Выбрать главу

Jums jāsaprot ja izdosies atrast pazudušo bibliotēku, tad nekavējoties sāksim īstenot savu plānu.

Protams! Jo ātrāk, jo labāk. Man vajag, lai Izraēla un arābi tiktu izsisti no līdzsvara. Es viņus pažēlošu, bet jīis sitīsiet. Saūdiem būs jāmeklē vienošanās. Viņi nevar atļau­ties savas valsts sagrāvi. Un es tikpat ļoti kā jūs vēlos naf­tas cenu pazemināšanos. Daži dolāri par barelu izmainīs mūsu valsts iekšējo kopproduktu par miljardiem dolāru. Es mobilizēšu Ameriku atriebties par Danielsa nāvi. Tur man neviens neuzdrošināsies iebilst. Mums pievienosies visa pa­saule. Arābi karāsies mata galā, lūgdamies pēc palīdzības. Tad viņi iekāps mūsu kuģī, un mēs visi uzvarēsim.

Mana Politikas komiteja uzskata, ka destabilizācija būs plaša.

Vai nav vienalga? Mans reitings celsies līdz debesīm. Nekas tā neiedvesmo amerikāņus kā vienotība ap karogu. Un es gatavojos turēt to savās rokās turpmākos septiņus ga­dus. Arābi ir tirgoņi. Viņi sapratīs, ka pienācis laiks sadar­boties, jo īpaši tad, ja tas kaitēs Izraēlai.

Jūs gan esat visu labi pārdomājis.

Dažus pēdējos mēnešus neesmu domājis gandrīz ne par ko citu. Mēģināju pierunāt Danielsu mainīt kursu, bet viņš attiecībā pret Izraēlu ir nelokāms. Tā sasodītā valstiņa, kas ir tikai tāda ASV apgabala lielumā, mūs visus piebeigs. Ret to es negribu pieļaut.

Kad mēs tiksimies nākamreiz, teica Hermans, jūs jau būsiet Savienoto Valstu prezidents.

Alfrēd, neskaitot teroristus, kuri dos liktenīgo triecie­nu, mēs esam vienīgie cilvēki uz šis planētas, kuri zina, kas notiks. Es par to parūpējos.

Es arī.

Nu tad lai tas notiek, un baudīsim ieguvumu.

63. NODAĻA

Hermans mēģināja novērtēt pretī sēdošo vīrieti. Tas tie­šām bija Savienoto Valstu viceprezidents, taču bija tāds pats kā neskaitāmie politiķi, kurus viņš bija pircis un pārdevis vi­sās pasaules malās, varaskāri vīrieši un sievietes bez ma­zākās sirdsapziņas. Amerikāņi parasti mēdza izlikties labā­ki, taču godkāre bija nepārvarama ikvienam, kurš nobaudījis varas saldumu. Arī šis vīrs, kas ziemas asamblejas vakarā sēdēja šeit, bibliotēkā, nebija nekāds izņēmums. Runāja par augstiem politiskiem mērķiem un ārpolitikas kursa maiņu, taču jau no paša sākuma bija gatavs nodot savu valsti, savu prezidentu un sevi pašu.

Paldies Dievam.

Zelta aunādas ordenis prata izmantot sev par labu citu morāles trūkumus.

Alfrēd, ierunājās viceprezidents. Paskaidrojiet man. Vai tiešām iespējams, ka ir pierādījumi tam, ka Izraēlai nav bībelisku tiesību uz Svēto zemi?

Protams. Vecā derība bija viena no galvenajām pētīju­mu tēmām Aleksandrijas bibliotēkā. Arī topošā Jaunā derī­ba tika sīki analizēta bibliotēkas pastāvēšanas beigu perio­dā. To mēs zinām no manuskriptiem, kas ir saglabājušies. Ir tikai saprātīgi pieņemt, ka vēl joprojām pastāv abi teksti un Bībeles analīzes darbi oriģinālajā senebreju valodā.

Viņš atcerējās, ko Seibrs bija ziņojis no Rotenburgas. Izra­ēlieši bija nogalinājuši vēl trīs cilvēkus. Pie katra no tiem bija ieradies Sargs. Viņi bija nodarbojušies ar Vecās derības pētī­jumiem. Arī Hadāds bija saņēmis uzaicinājumu. Kāpēc gan citādi viņam būtu izrādīts tāds gods? Un kāpēc izraēlieši mēģināja šo palestīnieti nogalināt?

Saikne noteikti bija.

Es nesen biju Anglijā, turpināja viceprezidents, un redzēju Sīnajas Bībeli. Man stāstīja, ka tā esot no ceturtā gadsimta, viens no senākajiem mūsdienās pieejamajiem Vecās derības izdevumiem. Sarakstīta grieķu valodā.

Tas ir lielisks piemērs, atbildēja Hermans. Vai zināt tās vēsturi?

Tikai aptuveni.

