Taču viņš jau bija sācis raizēties.
Pārāk sen nebija saņemta nekāda ziņa no Seibra.
Sirds nemierā sažņaudzās. Neierasta sajūta. Lai nezaudētu laiku, viņš bija pasteidzinājis grafiku. Iespējams, ka šis būs viņa pēdējais lielais pasākums Zilā krēsla padomnieka amatā pilnvaru termiņš tuvojās beigām. Zelta aunādas ordeņa mērķis bija izdevīgums un panākumi. Daudzas valdības tikušas pārveidotas, dažas pat gāztas, lai nodrošinātu šis organizācijas labklājību. Hermana jaunākā iecere varētu nospiest uz ceļiem vēl dažas, varbūt pat amerikāņus, ja vien viņš pietiekami gudri izspēlēs savas kārtis.
Viņš jau iepriekš zināja, ka Torvaldsens varētu traucēt, tāpēc arī bija licis Seibram sagatavot finanšu dosjē. Toreiz, sēdēdams Schmetterlinghaus un vērodams, kā Seibrs neiebilstot uzņemas šo uzdevumu, viņš pat nespēja iedomāties, ka Torvaldsens varētu būt tik agresīvs. Viņi taču bija seni paziņas. Varbūt ne gluži tuvi draugi, bet domubiedri gan. Tomēr dānis pārsteidzoši ātri saskatīja Kopenhāgenas notikumu saistību ar Hermanu un ordeni.
Viņš nebija domājis, ka ir kāda norāde.
Tas atkal lika aizdomāties par Seibru.
Cik neuzmanīgi viņš ir rīkojies?
Vai varbūt tīši?
Atmiņā atausa Margaretes brīdinājumi par šo cilvēku. Pārāk liela brīvība. Pārāk liela uzticēšanās. Kāpēc šis darbonis nezvana? Pēdējo ziņu no Seibra viņš bija saņēmis, kad tas devās uz Londonu meklēt Džordžu Hadādu, pa ceļam iegriežoties Rotenburgā. Hermans vairākkārt bija zvanījis aģentam, bet neveiksmīgi. Seibrs viņam bija vajadzīgs. Šeit. Tagad.
Pie durvīm klusi pieklauvēja.
Viņš šķērsoja istabu un pagrieza durvju rokturi.
Laiks izrunāties kārtīgi, paziņoja Torvaldsens.
Hermans piekrita.
Torvaldsens ienāca un aizvēra aiz sevis durvis. Alfrēd, tu taču to visu nedomā nopietni. Vai spēj iedomāties, kādas tam var būt sekas?
Henrik, tu runā kā ebrejs. Tas ir tavs trūkums. Tev aptumšojuši skatu iedomātie Dieva solījumi par to, kas tev it kā pienākas.
Es runāju kā cilvēks. Kā var zināt, vai Vecā derība ir pareiza? Man par to nav ne jausmas. Taču islāma pasaule nepacietīs nekādus mājienus par to, ka viņu svētāko zemi aptraipījis jūdaisms. Viņi nikni pretosies.
Saūdiem, atbildēja Hermans, pirms informācijas nodošanas atklātībai tiks dota iespēja patirgoties. Tā mums ir pieņemts. Un tu to zini. Bruņota pretošanās būs viņu vaina, nevis mūsu. Mūsu mērķis ir tikai peļņa. Politikas komisija uzskata, ka varēs iegūt daudzas mūsu ordeņa biedriem izdevīgas koncesijas. Un es piekrītu.
Tas ir vājprāts! iesaucās Torvaldsens.
Un ko tu gatavojies darīt?
Visu, kas nepieciešams.
Tev nav tik stiprs mugurkauls, Henrik.
Es vēl varu tevi pārsteigt.
Hermans nobrīnījās, tāpēc nolēma izaicināt sarunas biedru. Varbūt tev vajadzētu vairāk pievērst uzmanību savām darīšanām. Es ievācu ziņu par tavu finansiālo stāvokli. Kas to būtu domājis, ka stikla ražošana ir tik nedroša. Tava Adelgade Glasvaerker panākumi ir atkarīgi no veselas virknes nepastāvīgu faktoru.
Un tu domā, ka vari tos ietekmēt?
Esmu gluži pārliecināts, ka varu izraisīt sarežģījumus.
Mana tīrā vērtība ir tāda pati kā tava.
Hermans pasmaidīja. Bet tu augstu vērtē labu reputāciju. Būtu kaut kas neiedomājams, ja kādu no taviem uzņēmumiem sāktu vajāt neveiksmes.
Vari mēģināt, Alfrēd, ja vēlies.
Hermans iedomājās, ka viņiem katram pieder miljardiem eiro, ko lielākoties uzkrājušas iepriekšējās paaudzes, un viņi šo bagātību tagad uzticīgi sargā. Un neviens no viņiem nav muļķis.
Atceries, atgādināja Torvaldsens, pie manis ir tava meita.
Hermans paraustīja plecus. Bet pie manis esi tu un zēns.
