Vai tajos laikos bija pasts?
Primitīvā veidā. Vēstules pārvadāja ceļotāji, kuri devās attiecīgajā virzienā. Dažas no to laiku labākajām vēstures liecībām ir iegūtas tieši no sarakstes.
Tas gan ir interesanti.
Hermans pievērsās galvenajam. Vai esat kādreiz aizdomājies, kā radusies Bībele?
Ne pārāk.
Bet ja nu tas viss bija meli?
Alfrēd, tas ir ticības jautājums. Kāda tam nozīme?
Pat ļoti liela. Bet ja nu senie baznīcas pamatlicēji tādi cilvēki kā Hieronīms un Augustīns, kuri ietekmēja reliģisko uzskatu attīstību, nolēma sagrozīt faktus? Atcerieties, kāds bija viņu laiks. Četrsimt gadu pēc Kristus, ilgi pēc tam, kad Konstantīns sankcionēja jauno kristīgo reliģiju, laiks, kad veidojās baznīca un tika apkaroti tās mācībai pretēji uzskati. Jaunā derība tikko sāka veidoties. Tika apkopoti dažādi evaņģēliji un sakārtoti vienotā vēstījumā. Galvenokārt par to, ka Dievs ir žēlsirdīgs un Kristus ir atnācis. Taču bija arī
Vecā derība. To lasīja jūdi. Kristieši vēlējās arī to pievienot savai reliģijai. Par laimi šiem senajiem baznīcas tēviem, Vecās derības tekstu nebija daudz un tie visi bija senebreju valodā.
Bet jūs teicāt, ka šis Hieronīms pārtulkoja Bībeli latīņu valodā.
Tieši tā. Pasniedzies vitrīnā, viņš izcēla vienu brūno loksni. Tā ir sarakstīta grieķu valodā Hieronīma laika valodā. Zem pergamenta bija apdrukātas papīra lapas. Viņš tās izcēla. Es liku pārtulkot vēstules trim dažādiem speciālistiem, lai varētu pārliecināties par pareizību. Vēlos jums kaut ko nolasīt, tad jūs noteikti sapratīsiet, ko es gribēju teikt.
Es zinu, cik grūti pārliecināt lepnos, cik liels ir pazemības tikums, kas mūs ceļ godā nevis ar ļaužu augstprātību, bet ar Dieva žēlsirdību. Mūsu uzdevums ir gādāt, lai cilvēka gars tiek pacilāts un vēsts nodota skaidri ar Kristus vārdiem. Tavi gudrie padomi, ko devi man, kad es sāku šo darbu, izrādījās pareizi, šis darbs, kam es veltu savas pūles, būs pirmais seno rakstu atveidojums valodā, ko spēj saprast pat visneizglītotākie. Šķiet tikai saprātīgi, ka senajiem un jaunajiem rakstiem jābūt saistītiem, ļa šo rakstu starpā nebūs atbilstības, tas tikai kaitēs, jo jūdu filosofija nonāks izdevīgākā stāvoklī, jo tā pastāvēja daudz senāk par mūsu ticību. Kopš mūsu iepriekšējās sarakstes es esmu turpinājis cīņu ar seno tekstu. Manu darbu apgrūtina tas, ka pārāk daudziem vārdiem ir dažādas nozīmes. Atkal lūdzu tavu padomu ļoti svarīgā jautājumā. Jeruzaleme ir senajā tekstā minētā svētā pilsēta. Vārds "yeruwshalayim" bieži tiek lietots, lai apzīmētu kādu vietu, taču esmu pamanījis, ka nekur senajos rakstos nav lietoti vārdi "(yur yeruwshalayim", kas skaidri nozīmētu "Jeruzalemes pilsēta". Ļauj paskaidrot, kādi sarežģījumi radušies. Senebreju valodā Ķēniņu grāmatā jahve saka Zālamanam: "Jeruzaleme, pilsēta/galvaspilsēta, ko esmu izvēlējies tajā." Tālāk Jahve paziņo: "Tā, lai pilsēta Jeruzalemē, kas glabā atmiņas par Dāvidu pirms manis pilsēta, kur esmu nolēmis iedibināt savu vārdu tiek saglabāta." Mans brāli, vai redzi šo pretrunu? Senajā tekstā Jeruzaleme minēta nevis kā pilsēta, bet kā apgabals. Vienmēr tiek pieminēta "pilsēta Jeruzalemē", nevis pati Jeruzaleme. Samuēls tiešām runā par to kā par apvidu, kur senebreju valodā "ķēniņš ar saviem vīriem devās uz ļeruzālemi pret jebusiešiem, kas apdzīvoja šo apvidu". Esmu nopūlējies ar tulkojumu cerībā, ka atklāsies kāda kļūda, taču itin visur senebreju valodā nosaukums lietots šādi. Vārds "yeruwshalaim" Jeruzaleme vienmēr attiecas uz apvidu, kur ir daudzas pilsētas, nevis uz vienu pilsētu ar šādu nosaukumu.
Beidzis lasīt, Hermans paskatījās uz viceprezidentu. Hieronīms rakstīja to Augustīnam tajā laikā, kad tulkoja Veco derību no senebreju valodas latīņu valodā. Tagad nolasīšu, ko Augustīns kādā brīdī rakstīja Hieronīmam.
