Varbūt kādreiz varēsi atmaksāt.
Diksone pasmaidīja. Varbūt.
Stefānija raudzījās uz Brenta Grīna nedzīvo ķermeni. Viņa atcerējās, kā Grīns bija izrādījis interesi par viņu, un viņai kādu brīdi tas šķita patīkami. Viņš Stefāniju aizstāvēja, it kā pat bija ar mieru aiziet no amata, lai varētu viņai palīdzēt, un viņa bija sākusi pārvērtēt savu viedokli par šo cilvēku.
Taču tas viss bija tikai teātris.
Prezidents atsūtīja mani visu izbeigt, Diksone pārtrauca viņas pārdomas. Bez tiesas. Bez preses. Ģenerālprokurors bija nonācis depresijā un padarija sev galu. Viņa līķis tiks kremēts, un armijas medicīnas eksperti izrakstīs miršanas apliecību. Pašnāvība. Viņam sarīkos greznas bēres un pieminēs ar labu vārdu. Stāsta beigas.
Un Aleksandrijas saikne?
Džordžs Hadāds ir pazudis. Mēs ceram, ka Malone ir kopā ar viņu. Hadāds zvanīja uz Palestīnu pirms dažiem mēnešiem un atkal pirms pāris dienām. Pēc pirmās reizes un pēc tam, kad Lerijs bija man visu izstāstījis, mēs pievērsāmies Pemai Malonei. Mossad gatavojās nolaupīt Geriju Maloni. Taču mūsu premjerministrs to negribēja piejaut. Un tad ordenis mūs apsteidza. Kad Pemai Malonei bija iemānītas viltus dāvanas, mēs viņai sekojām, taču tas neizdevās tik labi. Pēc tam notika viss šis tracis. Danielss apgalvoja, ka mums nekas nedraudot. Mūsu valdība viņam uzticas.
Vai ir saņemta kāda ziņa no Kotona?
Diksone papurināja galvu. Pēdējais, ko mes zinām, ir tas, ka viņš nolēca ar izpletni kaut kur Sīnaja pussalā. Bet tas nav svarīgi. Ja kaut kas tiks atrasts, mēs par to nekad neuzzināsim.
Bet kad Danielss vairs nebūs prezidents?
Līdz tam laikam visi jau būs par to aizmirsuši. Ja ne, tad izraēlieši rīkosies tāpat kā līdz šim gadsimtiem ilgi. Cīnīsies kā lauvas. Mēs to spējām līdz šim un spēsim turpmāk.
Tam Stefānija ticēja. Taču bija vēl kas. Viceprezidents. Kas būs ar viņu?
Cik mums zināms, tikai Grīns, viceprezidents un Alfrēds Hermans zināja, kas tieši noliks. Kad Grīns noklausījās Lerija ierakstīto sarunu ar viceprezidenta biroja vadītāju, viņš krita panikā un lika saūdiem novākt Deiliju. Kā jau vienmēr, viņi mums par to neteica ne vārda, citādi mēs būtu viņus apturējuši. Taču arābiem uzticēties nedrīkst. Diksone apklusa. Kad parādījāties jūs abas un satikāties ar
Leriju, Grīns krita panikā un pierunāja saūdus uzbrukt ari jums. Kad Danielss apturēja uzbrukumu, nogalinot visus algotņus, un arī Grīna vairs nav, viss ir beidzies.
Stefānija norādīja uz Grīnu. Un kā ar šo?
Mūsu ļaudis gaida, lai aizvestu šo mēslu atpakaļ uz viņa māju, kur viņš vēlāk tiks atrasts. Lerija nāve netiks saistīta ar teroristu uzbrukumu, kā bija plānojis Grīns.
Tas var būt grūti. Mašīna taču uzsprāga.
Šī lieta vienkārši paliks neatrisināta. Taču tā palīdzēs izdarīt dažus secinājumus, kas noderēs Danielsam, piemēram, par to idiotu plāniem. Lerijam tas droši vien patiktu. Viņš vēl varēs palīdzēt, pat gulēdams kapā.
Tu tomēr nepaskaidroji, iebilda Kasiopeja, kā iespējams visu noklusēt, ja viceprezidents vēl ir dzīvs?
Diksone paraustīja plecus. Tā ir Danielsa rūpe. Tad izraēliete sameklēja mobilo tālruni, nospieda pogu un teica:
Prezidenta kungs, Grīns ir miris, kā jūs vēlējāties.
8 5. nodaļa
sīnaja pussala
Seibrs no četrdesmit pēdu attāluma izšāva uz Malones kājām. Pie galdiem nebija krēslu, tāpēc redzamība bija laba. Viņš vēlējās savainot pretinieka kājas, lai varētu vieglāk viņu nogalināt.
Viņš Malones raidīja virzienā trīs lodes.
Taču kājas bija pazudušas.
Velns parāvis!
Viņš izvēlās no viena galda apakšas, paslēpās zem nākamā un piesardzīgi paraudzījās pāri tā malai, taču Malone nekur nebija redzams.
