošības izjūta.
Jāiet, steidzināja Kasiopeja.
Viņas izskrēja caur vairākām galerijām, kur dižojās spoži lidaparāti, garām suvenīru veikaliņam, kuru strauji atstāja pircēji. Kasiopeja bija stingri nolēmusi doties ārā pa kādu no avārijas izejām laba doma, jo trauksmes signāli skanēja pilnā sparā.
Priekšā, aiz vitrīnas ar maziem lidmašīnu modeļiem, parādījās vīrietis. Gara auguma, ģērbies tumšā, lietišķā uzvalkā. Viņš pacēla labo plaukstu. Stefānija pamanīja, ka no viņa kreisās auss stiepjas tievs, viļņains vadiņš.
Viņas apstājās un pagriezās. Aiz muguras stāvēja vēl divi vīri, tāpat ģērbušies un aprīkojušies ar vadiņiem. Stefānija uzreiz pazina viņu izskatu un izturēšanos.
Slepenais dienests.
Pirmais kaut ko pateica pie žaketes atloka piestiprinātā mikrofonā, un sirēna apklusa.
Nelies kundze, vai varam to nokārtot mierīgi?
Kāpēc gan?
Vīrietis pienāca tuvāk. Jo ar jums vēlas runāt Savienoto Valstu prezidents.
54. NODAĻA lisabona 21:30
Malone apgāja apkārt letei un notupās līdzās Makolumam, kurš pārmeklēja nogalinātā kabatas. Viņš redzēja, cik veikli un prasmīgi šis tā saucamais bagātību meklētājs nonāvē uzbrucēju.
Tie abi izstaigāja baznīcu un nāk atkal šurp, viņš teica.
Saprotu, atbildēja Makolums. Te ir pāris rezerves aptveres un vēl viens ierocis. Vai ir kāda nojausma, kas viņi ir?
Izraēlieši. Visticamāk.
Es domāju, tu teici, ka viņi ir likušies mierā.
Bet es domāju, ka tu esi amatieris. Tu tikko parādīji apskaužaniLi prasmi.
Kad jāglābj sava āda, katrs dara, ko vien spēj.