Viņš sameklēja kādu citu tulkojuma lapu.
Mans skolotais brāli, tavs darbs šķiet gan smags, gan cēls. Cik apbrīnojami ir celt gaismā to, ko pierakstījuši sen aizsaulē aizgājuši ļAudis, un veikt to, pateicoties mūsu visaugstākā Dieva vadībai un gādībai. Tev noteikti ir zināms, kādas grūtības mums visiem jāpārvar šajos bīstamajos laikos. Pagānu dievi izzūd aizmirstībā. Kristus vēsts pieņemas spēkā. Viņa vārdi par mieru, žēlsirdību un mīlestību atrod dzirdīgas ausis. Daudzi atklāj mūsu jauno vēsti tikai tāpēc, ka tā tagad ir pieejama. Un tas piešķir vēl lielāku svarīgumu taviem pūliņiem atdzīvināt senos vārdus. Savās vēstulēs tu skaidri esi apgaismojis sarežģīto jautājumu, ar ko esi saskāries. Taču no mums ir atkarīga šīs baznīcas un mūsu Dieva nākotne. Senlaiku vēstījuma pielāgošana, pieskaņošana jaunajam nav nekāds grēks. Kā jau pats teici, daudziem vārdiem ir vairākas nozīmes, tāpēc kurš noteiks, kura ir pareizā? Ne jau nu tu vai es. Tu lūdzi padomu, un es to dodu. Pieskaņo senos vārdus jaunajiem. Jo, ja senie būs atšķirīgi no jaunajiem, tas noteikti izraisīs neizpratni un apjukumu ticīgo vidū un uzkurinās nesaskaņas, palīdzot mūsu daudzajiem ienaidniekiem. Tev uzticēts dižs uzdevums. Ļoti svarīgi ir gādāt, lai visi varētu izlasīt seno rakstu vārdus. Tad zinību vīri un rabīni nebūs vienīgie noteicēji pār tik svarīgiem tekstiem. Tāpēc, mans brāli, strādā cītīgi, un mēs zināsim, ka tu veic Dieva darbu.
Jūs gribat teikt, ka viņi apzināti izmainīja Veco derību? jautāja viceprezidents.
Tieši tā. Labs piemērs ir šī atsauce uz Jeruzālemi. Hieronīma tulkojumā, ko vēl šodien atzīst par pareizu, Jeruzāleme ir minēta kā pilsēta. Hieronīma tulkotajā Ķēniņu grāmatā ir teikts ļeruzāleme, pilsēta, ko esmu izvēlējies. Tas ir pilnīgi pretēji tam, ko pats Hieronīms rakstīja vēstulē ļeruzāleme, pilsēta/galvaspilsēta, ko esmu izvēlējies tajā. Milzīga atšķirība, vai piekrītat? Un šis Jeruzālemes raksturojums ir visā Hieronīma tulkojumā. Vecās derības Jeruzāleme pārvērtās par pilsētu Palestīnā, jo Hieronīms tā gribēja.
Tas ir neprāts, Alfrēd. Neviens tam nenoticēs.
Tas nemaz nav nepieciešams. Kad pierādījums tiks atrasts, neko vairs nevarēs noliegt.
Kāds pierādījums?
Vecās derības manuskripts, kas sarakstīts pirms Kristus. Tad mēs varētu izlasīt īstos vārdus bez kristiešu sagrozījumiem.
Vēlu veiksmi.
Vai zināt ko? Es atstāšu jūsu ziņā Amerikas pārvaldīšanu, bet jūs atstājiet manā ziņā šo lietu.
Torvaldsens vēroja, kā Hermans ieliek loksnes vitrīnā un aizver slepeno nodalījumu. Abi vīri vēl brīdi uzkavējās, tad izgāja no bibliotēkas. Bija vēls, bet miegs viņam nebija ne prātā.
Viņi grib nogalināt prezidentu, satraukti čukstēja Gerijs.
Es zinu. Nāc, jātiek projām.
Viņi nokāpa pa metāla kāpnēm.
Bibliotēkā joprojām dega gaisma. Torvaldsens atcerējās, kā Hermanam patika lielīties ar to, ka viņam pieder ap divdesmit pieciem tūkstošiem grāmatu, lielākoties gadsimtiem seni pirmizdevumi.
Viņš Gerijam pa priekšu devās pie rokrakstu vitrīnas. Zēns nebija redzējis to, ko bija novērojis viņš. Pasniedzies aiz vitrīnas, viņš meklēja .slēdzi, bet neko nevarēja sataustīt. Noliekties būtu grūti. Tāda nelaime piemīt greizai mugurai.
Ko jūs meklējat? jautāja Gerijs.
Mēģinu atvērt vitrīnu. Paskaties, vai lejā nav kāda poga.
Gerijs nometās ceļos un sāka meklēt.
Droši vien būs paslēpta. Viņš tramīgi pameta skatienu uz durvīm, tad atkal uz vitrīnu. Atradi kaut ko?
Atskanēja klikšķis, un vitrīnas augšējā trešdaļa viegli novirzījās sāņus.