Tad viņš saprata.
Malone nojauta, ka Makolums grib sašaut viņa kājas, tāpēc uzlēca uz tuvākā galda īsu mirkli pirms tam, kad zālē norībēja trīs šāvieni. Ar troksni nogāzās zeltaina kvarca vēstuļu preses. Makolums uzreiz sapratīs, kur palicis Malone, tāpēc viņš nolēma rikoties, lai gūtu pārsvaru.
Brīdi nogaidījis, viņš nolēca un ieraudzīja Makolumu paslēpušos aiz kāda galda. Viņš nomērķēja un divreiz izšāva, taču Makolums atstāja šo slēptuvi un patvērās aiz viena no biezajiem pjedestāliem.
Šī šaušanas galerija bija pārāk atklāta.
Viņš metās aiz plauktu rindām kreisajā pusē.
Nav slikti, Malone, uzslavēja pretinieks otrā telpas pusē.
Cenšos.
Tu netiksi ārā no šejienes.
Tad jau redzēsim.
Esmu novācis ari veiklākus par tevi.
Malone nezināja, vai šīs runas ir lielība vai prāta spēles.
Taču viņam tas bija vienalga.
I ladāds veda Pemu Maloni caur bibliotēku, dodoties pretējā virzienā Seibram un Malonem. Viņi jau dzirdēja šāvienus. Bija jāpasteidzas. Viņi iegāja piektajā telpā ar atbilstošu nosaukumu Dzīvības zāle, ko simbolizēja mozaīkas krusts, kura augšējās vertikālās līnijas vietā bija olveidīgs ovāls.
Izsteidzies tai cauri, viņš nonāca Mūžības zālē un apstājās pie izejas durvīm. Gaitenī aiz taisnā leņķa pagrieziena skanēja balsis. Acīmredzot divkauja notika Lasītavā. Daudz galdu, mazāk plauktu, vairāk brīvas vietas. Seibrs bija izstaigājis bibliotēku, lai izlūkotu apstākļus, un bija pamanījis visu, ko vajadzēja. Viņš pats savulaik rīkojās tāpat, cīnīdamies pret ebrejiem. Vienmēr pazīsti kaujas lauku.
Šo viņš pazina pat ļoti labi.
Pirms pieciem gadiem viņš bija slepus paveicis varoņa pārbaudījumu, pirms vērsās pie Kotona Malones pēc palīdzības. Pirmoreiz ieradies šeit, iekļuvis bibliotēkā un uzzinājis, ka visas viņa aizdomas attiecībā uz Bībeli ir apstiprinājušās, viņš bija sajūsmas pārņemts. Bet, kad Sargi lūdza viņa palīdzību, viņš nopriecājās vēl vairāk. Daudzi Sargi bija nākuši no aicināto vidus, un visi toreizējie Sargi bija vienisprātis, ka viņam jākļūst par Bibliotēkas glabātāju. Viņi pastāstīja par draudošajām briesmām, un Hadāds apņēmās tās novērst. Taču galu galā arī viņam pašam bija vajadzīga palīdzība. Un tāpēc tika iesaistīts Malone.
Pacietība un zināšanas bija viņam labi noderējušas.
Viņš tikai cerēja, ka nav kļūdījies savos pieņēmumos.
Viņš joprojām stāvēja pie Mūžības zāles izejas durvīm, viņam aiz muguras Pema Malone.
Gaidiet te, viņš čukstēja.
Viņš aizlavījās pa gaiteni, pagriezās ap stūri un zaglīgi ielūkojās Lasītavā. Bija manāma kustība pa kreisi un pa labi. Viens cilvēks paslēpies aiz plauktiem, otrs aiz galdiem.
Viņš atgriezās pie Pemas Malones un pasniedza viņai ieroci.
Man jāiet tur iekšā, viņš klusi paskaidroja.
Uz neatgriešanos?
Viņš pamāja ar galvu. Tas ir viss.
-Jūs apsolījāt Kotonam ilgu sarunu.
Es sameloju. Viņš apklusa. Un jūs to zinājāt.
Mans juristes prāts.
Nē, jūsu cilvēcīgā dyēsele. Mēs visi pieļaujam kļūdas, kas vēlāk jānožēlo. Arī es tādas esmu pieļāvis. Taču vismaz pašās mūža beigās esmu spējis nosargāt šo bibliotēku. Viņš ieraudzīja sievietes acīs sapratnes dzirksti. Jūs zināt, ko es domāju, vai ne?
Viņa pamāja ar galvu.
Tad jūs zināt, kas jādara.
Pamanījis Pemas apjukumu, viņš viegli uzsita sievietei pa plecu. Jūs redzēsiet, kad būs pienācis īstais brīdis. Viņš norādīja uz ieroci. Vai esat ar tādu šāvusi?
Viņa steidzīgi papurināja galvu. Nē.
Tikai nomērķējiet un nospiediet gaili. Būs atsitiens, tāpēc turiet stingri.