Hermans pastāstīja viesim par vācu zinātnieku Tišendorfu, kurš 1844. gadā apceļoja Austrumus, meklējot senus manuskriptus. Iegriezies svētās Katrīnas klosteri Sīnajā, viņš pamanīja grozu ar četrdesmit trim lappusēm ar tekstu sengrieķu valodā. Mūki paskaidroja, ka tās domātas krāsns kurināšanai tāpat kā citas pirms tam. Tišendorfs atklāja, ka lappuses ir no Bibeles, un mūki atļāva viiiam tās paturēt. Pēc piecpadsmit gadiem viņš vēlreiz devās uz svētās Katrī­nas klosteri, šoreiz Krievijas cara uzdevumā. Viņam izdevās atrast pārējās Bībeles lapas un aizvest tās uz Krieviju. Vēlāk, pēc revolūcijas, komunisti pārdeva manuskriptu britiem, kuri to izrāda līdz pat šai dienai.

Sīnajas Bībele, piebilda Hermans, ir viens no senāka­jiem manuskriptiem, kas ir saglabājies. Daži ir izteikuši pie­ņēmumus, ka tās sagatavošanu pasūtījis pats Konstantīns. Taču neaizmirstiet tā ir sarakstīta grieķu valodā, tātad to no senebreju valodas tulkojis kāds mums pilnīgi nezināms cilvēks no tikpat nezināma oriģinālā manuskripta. Ko tas mums vēsta?

To, ka svētās Katrīnas klostera mūki joprojām, pec vairāk nekā simts gadiem, ir nikni par to, ka Bībele vi­ņiem netika atdota. Gadu desmitiem viņi prasa, lai Savie­notās Valstis sauc britus pie kārtības. Tāpēc ari es devos apskatīt to grāmatu. Gribēju redzēt, kāpēc īsti ir sacelts tāds tracis.

Es esmu pateicīgs Tišendorfam par šo rīcību. Mūki būtu manuskriptu sadedzinājuši vai ļāvuši tam satrūdēt. Diemžēl šāds liktenis piemeklējis daudzas zināšanu liecības. Atliek tikai cerēt, ka Sargi bijuši rūpīgāki glabātāji.

Jūs tiešām ticat tam visam, vai ne?

Hermans brīdi apdomāja, vai teikt ko vairāk. Notikumi risinājās strauji, un šim cilvēkam, kurš drīz būs prezidents, bija jāizprot situācija.

Viņš piecēlās.

Vēlos jums kaut ko parādīt.

Torvaldsens pārbijās, kad Alfrēds Hermans piecēlās no krēsla un nolika glāzi uz galda. Vēlreiz uzmanīgi palūkojies lejā, viņš redzēja, ka nama saimnieks kopā ar vicepreziden­tu soļo pa cietkoksnes grīdu uz vītņu kāpņu pusi. Aši nopē­tījis augšējo galeriju, viņš redzēja, ka cita ceļa lejup nav. Pie pārējām trim sienām starp plauktiem bija tādas pašas logu nišas, taču tajās viņš ar Geriju nevarēja meklēt slēptuvi.

Viņus uzreiz pamanītu.

Taču Hermans un viceprezidents pagāja garām kāpnēm un apstājās pie stikla vitrīnas.

Hermans norādīja uz apgaismoto vitrīnu. Tajā atradās sens sējums robainos, it kā kukaiņu sagrauztos koka vākos.

Tas arī ir ceturtā gadsimta manuskripts. Traktāts par agrīnajām baznīcas mācībām, ko sarakstījis pats Augustīns. Mans tēvs to nopirka pirms daudziem gadu desmitiem. Tam nav nekādas vēsturiskas nozīmes tam ir arī kopijas -, taču tas izskatās iespaidīgi.

Pasniedzies aiz paaugstinājuma, viņš nospieda pogu, kas bija nomaskēta kā viena no nerūsējošā tērauda skrūvju gal­viņām. Vitrīnas augšējā trešdaļa pagriezās ap stūrī ierīkotu asi, atdaloties no pārējās daļas. Apakšējās daļas slēptuvē gla­bājās deviņas trausla papirusa loksnes.

Turpretī šie ir pat ļoti vērtīgi. Tos ari mans tēvs iegā­dājās pirms daudziem gadu desmitiem no tā paša cilvēka, kurš pārdeva Augustīna traktātu. Dažus no tiem sarakstījis Eisēbijs Hieronīms Sofronijs, kas dzīvoja ceturtajā un piek­tajā gadsimtā. Viens no baznīcas pamatlicējiem. Viņš iztul­koja Bībeli no senebreju valodas latiņu valodā, un šis darbs ar nosaukumu Vulgate vēlāk tika atzīts par noteicošo. Vēs­turē viņš pazīstams ari ar citu vārdu. Hieronīms.

Jūs esat savāds cilvēks, Alfrēd. Jūsmojat par visdīvai­nākajām lietām. Kā gan šīm vecajām, sačākstējušajām lok­snēm varētu būt kāda nozīme mūsdienās?

Varat man ticēt, tās ir pat ļoti svarīgas. Varbūt pat pie­tiekami, lai mainītu mūsu uzskatus. Daži ir arī Augustīna rokraksti. Tās ir vēstules, ko Hieronīms un Augustīns rak­stīja viens otram. Viņš redzēja, ka amerikānis joprojām ir tikpat vienaldzīgs.