Tiešām? Tu esi gatavs riskēt ar viņas dzīvību?
Hermans vēl nebija izlēmis, kā atbildēt uz šo jautājumu,
tāpēc noprasīja:
Vai tas viss ir Izraēlas dēļ? Es zinu, ka tu iedomājies sevi par patriotu.
Bet es zinu, ka tu esi liekulis.
Hermanu pārņēma dusmas. Tā tu vēl nekad nebiji ar mani runājis.
Tavi uzskati man nav nekas jauns. Tavs antisemītisms ir acīm redzams. Tu centies to neizrādīt ordenī tomēr ir vairāki ebreji -, taču tas nav noslēpjams.
Laiks atmest izlikšanos. Tava reliģija ir traucēklis. Tā ir bijis vienmēr.
Torvaldsens paraustīja plecus. Ne vairāk kā kristietība. Mēs tikai atteicāmies no karošanas un vērojām, kā kristieši Augšāmcēlušā Kunga vārdā nogalina arvien vairāk cilvēku.
Es neesmu reliģiozs cilvēks. Tu to zini, Henrik. Mani mērķi ir politika un peļņa. Un ordeņa biedri ebreji? Viņu intereses ari ir tādas pašas. Asamblejā neviens neizteica iebildumus. Izraēla ir traucēklis progresam. Cionisti baidās no patiesības.
Ko tu domāji ar to, ka iesaistīsies arī kristieši?
Ja Aleksandrijas bibliotēka tiks atrasta, tur ir teksti, kas varētu atmaskot visas Bībeles melīgumu.
Torvaldsenu tas nepārliecināja. To nebūs viegli panākt.
Vari man ticēt, Henrik. Es esmu visu sīki pārdomājis.
Kur ir Ērgļa nagi?
Hermans uzmeta viņam atzinīgu skatienu. Visu cieņu. Bet par viņu tu neesi noteicējs.
Toties tu gan esi.
Viņš nolēma runāt bez aplinkiem. Tu nevari uzvarēt. Pie tevis ir mana meita, bet tas mani neapturēs.
Varbūt man jāizsakās skaidrāk. Mana ģimene Dānijā pārcieta nacistu okupāciju. Daudzi tika nogalināti, un mēs nogalinājām daudzus vāciešus. Esmu bieži sastapies ar briesmām. Margarete man ir vienaldzīga. Viņa ir augstprātīga, izlutināta, dumja sieviete. Man visvairak rūp mans draugs Kotons Malone, viņa dēls un mana pieņemtā dzimtene. Ja vajadzēs nogalināt Margareti, es to izdarīšu.
Hermans bija raizējies par draudiem no ārpuses, taču vislielākie sarežģījumi bija radušies paša mājās. Šis vīrs jānomierina. Vismaz uz neilgu laiku.
Es varu tev kaut ko parādīt.
Tev tas jāaptur.
Uz spēles ir likts daudz kas vairāk nekā tikai mūsu biznesa intereses.
Tad parādi.
Likšu to sagatavot.
59. NODAĻA MĒRILENDA 16:50
Stefānija sēdēja Suburban aizmugures sēdeklī, Kasiopeja viņai līdzās. Auto bez apstāšanās iejoņoja pa galvenajiem vārtiem, garām bruņotajiem sargiem. Viņi bija izbraukuši no Vašingtonas ziemeļu virzienā, nokļūstot paugurainā Mērilendas lauku apvidū. Stefānija uzreiz uzminēja, kas ir viņu ceļamērķis.
Kempdeivida. Prezidenta brīvdienu rezidence.
Pabraucis garām vēl dažiem sargiem un vēl vienam kontrolpunktam, apvidus auto apstājās pie glīta baļķu namiņa koku paēnā ar apjumtu lieveni visapkārt. Slepenā dienesta aģents, kas bija atvedis viņas no muzeja, pamāja ar roku, un mājas durvis atvērās.
No mājas iznāca prezidents Roberts Edvārds Danielss jaunākais.
Stefānija zināja, ka prezidents nekad nelieto savu kristīto vārdu. Viņš jau sen bija pieņēmis segvārdu Denijs. Būdams līksma un sabiedriska rakstura cilvēks ar skanīgu baritona balsi, Denijs Danielss bija apveltīts ar talantu uzvarēt vēlēšanās. Pirms kandidēšanas prezidenta amatam viņš bija pavadījis trīs termiņus gubernatora amatā un vienu senatora krēslā. Pārvēlēšana uz otru termiņu pagājušajā gadā bija viegla uzvara.
Stefānij, cik labi, ka atbraucāt, iesaucās Danielss, nolēkdams no lieveņa pakāpieniem. Viņš bija ģērbies džinsos, rievota auduma kreklā un zābakos.
Saņēmusi drosmi, viņa spēra soli uz priekšu. Vai man bija izvēle?
Diez vai. Tomēr labi, ka esat šeit. Dzirdēju, ka jums ir nepatikšanas.