Gerijs piecēlās. Viena no skrūvēm. Smalka viltība. Kamēr to neaiztiek, neko nevar pateikt.
Malacis!
Atvēris slepeno nodalījumu, viņš ieraudzīja stīvās papirusa loksnes, aprakstītas no vienas malas līdz otrai, un saskaitīja tās. Deviņas. Pametis skatienu uz plauktiem, viņš pamanīja dažus liela formāta atlantus un norādīja uz tiem. Atnes vienu no tām lielajām grāmatām.
Gerijs paklausīja. Torvaldsens uzmanīgi ieslidināja papirusus un tulkojumus starp lappusēm, lai tos paslēptu un pasargātu.
Tad viņš atkal aizvēra vitrīnu.
Kas tie ir? jautāja Gerijs.
Ceru, ka tieši tas, ko mēs meklējām.
64. NODAĻA piektdiena, 7. oktobris 9:15
Malone atlaidās pret starpsienu milzīgajā transportlidmašīnā C13ŪH. Brents Grīns bija rīkojies ātri, sarunājot viņiem vietu gaisa karaspēka piegādes lidmašīnā, kas no Anglijas lidoja uz Afganistānu. Tā nolaidās Lisabonā, Montižo karabāzē, it kā nelielam remontam, ļaujot viņiem iekāpt, neviena nemanītiem. Viņiem bija sagatavots apģērbs Malone, Pema un Makolums saņēma armijas formastērpus ar dažādu toņu bēšiem, zaļiem un brūniem raibumiem, tuksneša zābakus un izpletņus. Ieraugot izpletni, Pema sāka bažīties, taču bija ar mieru pieņemt paskaidrojumu, ka tas pieder pie standarta ekipējuma.
Lidojums no Lisabonas līdz Sīnajai ilga astoņas stundas, un Malonem bija izdevies uz brīdi aizmigt. Viņš bez mazākās sajūsmas atcerējās citus lidojumus transportlidmašinās, un aviācijas degvielas smaka atsauca atmiņā laikus, kad viņš bija jaunāks. Gandrīz nekad nebija mājās. Pieļāva kļūdas, kas sāpēja vēl tagad.
Pirmās trīs lidojuma stundas Pema neslēpa nepatiku. Tas arī bija saprotams, jo kara aviācijā pasažieru komforts nav svarīgākais. Taču beidzot viņa samierinājās un aizmiga.
Makolums turpretī jutās kā zivs ūdenī. Kā īsts lietpratējs viņš uzlika mugurā somu ar izpletni. Varbūt viņš tiešām ir dienējis specvienibā. Malone nebija saņēmis no Grīna nekādas ziņas par Makolumu. Taču, lai ko viņš būtu uzzinājis, tam drīz vairs nebūs lielas nozīmes. Drīz viņi atradīsies tuksneša vidū, bez saziņas iespējām.
Viņš raudzījās ārā pa logu.
Uz visām pusēm stiepās sakaltusi, putekļaina zeme, neauglīgs līdzenums, kura reljefs pamazām slējās augšup, Sīnaja pussalai sašaurinoties, līdz pārgāja robainos bruņos, pelēkos un sarkanos granīta kalnos. Šeit lejā it kā esot liesmojis ērkšķu krūms un Dievs parādījies Jehovam. Otrajā Mozus grāmatā aprakstītais varenais un skarbais plašums. Mūki un vientuļnieki gadsimtiem ilgi izvēlējās to par patvērumu, it kā, būdami vieni, varētu nokļūt tuvāk debesīm. Varbūt var arī. Nezin kāpēc prātā ienāca Sartra lugas "Aiz slēgtām durvīm" vīzija.
Elle ir apkārtējie cilvēki.
Pagriezies projām no loga, viņš vēroja, kā Makolums beidz runāt ar kravas pārzini un nāk atpakaļ, lai apsēstos uz alumīnija režģa, kas stiepās gar starpsienu. Pema gulēja desmit pēdas tālāk, pie pretējās sienas, joprojām aizmigusi. Malone ēda armijas konservus bifšteku ar sēnēm un dzēra ūdeni no pudeles.
Paēdi? viņš jautāja Makolumam.
Kamēr tu gulēji. Cāļa fajitas. Nebija ne vainas. Armijas barība man vēl pārāk labā atmiņā.
Tu laikam te jūties kā mājās.
Neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Viņi abi bija izņēmuši ausu aizbāžņus, kas tikai nedaudz spēja pasargāt no nemitīgās motoru rūkoņas. Lidmašīna bija piekrauta ar autodetaļām uz paliktņiem, ko veda uz Afganistānu. Malone iedomājās, ka šādi lidojumi droši vien notiek vairākas reizes nedēļā. Kādreiz piegādes tika veiktas ar zirgu vilktiem ratiem, dzelzceļa vagonos un autofurgonos, bet tagad ar gaisa un jūras transportu tas bija daudz ātrāk un drošāk.
