Kāpēc?
Grīns pašūpoja galvu. Grūti saprast. Taču ir kāda norāde uz to, kas varētu būt uz spēles.
Stefānija uzmanīgi klausījās.
Kādā ziņojumā uz maliņas bija uzrakstīts: Pirmā Mozus grāmata 13:14-17. Vai zināt, kas tas ir?
Nepārzinu Bībeli tik labi.
Un tas Kungs teica Ābrahāmam: "Pacel savas acis un raugies no tās vietas, kurā tu atrodies, ziemeļu virzienā un dienvidu virzienā, uz austrumiem un rietumiem, jo visas tās zemes, ko Es tev rādu, Es uz mūžīgiem laikiem došu tev un taviem pēcnācējiem ."
To Stefānija zināja. Gadsimtiem ilgi jūdi ar šo derību pamatoja savas tiesības uz Svēto zemi.
Ābrams pārvietoja savu telti un dzīvoja Mamres līdzenumā un uzbūvēja tur altāri Tam Kungam, turpināja Grīns. Mamre ir Hebrona mūsdienu Rietumkrasts, zeme, ko Dievs dāvāja jūdiem. Ābrams kļuva par Ābrahāmu. Un šis viens Bībeles fragments ir pamatā visiem Vidējo Austrumu konfliktiem.
To zināja arī Stefānija. Vidējo Austrumu konflikts starp ebrejiem un arābiem nebija politiska cīņa, kā daudziem šķita. Tā bija nebeidzama kauja par Dieva vārdu.
Un ir vēl viens interesants fakts, stāstīja Grīns. Drīz pēc tam, kad Malone bija paslēpis Hadādu, saūdi iesūtīja Rietumu Arābijā buldozerus un nolīdzināja līdz ar zemi vairākas pilsētas. Postīšana ilga trīs nedēļas. Cilvēki tika pārvietoti, ēkas nojauktas. No tām pilsētām nekas nepalika pāri.
Tā, protams, ir slēgta teritorija, tāpēc par to neuzzināja ne prese, ne sabiedrība.
Kāpēc viņi tā darīja? Izklausās visai ekstrēmi pat saūdiem.
Neviens tā arī nespēja to pienācīgi izskaidrot. Bet viņi to darīja ļoti apzināti.
Mums jāzina vairāk, Brent. Kotonam jāzina. Viņam jāpieņem lēmums.
Pirms stundas es sazinājos ar nacionālās drošības padomnieku. Dīvainā kārtā viņš par to visu zina vēl mazāk nekā es. Viņš ir kaut ko dzirdējis par šo saikni, bet ieteica man parunāt ar kādu citu.
Stefānija saprata. Ar Leriju Deiliju.
Lorenss Deilijs bija nacionālās drošības padomnieka vietnieks, tuva persona prezidentam un viceprezidentam. Deilijs nemēdza piedalīties svētdienas ritu TV sarunu šovos, nebija redzēts ari CNN vai Fox Neios. Viņš bija ietekmīga persona, kas darbojas aizkulisēs. Starpnieks starp Baltā nama augstākajiem ešeloniem un visu pārējo politiķu pasauli.
Taču bija arī kāda problēma.
Es viņam neuzticos, paziņoja Stefānija.
Grīns, šķiet, saprata, ko viņa ar to gribēja teikt, taču neko neatbildēja, tikai raudzījās viņā ar vērīgām, pelēkām acīm.
Mēs nespējam kontrolēt Maloni, paskaidroja Stefānija. Viņš rīkosies tā, kā pats atzīs par pareizu. Un pašlaik viņu vada dusmas.
Kotons ir īsts profesionālis.
Kad apdraudēta dēla dzīvība, viss ir citādi. To viņa zināja no savas pieredzes, jo pati vēl nesen bija cīnījusies ar pagātnes rēgiem.
Viņš vienīgais zina, kur atrodas Džordžs Hadāds, Grīns atgādināja. Visas kārtis ir viņa rokā.
Un tieši tāpēc uz viņu tagad izdara spiedienu.
Grīns cieši raudzījās viņai acīs.
Stefānija zināja, ka šaubas viņas skatienā nav noslēpjamas.
Sakiet, Stefānij, kāpēc jūs man neuzticaties?
8. NODAĻA OKSFORDŠĪRA, ANGLIJA 9:00
Džordžs Hadāds stāvēja pūļa vidū un klausījās ekspertu runas, zinādams, ka viņi kļūdās. Šis pasākums bija tikai mēģinājums piesaistīt preses uzmanību Tomasa Beinbridža muzejam un nepelnīti aizmirstajiem Blečlija parka kriptoanalītiķiem. Tiesa gan, šie nezināmie vīrieši un sievietes Otrā pasaules kara laikā darbojās stingrā slepenībā un atšifrēja vāciešu Enigmas kodu, paātrinot kara beigas. Diemžēl par viņiem nebija izstāstīts viss, un daudzi no viņiem jau bija miruši vai pārāk veci, lai kaut kam pievērstu uzmanību. Hadāds saprata viņu sarūgtinājumu. Viņš ari bija vecs jau gandrīz astoņdesmit gadu zinātnieks. Savulaik arī viņš bija strādājis slepenībā.
