Выбрать главу

Gerijs piecēlās. Viena no skrūvēm. Smalka viltība. Ka­mēr to neaiztiek, neko nevar pateikt.

Malacis!

Atvēris slepeno nodalījumu, viņš ieraudzīja stīvās papi­rusa loksnes, aprakstītas no vienas malas līdz otrai, un saskaitīja tās. Deviņas. Pametis skatienu uz plauktiem, viņš pamanīja dažus liela formāta atlantus un norādīja uz tiem. Atnes vienu no tām lielajām grāmatām.

Gerijs paklausīja. Torvaldsens uzmanīgi ieslidināja papi­rusus un tulkojumus starp lappusēm, lai tos paslēptu un pa­sargātu.

Tad viņš atkal aizvēra vitrīnu.

Kas tie ir? jautāja Gerijs.

Ceru, ka tieši tas, ko mēs meklējām.

64. NODAĻA piektdiena, 7. oktobris 9:15

Malone atlaidās pret starpsienu milzīgajā transportlidmašīnā C13ŪH. Brents Grīns bija rīkojies ātri, sarunājot viņiem vietu gaisa karaspēka piegādes lidmašīnā, kas no Anglijas lidoja uz Afganistānu. Tā nolaidās Lisabonā, Montižo kara­bāzē, it kā nelielam remontam, ļaujot viņiem iekāpt, nevie­na nemanītiem. Viņiem bija sagatavots apģērbs Malone, Pema un Makolums saņēma armijas formastērpus ar dažādu toņu bēšiem, zaļiem un brūniem raibumiem, tuksneša zāba­kus un izpletņus. Ieraugot izpletni, Pema sāka bažīties, taču bija ar mieru pieņemt paskaidrojumu, ka tas pieder pie stan­darta ekipējuma.

Lidojums no Lisabonas līdz Sīnajai ilga astoņas stundas, un Malonem bija izdevies uz brīdi aizmigt. Viņš bez mazā­kās sajūsmas atcerējās citus lidojumus transportlidmašinās, un aviācijas degvielas smaka atsauca atmiņā laikus, kad viņš bija jaunāks. Gandrīz nekad nebija mājās. Pieļāva kļūdas, kas sāpēja vēl tagad.

Pirmās trīs lidojuma stundas Pema neslēpa nepatiku. Tas arī bija saprotams, jo kara aviācijā pasažieru komforts nav svarīgākais. Taču beidzot viņa samierinājās un aizmiga.

Makolums turpretī jutās kā zivs ūdenī. Kā īsts lietpratējs viņš uzlika mugurā somu ar izpletni. Varbūt viņš tiešām ir dienējis specvienibā. Malone nebija saņēmis no Grīna nekā­das ziņas par Makolumu. Taču, lai ko viņš būtu uzzinājis, tam drīz vairs nebūs lielas nozīmes. Drīz viņi atradīsies tuk­sneša vidū, bez saziņas iespējām.

Viņš raudzījās ārā pa logu.

Uz visām pusēm stiepās sakaltusi, putekļaina zeme, ne­auglīgs līdzenums, kura reljefs pamazām slējās augšup, Sīnaja pussalai sašaurinoties, līdz pārgāja robainos bruņos, pelēkos un sarkanos granīta kalnos. Šeit lejā it kā esot liesmojis ērkšķu krūms un Dievs parādījies Jehovam. Otrajā Mozus grāmatā aprakstītais varenais un skarbais plašums. Mūki un vientuļnieki gadsimtiem ilgi izvēlējās to par patvērumu, it kā, būdami vieni, varētu nokļūt tuvāk debesīm. Varbūt var arī. Nezin kāpēc prātā ienāca Sartra lugas "Aiz slēgtām dur­vīm" vīzija.

Elle ir apkārtējie cilvēki.

Pagriezies projām no loga, viņš vēroja, kā Makolums beidz runāt ar kravas pārzini un nāk atpakaļ, lai apsēstos uz alumīnija režģa, kas stiepās gar starpsienu. Pema gulēja desmit pēdas tālāk, pie pretējās sienas, joprojām aizmigusi. Malone ēda armijas konservus bifšteku ar sēnēm un dzē­ra ūdeni no pudeles.

Paēdi? viņš jautāja Makolumam.

Kamēr tu gulēji. Cāļa fajitas. Nebija ne vainas. Armijas barība man vēl pārāk labā atmiņā.

Tu laikam te jūties kā mājās.

Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

Viņi abi bija izņēmuši ausu aizbāžņus, kas tikai nedaudz spēja pasargāt no nemitīgās motoru rūkoņas. Lidmašīna bija piekrauta ar autodetaļām uz paliktņiem, ko veda uz Afga­nistānu. Malone iedomājās, ka šādi lidojumi droši vien no­tiek vairākas reizes nedēļā. Kādreiz piegādes tika veiktas ar zirgu vilktiem ratiem, dzelzceļa vagonos un autofurgonos, bet tagad ar gaisa un jūras transportu tas bija daudz ātrāk un drošāk.

