Pema neko neteica, taču Hadāds redzēja, ka viņa ir visu sapratusi.
Lai jums labi klājas. Sakiet Kotonam, ka vienmēr esmu viņu cienījis.
Tad viņš pagriezās un devās uz Lasītavas pusi.
Mēs nevaram te sēdēt visu dienu, sauca Malone.
Tu esi ķezā līdz ausīm, atbildēja Makolums. Mazliet ierūsējis, vai ne?
Es tev vēl parādīšu.
Makolums iesmējās. Vai zini, ko es darīšu? Laikam iešu atpakaļ un nošaušu tavu bijušo kundzīti. Es būtu novācis arī puiku, ja tu nebūtu nošāvis tos idiotus, ko es nolīgu. Un, starp citu, domā, ka tas bija tavs nopelns? Es pats visu sarīkoju, un tu sekoji kā suns pa lapsas pēdām. Rezerves plāns būtu novākt puiku. Jebkurā gadījumā es būtu atradis Džordžu Hadādu.
Malone saprata, ko Makolums cenšas panākt. Nokaitināt viņu. Izsist no līdzsvara. Piespiest rīkoties. Taču tad viņam ienāca prātā kaut kas cits. Vai tu vispār atradi Hadādu?
Nē. Tu taču biji klāt, kad izraēlieši viņu novāca. Es dzirdēju to visu ierakstā.
Dzirdēja? Tad jau Makolumam nav ne jausmas, kas ir Bibliotēkas glabātājs. Tāpēc viņš jautāja:
Kur tu dabūji to pārbaudījumu?
Es viņam to iedevu.
Tā bija Džordža Hadāda balss.
Malone ieraudzīja palestīnieti stāvam tālākajās durvīs.
Seibra kungs, es jūs vazāju aiz deguna tāpat kā jūs Kotonu. Es atstāju audiokaseti un informāciju datorā, lai jūs varētu to atrast, arī pārbaudījumu, ko biju sarakstījis pats. Varat man ticēt, ceļojums, ko veicu es, lai pirmoreiz nokļūtu šai vietā, bija daudz grūtāks.
Melīgais sūdabrālis! dusmojās Makolums.
Pārbaudījumam vajadzēja būt nopietnam. Pārāk viegls, un jūs to noturētu par lamatām. Pārāk grūts, un jūs nespētu to paveikt. Taču jūs bijāt tik nepacietīgs. Es pat atstāju pie datora flash atmiņas karti, un jums arī tas nešķita aizdomīgi. Vēl viena ēsma lamatās.
Malone redzēja, ka no vietas, kur stāv Hadāds, ir labi pārskatāma Makoluma slēptuve. Taču abas Hadāda rokas bija tukšas. To noteikti bija pamanījis ari pretinieks.
Džordž, ko jūs darāt? viņš uzsauca.
Pabeidzu iesākto.
Hadāds spēra soli uz Makoluma pusi.
Uzticieties savējiem, Koton. Viņa jūs nepievils.
Un senais draugs sojoja tālāk.
Seibrs vēroja, kā Bibliotēkas glabātājs viņam tuvojas. Šis virs bija Džordžs Hadāds? Un viss notiekošais bija tīši sarīkots? Viņš bija apmuļķots?
Kā vecais to nosauca? Lamatas? Nu, diez vai.
Tāpēc viņš izšāva.
Bibliotēkas glabātāja galvā.
Malone iekliedzās "Nē!", kad lode ieurbās Džordža Hadāda galvā. Viņš vēlējās tam uzdot tik daudz jautājumu, tik daudz bija palicis neskaidrs. Kā vecais virs nokļuva no Rietumkrasta Londonā, bet pēc tam šeit? Kas īsti notika? Ko Hadāds bija uzzinājis, kas bija tādu upuru vērts?
Dusmu pārņemts, viņš divreiz izšāva uz Makoluma pusi, taču lodes tikai izsita robus tālākajā sienā.
Hadāds nekustīgi gulēja, un ap viņa galvu izplūda asiņu peļķe.
Večukam gan bija drosme, iesaucās Makolums. Taču es būtu viņu nošāvis tik un tā. Varbūt viņš to jau zināja?
Tu esi līķis! atcirta Malone.
Otrā zāles pusē atskanēja klusi smiekli. Vai tik ne tu pats? Tev būs grūti tikt man klāt.
Viņš zināja, ka tas viss jāizbeidz. Sargi paļāvās uz viņu. Hadāds bija paļāvies uz viņu.
Tad viņš ieraudzīja Pemu.
Izejas durvis. Ēnā, kur Makolums viņu neredzēja.
Viņai rokā bija ierocis.
Uzticies savējiem.
Hadāda pēdējie vārdi.
Viņš un Pema bija pavadījuši kopā lielāko daļu savas dzīves, pēdējos piecus gadus ienistot viens otru. Taču viņi bija kā viens otra daļa un vienmēr būs saistīti. Ja ne ar Geriju, tad ar kādu citu neredzamu spēku, ko viņi nespeja izskaidrot. Ja ne ar mīlestību, tad pieķeršanos. Viņš nepieļautu, lai Pemai notiktu kas slikts, un cerēja, ka art viņa rīkosies tāpat.