Tu gan arī neizskaties pēc jauniņā šajā jomā, ieminējās Makolums.
Jā, tas kaut ko atsauc atmiņā.
Viņš piesardzīgi izvēlējās vārdus. Tas, ka Makolums bija palīdzējis viņiem sveikiem un veseliem izkļūt no Belemas, vēl neko nenozīmēja. Viņš tomēr bija noslēpumains tips. Un nogalināja prasmīgi, bez mazākās žēlastības. Kāda bija viņa labā īpašība? Pie viņa bija varoņa pārbaudījuma uzdevums.
Tev gan ir pazīšanās augstās aprindās, turpināja Makolums. To nokārtoja pats ģenerālprokurors?
Man ir draugi.
Tad jau tu esi no CIP, militārās izlūkošanas vai kaut kā tamlīdzīga.
Neviens no minētajiem. Turklāt es esmu atvaļināts.
Makolums iesmējās. Savu pasaciņu tu neaizmirsti. Tas
man patīk. Atvaļināts. Ko neteiksi! Tu esi pāri galvai iekūlies kādā jezgā.
Beidzis ēst, Malone pamanīja, ka kravas pārzinis viņu vēro. Viņš atcerējās, ka šie ļaudis mēdz dusmoties par konservu kārbu izmešanu, kur pagadās. Kravas pārzinis pamāja ar roku, un Malone saprata. Atkritumu tvertne sola tālākajā galā.
Tad kravas pārzinis četras reizes pacēla gaisā izplestu plaukstu.
Divdesmit minūtes.
Viņš pamāja ar galvu.
65, nodaĻa vīnē 8:30
Sēdēdams tauriņu mājā, Torvaldsens atšķīra atlantu. Viņi ar Geriju bija pamodušies pirms stundas, nomazgājušies dušā un paēduši vieglas brokastis. Uz Schmetterlirtghaus viņš bija atnācis ne tikai tādēļ, lai izvairitos no elektroniskajām noklausīšanās ierīcēm, bet arī, lai gaidītu nenovēršamo. Hermans, protams, atklās zādzību tas bija tikai laika jautājums.
Rīta cēliens ordeņa biedriem bija brivais laiks, jo nākamā asamblejas sēde bija paredzēta tikai vēlā pēcpusdienā. Visu nakti Torvaldsens glabāja atlantu ar tajā paslēptajiem rokrakstiem zem gultas. Tagad viņš dega nepacietībā uzzināt kaut ko vairāk. Lai gan viņš prata lasīt latīņu valodā, viņa grieķu valodas zināšanas bija niecīgas, bet sengrieķu valodu, kurā, visticamāk, bija rakstītas Hieronīma un Augustīna vēstules, viņš neprata nemaz. Viņš bija pateicīgs Hermanam par sagādātajiem tulkojumiem.
Gerijs sēdēja krēslā viņam pretī. Jūs vakarnakt teicāt, ka tas varētu būt tas, ko mēs meklējām.
Torvaldsens nosprieda, ka zēns ir pelnījis uzzināt patiesību. Tevi nolaupīja, lai piespiestu tavu tēvu atrast kaut ko, ko viņš pirms daudziem gadiem bija paslēpis. Man šķiet, ka šie rokraksti ir ar to saistīti.
Kas tie ir?
Divu zinību viru Augustīna un Hieronīma vēstules. Viņi dzīvoja ceturtajā un piektajā gadsimtā un palīdzēja izveidot kristīgo reliģiju.
Vēsture. Man tā sāk patikt, taču brīžiem tās jau šķiet par daudz.
Henriks pasmaidīja. Un šodien nelaime ir tāda, ka mums ir pārāk maz dokumentu no tiem laikiem. Kari, politika, laika zobs un cilvēku ļaunprātība iznīcinājuši vēstures liecības. Taču šīs ir divu zinību vīru pašrocīgi pierakstītas domas.
Viņš par tiem nedaudz zināja. Augustīns bija dzimis Āfrikā, viņa māte bija kristiete, bet tēvs pagāns. Kļuvis pieaudzis, viņš pieņēma kristīgo ticību un savu jaunību aprakstīja grāmatā "Atzīšanās". Torvaldsens zināja, ka daudzās universitātēs tā vēl joprojām ir obligātās literatūras sarakstā. Augustīns kļuva par Hipo bīskapu, Āfrikas katolicisma intelektuālo līderi un nelokāmu stingras ticības aizstāvi. Viņš tiek uzskatīts par lielas daļas baznīcas agrīno teoriju pamatlicēju.
Arī Hieronīms bija dzimis pagānu ģimenē un izlaidīgi pavadījis jaunību. Viņš arī bija izglītots un tika godāts kā intelektuālākais no visiem baznīcas pamatlicējiem. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un trīsdesmit gadus veltīja Bībeles tulkošanai. Kopš tiem laikiem viņa vārds vienmēr tika saistīts ar bibliotēkām, un viņš pat tika pasludināts par to svēto aizbildni.