Tu gan arī neizskaties pēc jauniņā šajā jomā, ieminē­jās Makolums.

Jā, tas kaut ko atsauc atmiņā.

Viņš piesardzīgi izvēlējās vārdus. Tas, ka Makolums bija palīdzējis viņiem sveikiem un veseliem izkļūt no Belemas, vēl neko nenozīmēja. Viņš tomēr bija noslēpumains tips. Un nogalināja prasmīgi, bez mazākās žēlastības. Kāda bija viņa labā īpašība? Pie viņa bija varoņa pārbaudījuma uzdevums.

Tev gan ir pazīšanās augstās aprindās, turpināja Ma­kolums. To nokārtoja pats ģenerālprokurors?

Man ir draugi.

Tad jau tu esi no CIP, militārās izlūkošanas vai kaut kā tamlīdzīga.

Neviens no minētajiem. Turklāt es esmu atvaļināts.

Makolums iesmējās. Savu pasaciņu tu neaizmirsti. Tas

man patīk. Atvaļināts. Ko neteiksi! Tu esi pāri galvai iekū­lies kādā jezgā.

Beidzis ēst, Malone pamanīja, ka kravas pārzinis viņu vēro. Viņš atcerējās, ka šie ļaudis mēdz dusmoties par kon­servu kārbu izmešanu, kur pagadās. Kravas pārzinis pamā­ja ar roku, un Malone saprata. Atkritumu tvertne sola tālā­kajā galā.

Tad kravas pārzinis četras reizes pacēla gaisā izplestu plaukstu.

Divdesmit minūtes.

Viņš pamāja ar galvu.

65, nodaĻa vīnē 8:30

Sēdēdams tauriņu mājā, Torvaldsens atšķīra atlantu. Viņi ar Geriju bija pamodušies pirms stundas, nomazgājušies dušā un paēduši vieglas brokastis. Uz Schmetterlirtghaus viņš bija atnācis ne tikai tādēļ, lai izvairitos no elektroniskajām noklausīšanās ierīcēm, bet arī, lai gaidītu nenovēršamo. Hermans, protams, atklās zādzību tas bija tikai laika jau­tājums.

Rīta cēliens ordeņa biedriem bija brivais laiks, jo nākamā asamblejas sēde bija paredzēta tikai vēlā pēcpusdienā. Visu nakti Torvaldsens glabāja atlantu ar tajā paslēptajiem rok­rakstiem zem gultas. Tagad viņš dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk. Lai gan viņš prata lasīt latīņu valodā, viņa grieķu valodas zināšanas bija niecīgas, bet sengrieķu valo­du, kurā, visticamāk, bija rakstītas Hieronīma un Augustīna vēstules, viņš neprata nemaz. Viņš bija pateicīgs Hermanam par sagādātajiem tulkojumiem.

Gerijs sēdēja krēslā viņam pretī. Jūs vakarnakt teicāt, ka tas varētu būt tas, ko mēs meklējām.

Torvaldsens nosprieda, ka zēns ir pelnījis uzzināt patie­sību. Tevi nolaupīja, lai piespiestu tavu tēvu atrast kaut ko, ko viņš pirms daudziem gadiem bija paslēpis. Man šķiet, ka šie rokraksti ir ar to saistīti.

Kas tie ir?

Divu zinību viru Augustīna un Hieronīma vēstules. Viņi dzīvoja ceturtajā un piektajā gadsimtā un palīdzēja iz­veidot kristīgo reliģiju.

Vēsture. Man tā sāk patikt, taču brīžiem tās jau šķiet par daudz.

Henriks pasmaidīja. Un šodien nelaime ir tāda, ka mums ir pārāk maz dokumentu no tiem laikiem. Kari, poli­tika, laika zobs un cilvēku ļaunprātība iznīcinājuši vēstures liecības. Taču šīs ir divu zinību vīru pašrocīgi pierakstītas domas.

Viņš par tiem nedaudz zināja. Augustīns bija dzimis Āfri­kā, viņa māte bija kristiete, bet tēvs pagāns. Kļuvis pieau­dzis, viņš pieņēma kristīgo ticību un savu jaunību aprakstīja grāmatā "Atzīšanās". Torvaldsens zināja, ka daudzās univer­sitātēs tā vēl joprojām ir obligātās literatūras sarakstā. Augus­tīns kļuva par Hipo bīskapu, Āfrikas katolicisma intelektuālo līderi un nelokāmu stingras ticības aizstāvi. Viņš tiek uzska­tīts par lielas daļas baznīcas agrīno teoriju pamatlicēju.

Arī Hieronīms bija dzimis pagānu ģimenē un izlaidīgi pa­vadījis jaunību. Viņš arī bija izglītots un tika godāts kā inte­lektuālākais no visiem baznīcas pamatlicējiem. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un trīsdesmit gadus veltīja Bībeles tulkoša­nai. Kopš tiem laikiem viņa vārds vienmēr tika saistīts ar bibliotēkām, un viņš pat tika pasludināts par to svēto aiz­bildni.