Viņa jūs nepievils.
Viņš izņēma no pistoles aptveri, tad nomērķēja uz Makolumu un nospieda gaili. Cilindrā palikusi lode atsitās pret kāda galda virsmu.
Pēc tam klikšķis. Vēl viens.
Un vēl viens, lai būtu pārliecinošāk.
Spēlīte cauri, Malone! uzsauca Makolums.
Malone piecēlās, cerēdams, ka pretinieks gribēs izbaudīt uzvaru. Ja Makolums šaus no slēptuves, tad neglābsies ne viņš, ne Pema. Taču viņš pazina savu ienaidnieku. Makolums piecēlās un, turēdams ieroci gatavībā, tuvojās, virzīdamies garām Pemas slēputvei. Tagad viņš bija ar muguru pret durvīm. Un pakausī acu viņam nebija.
Viņš bija jāaizkavē. Tavs vārds ir Seibrs?
To es izmantoju darba. Mans īstais vārds ir Makolums.
Ko tu domā darīt?
Apšaut te visus un paturēt visu bagātību sev. Pavisam vienkārši.
Tev nav ne jausmas, kas te ir. Ko tu ar to visu iesāksi?
Atradīšu cilvēkus, kuri zina. Varu saderēt, ka labumu te netrūkst. Vecā derība vien ļaus man kļūt par lielu viru.
Pema nebija pakustējusies. Viņa noteikti dzirdēja klikšķus un zina, ka tagad viņš ir pakļauts Makoluma žēlastībai. Viņš iztēlojās, cik ļoti viņa ir pārbijusies. Dažu pēdējo dienu laikā viņa bija redzējusi cilvēkus mirstam. Tagad viņa droši vien ir šausmu pārņemta, zinot, ka pašai būs jānogalina. Viņš pats bija izjutis šo mokošo nedrošību. Nav viegli nospiest gaili. Šai rīcībai būs sekas, un bailes no tām var laupīt spēku. Viņš tikai cerēja, ka sirdsbalss būs stiprāka.
Makolums pacēla ieroci. Pasveicini Hadādu no manis.
Pema izskrēja no arkas, un viņas soļi uzreiz piesaistīja Makoluma uzmanību. Viņš aši pagrieza galvu pa labi un laikam ar acs kaktiņu pamanīja kustību. Malone izmantoja šo mirkli, lai ar kājas spērienu izsistu ieroci no pretinieka rokas. Pēc tam viņš iegāza tam ar dūri pa seju, liekot Makolumam sagrīļoties. Viņš atkal uzklupa nelietim ar dūrēm, bet tas jau bija attapies un metās pretī. Viņi abi uzgāzās uz kāda galda un noripoja no tā. Malone iespēra pretiniekam ar celi pa vēderu un juta, kā tam aizraujas elpa.
Viņš piecēlās un paslēja Makolumu no grīdas, domādams, ka tas būs zaudējis spēkus. Taču tas sāka atkauties ar dūrēm.
Visa pasaule acu priekšā sagriezās, un sāpes apdullināja smadzenes.
Pagriezies viņš ieraudzīja Makoluma rokā nazi.
To pašu, kas bija Lisabonā.
Viņš sagatavojās.
Taču nepaspēja neko pasākt.
Atskanēja šāviens.
Makolums šķita pārsteigts. Tad no brūces labajos sānos sāka plūst asinis. Vēl viens šāviens, un viņš savicināja rokas un atmuguriski sagrīļojās. Pēc tam trešais, ceturtais, un viņa ķermenis sasvērās uz priekšu, acis izvalbijās pret debesīm, no mutes sāka gāzties asinis, un viņš smagi nogāzās ar seju uz grīdas.
Malone pagriezās.
Pema nolaida ieroci.
Bija jau pēdējais laiks, viņš paziņoja.
Taču Pema neteica neko, tikai raudzījās plati ieplestām acīm. Malone piegāja un satvēra viņas roku ar pistoli. Viņas skatiens bija sastindzis un nedzīvs.
No durvju ēnām iznira cilvēku stāvi.
Lēni tuvojās deviņi vīrieši un viena sieviete.
Viņu vidū bija arī Ādams un Salmcepuris. Ieva raudādama nometās ceļos pie Hadāda līķa.
Pārējie nometās ceļos viņai līdzās.
Pema nekustīgi stāvēja un skatījās. Malone arī.
Beidzot tomēr nācās pārtraukt atvadu brīdi. Jums droši vien ir kādas saziņas ierīces?
Ādams pacēla skatienu un pamāja ar galvu. Man tās vajadzēs.
86 . nodaĻa VĪne
Torvaldsens ar Geriju bija atgriezušies bibliotēkā, tikai šoreiz Hermans un viceprezidents zināja par viņu klātbūtni. Viņi bija vieni, durvis aizvērtas, aiz tām stāvēja drošības dienesta aģenti.