Malone pamanīja kādu ierīci, kas bija piestiprināta pie nogalinātā jostas. Viņš atāķēja metāla korpusu.
Raidītājs lokators. Viņš tādus bija bieži izmantojis sekošanai ar elektronisku tagu apzīmētam mērķim. Ieslēdzis videoekrānu, viņš redzēja, ka sekošana notiek bezskaņas režīmā. Mirgojošs indikators rādīja, ka mērķis ir tuvu.
Jāiet projām, ierunājās Pema.
Tas būs grūti, atbildēja Malone. Vienīgā izeja ir caur to galeriju. Bet abi pārējie uzbrucēji tagad jau droši vien ir kāpņu tuvumā. Jāatrod cits ceļš lejā.
Viņš ielika izsekošanas ierīci kabatā. Ar ieročiem rokā viņi izslīdēja no veikaliņa.
Abi pistoļvlri izlēca no arkas deviņdesmit pēdu attālumā un sāka šaut.
Krusta ejā atskanēja paukšķi, it kā plīstu baloni.
Malone nometās uz galerijas grīdas, paraujot Pemu sev līdzi. Galerijas stūri nebija taisnā leņķī, bet platāki, veidojot astoņstūra formu. Viņš paslēpās stūrī.
Ejiet uz to pusi, teica Makolums. Es viņus aizkavēšu.
Gar ārējo perimetru stiepās garš akmens sols, kas savienoja arkas, veidojot sarežģītu balustrādi. Zemu pieliekušies, Malone un Pema lavījās projām no veikaliņa, kamēr Makolums apšaudīja abus uzbrucējus.
Lodes atsitās pret akmens sienu desmit pēdas pa kreisi no viņa, citas aiz muguras, citas priekšā. Viņš attapās, kāpēc tā. Viņu klātbūtni nodeva ēnas, kuras krita uz sienas kvēlspuldžu blāvi apgaismotajā galerijā. Viņš apstājās, apturēja Pemu un nometās uz grīdas, nomērķēja un ar trim šāvieniem sašķaidīja spuldzes tālāk priekšā.
Tagad viņus apņēma tumsa.
Makolums bija pārstājis šaut.
Uzbrucēji arī.
Malone pamāja, un viņi steidzās uz priekšu, joprojām pieliekušies, slēpdamies aiz arkām, rotājumiem un akmens sola.
Viņi nonāca galerijas galā.
Pa labi stiepās nākamās galerijas iekšējā siena. Durvju nebija. Tālākajā galā vīdēja vēl viena nepārtraukta siena. Pa kreisi bija divviru stikla durvis, kuru viena puse bija aicinoši pavērta. Uzraksts uz plāksnītes vēstīja, ka šī telpa ir ēdamzāle. Varbūt no tās ir kāda izeja uz ārpasauli?
Viņš pamāja, un viņi iegāja pa durvīm.
Trīs lodes nodunēja, atsitoties pret tām no ārpuses. Neviena netika cauri. Arī šeit bruņustikls. Paldies Dievam par tādu durvju izvēli.
Koton, mēs esam ķezā, paziņoja Pema.
Tumsā, ko kliedēja tikai atsevišķi gaismas stari, kas iespraucās pa logiem, viņš ieraudzīja plašu taisnstūrveida telpu ar ribu velvju griestiem, līdzīgu baznīcas telpai. Visapkārt telpai stiepās zema akmens karnīze, bet zem tās krāsaina flīžu mozaīka. Otru durvju nebija. Logi atradās desmit pēdu augstumā, un piekļūt tiem nebija iespējams.
Viņš pamanīja tikai divas atveres.
Viena bija telpas tālākajā galā, un, aizskrējis tur, viņš pārliecinājās, ka tas ir kādreizējais kamīns, kas tagad bija tikai dekoratīva niša.
Aizmūrēta.
Otra atvere bija mazāka, varbūt kādas četras reiz piecas pēdas liela, trīs pēdu dziļumā ārējā sienā. Tā kā šeit savulaik bija abatijas ēdamzāle, tad tur laikam tika pagatavoti ēdieni pirms pasniegšanas.
Pemai bija taisnība. Viņi bija ķezā.
Rāpies tur iekšā, viņš pavēlēja.
Pema neiebilstot iespraucās uz akmens plaukta virs tukšas akmens bļodas. Laikam biju zaudējusi prātu, nākot šurp.
Mazliet par vēlu to pamanīji.
Viņš nenovērsa skatienu no durvīm, kas veda uz augšējo galeriju. Blāvajā gaismā parādījās ēna. Pārliecinājies, ka Pema ir drošībā, viņš pats arī iekāpa slēptuvē un piespiedās ar muguru pie plaukta, pēc iespējas dziļāk nišā.
Ko tu darīsi? viņa iečukstēja tam ausī.
To, kas jādara.