Viņš arī bija izdarījis lielu atklājumu.
Viņu vairs pat nesauca par Džordžu Hadādu. Savā mūžā viņš bija pieņēmis tik daudz segvārdu, ka nespēja visus atcerēties. Piecus gadus viņš bija pavadījis pilnīgā noslēgtībā, nesaņemot nekādas vēstis no ārpasaules. Vienā ziņā tas bija labi, bet citādā šis klusums viņu nomāca. Paldies Dievam, vismaz viens cilvēks zināja, ka viņš ir dzīvs, un šim cilvēkam viņš pilnībā uzticējās.
Viņš tam bija parādā savu dzīvību.
Šodien, izejot no mājām, viņš riskēja. Taču viņš gribēja dzirdēt, ko teiks šie tā saucamie eksperti. Viņš bija izlasījis pasākuma programmu laikrakstā Times un bija spiests atzīt, ka briti pelnījuši atzinību. Viņi prata rīkot šādus preses piesaistīšanas pasākumus viss iestudēts tik rūpīgi kā Holivudas filmā. Daudz smaidīgu seju, solīdi uzvalki, foto un videokameras. Hadāds centās izvairīties no to objektīviem. Tas nebija grūti, jo visu uzmanība bija pievērsta piemineklim.
Pavisam bija astoņi akmeņi, izkaisīti muižas dārzos; visus 1784. gadā bija uzstādījis toreizējais grāfs Tomass Beinbridžs. Hadāds zināja šīs dzimtas vēsturi. Beinbridži nopirka šo Oksfordšīras dižskābaržu mežu nostūrī paslēpušos zemes īpašumu 1624. gadā un sešsimt akru zemesgabala vidū uzcēla milzīgu karaļa Džeimsa laika stila savrupnamu. Nākamajām Beinbridžu paaudzēm izdevās paturēt šo īpašumu līdz 1848. gadam, kad to izsolē atpirka kronis un karaliene Viktorija atvēra namu un parku publikas apskatei kā muzeju. Kopš tā laika apmeklētāji nāca, lai kaut ar acs kaktiņu palūkotos uz bagātnieku grezno dzīvi pirms daudziem gadsimtiem. Beinbridžu nama bibliotēka tika uzskatīta par vienu no izcilākajiem astoņpadsmitā gadsimta interjeru paraugiem. Taču pēdējos gados lielākā daļa apmeklētāju nāca pieminekļa dēļ, jo Beinbridža namā atradās mīkla, un divdesmit pirmā gadsimta tūristiem ļoti patīk noslēpumi.
Viņš raudzījās uz balto marmora lapeni.
Augšā, viņš zināja, bija Les Bergers d'Arcadie 11 "Arkādijas gani II", nenozīmīgs Nikolā Pusēna darbs, ko viņš uzgleznojis 1640. gadā kā iepriekšējā darba "Arkādijas gani" spoguļattēlu. Pastorālajā ainavā bija attēlota sieviete, kura noraugās uz trim ganiem, kas sastājušies ap kapakmeni un rāda uz tajā iegravētajiem burtiem. ET IN ARCADIA EGO. Hadāds zināja tulkojumu. Ari Arkādijā es esmu. Mīklaina frāze, kas neko jēdzīgu nenozīmē. Zem šā attēla dižojās vēl viens noslēpums noteiktos attālumos iekalti atsevišķi burti.
D O.V.O.S.V.A.V.V. M
Hadāds zināja, ka jauno reliģiju un sazvērestības teoriju piekritēji gadiem ilgi bija nopūlējušies ar šo burtu sakopojumu, kopš to pirms desmit gadiem bija no jauna atklājis kāds Guardian žurnālists, apmeklējot muzeju.
Dārgie viesi, dūšīgs gara auguma vīrietis teica mikrofonos. Mēs ar prieku sveicam jūs visus Beinbridža namā. Varbūt tagad mēs beidzot uzzināsim, ko nozīmē šis vēstījums, ko Tomass Beinbridžs atstājis mums šajā piemineklī pirms vairāk nekā divsimt gadiem.
Hadāds zināja, ka runātājs ir muzeja kurators. Viņam blakus stāvēja divi cilvēki vīrietis un sieviete, abi paveci. Viņi abi bija kādreizējie Blečlija parka kriptoanalītiķi, kuriem bija uzdots izvērtēt iespējas uņ atšifrēt piemineklī it kā apslēpto kodu. Vismaz vairākuma viedoklis bija tāds, ka piemineklī ir apslēpts kods.
Kas gan cits tas varētu būt? daudzi jautāja.
Hadāds klausījās kuratora stāstījumu par to, kā ticis publicēts paziņojums par pieminekli un dažādi kriptogrāfi, teologi, valodnieki un vēsturnieki piedāvājuši simt trīsdesmit risinājumu.