Seibrs redzēja, ka abi vajātāji pašķiras. Viens sekoja Malonem, bet otrs ielavījās arkā, kas veda atpakaļ uz baznīcu. Nolēmis, ka augšā ir drošāk, Seibrs piesardzīgi virzījās tuvāk tām pašām durvīm, cerēdams, ka tās ved uz augšējo kori, kur bija uzgājis Malone kopā ar savu bijušo sievu.
Viņam patika medības, sevišķi tad, ja medījums bija grūti notverams. Viņš atkal nodomāja, kas varētu būt šie vīri. Vai izraēlieši, kā teica Malone? Varētu būt. No Jonasa viņš bija uzzinājis, ka uz Londonu nosūtīta likvidēšanas vienība, bet Džordžu Hadādu taču jau novāca. Par to viņš bija pārliecinājies, noklausoties ierakstu, un arī Malone to apstiprināja. Ko tad izraēlieši meklēja šeit? Vajāja viņu? Diez vai. Bet kuru tad?
Viņš atrada durvis un ieslīdēja iekšā.
Pa kreisi kāpnes veda lejā uz baznīcu. Melnajā tumsā viņš lejā dzirdēja soļus.
Seibrs iegāja korī, apstājās balustrādes savienojuma vietā ar ārējo sienu un uzmanīgi paraudzījās lejup. Augstu novietotajos baznīcas dienvidu fasādes logos no ārpuses spīdēja gaisma. Melna cilvēka figūra ar ieroci rokā lavījās pa eju starp solu rindām uz ziemeļu sienas pusi, turoties ēnās un virzoties uz apakšējā kori.
Viņš divreiz izšāva.
Klusinātāja apslāpētie paukšķi atbalsojās milzīgajā jomā. Viena lode trāpīja mērķī, un vīrietis iekliedzās, sagrīļojās un atslīga pret solu. Seibrs vēlreiz nomērķēja, kas tumsā bija tikai nedaudz grūtāk, un ar diviem šāvieniem nogāza svešinieku uz grīdas.
Nav slikti.
Izmetis no ieroča aptveri, viņš nomainīja to ar jaunu.
Tad pagriezās, lai ietu projām. Laiks sameklēt Maloni.
Viņa acu priekšā parādījās pistoles stobrs.
Nomet ieroci, kāda balss angļu valodā pavēlēja.
Viņš vilcinājās un mēģināja saskatīt runātāju, taču tumsā
bija redzama tikai ēna. Tad viņš saprata, ka svešajam uz galvas ir kapuce. Vēl viens auksts stobrs pieskārās viņa kaklam.
Divi naidnieki.
Vēlreiz atkārtoju, atkal ierunājās pirmais. Nomet ieroci.
Izvēles nebija. Pistole noklaudzēja uz grīdas.
Pret viņa seju pavērstais stobrs noslīdēja zemāk. Tad gaisā kaut kas pazibēja un atsitās pret viņa deniņiem. Pirms viņš paspēja sajust sāpes, visa pasaule apklusa un pazuda.
55. NODAĻA
Cieši satvēris automātisko pistoli, Malone gaidīja, tad piesardzīgi palūkojās gar nišas malu, kur viņi bija paslēpušies.
Ēna pletās lielāka, jo uzbrucējs tuvojās.
Malone iedomājās, vai vajātājs zina, ka no telpas nav izejas. Droši vien nezina. Jo kāpēc tad tas nāca tuvāk? Varēja mierīgi gaidīt galerijā. Taču viņš sen jau bija pārliecinājies, ka daudzi no tiem, kuri pelna iztiku ar nogalināšanu, mēdz būt nepacietīgi. Ātrāk izdarīt darbiņu un pazust. Gaidīšana tikai palielina iekrišanas risku.
Pema smagi elpoja, bet viņai to nedrīkstēja pārmest. Viņam pašam arī sirds dauzījās kā negudra. Viņš pavēlēja sev nomierināties. Domā! Esi gatavībā!
Tagad ēna stiepās pāri ēdamzāles sienai.
Svešais ieskrēja pa durvīm, mērķēdams ar ieroci.
Skatienam pavērās tukša, tumša telpa bez mēbelēm. Viņa uzmanību uzreiz piesaistīja niša tālākajā galā, bet pēc tam otra atvere sienā. Taču Malone negaidīja, pirms uzbrucējs visu apjēdz. Viņš izvēlās no slēptuves un šāva.
Lode aizlidoja garām mērķim un atlēca no sienas. Iebrucējs uz mirkli apstulba, bet tad ātri atguvās un pavērsa ieroci pret Maloni.
Tātad šī būs divkauja.
Malone izšāva vēlreiz un trāpīja uzbrucējam gurnā.
Tas sāpēs iekliedzās, bet nekrita.
Nākamo lodi Malone ietrieca viņam krūtīs. Svešais sagrīļojās un atmuguriski nogāzās uz grīdas.
Malone, jūs gan grūti novākt, aiz durvīm ierunājās vīrieša balss
Viņš pazina šo balsi. Ādams, kurš bija Hadāda dzīvoklī. Tagad viņš zināja. Izraēlieši. Bet kā tie viņu atrada?