Pieņemu, klusēšana liecina, ka esat sapratis. Tādas priekšrocības ir brīvās pasaules līderim. Man ir daudz cilvēku, kuri labprāt izpilda manas pavēles. Cilvēki ar dažādiem talantiem. Jums ir nauda, bet man ir vara.
Torvaldsens nebija salicis Amerikas prezidentu, bet jau tagad tas viņam patika.
Gerij, turpināja prezidents. Tavs tētis pēc pāris dienām atgriezīsies Kopenhāgenā. Un, Henrik, paldies jums par visu.
Es gan šaubos, vai varēju īsti palīdzēt.
Mēs taču uzvarējām, vai ne? Un tas šajā spēlē ir galvenais.
Atskanēja klikšķis, un saruna bija galā. Hermans neteica ne vārda.
Torvaldsens norādīja uz atlantu. Tām vēstulēm nav nekādas vērtības, Alfrēd. Tās neko nepierāda.
Vācies!
Labprāt.
Danielsam bija taisnība. Spēle beigusies.
87. NODAĻA vašingtona pirmdiena, 10. oktobris, 8:30
Stefānija sēdēja Ovālajā kabinetā. Viņa tur bija viesojusies jau daudzkārt un parasti jutusies nelāgi. Taču šodien bija citādi. Viņa un Kasiopeja bija ieradušās uz tikšanos ar prezidentu Danielsu.
Vakar Vermontā ar pienācīgu godu bija apglabāts Brents Grīns. Prese slavēja viņa godīgumu un sasniegumus. Demokrāti un republikāņi apgalvoja, ka skumšot pēc viņa. Pats Danielss teica aizkustinošu atvadu runu. Lerijs Deilijs klusā ceremonijā tika apglabāts Floridā. Tikai ģimene un tuvākie draugi. Stefānija un Kasiopeja ari bija klāt.
Savādi gan, kā viņa bija nepareizi novērtējusi abus šos vīrus. Deilijs, protams, nebija nekāds svētais, taču nebija arī slepkava un nodevējs. Viņš centās apturēt notiekošo. Diemžēl notiekošais apturēja viņu.
Vēlos, lai jūs atgrieztos Magelāna nodaļā, paziņoja Danielss.
To būs grūti izskaidrot.
Man nevienam nekas nav jāpaskaidro. Es nekad neesmu gribējis atlaist jūs no amata, bet toreiz nebija citas izvēles.
Stefānija gribēja atgriezties darbā. Viņai tas patika. Taču bija vēl kāds jautājums. Un kas būs ar kongresmeņu kukuļošanu?
Es jau teicu, Stefānij. Es neko par to nezināju. Bet tagad viss ir beidzies un cauri. Taču valstij tāds skandāls par labu nenāks tāpat kā ar Grīnu. Pieliksim tam punktu un iesim tālāk.
Stefānija nebija īsti pārliecināta par Danielsa vienkāršajiem risinājumiem, taču bija jāpiekrīt. Tā bija pareizākā riciba.
Neviens tā arī neuzzinās, kas noticis? jautāja Kasiopeja.
Danielss sedeja pie rakstāmgalda, uzcēlis kājas uz tā malas un atbalstījis garo augumu pret krēsla atzveltni. Neviena vārda.
Viceprezidents sestdien bija atkāpies no amata, kā iemeslu minot politiskas domstarpības ar administrāciju. Žu rnalisli izmisīgi centās pierunāt viņu sniegt interviju televīzijā, bet pagaidām neveiksmīgi.
Es pieļauju, turpināja Danielss, ka mans bijušais viceprezidents centīsies kļūt par tādu kā slavenību. Mēs atļausimies dažus publiskus strīdus par politiku vai ko tamlīdzīgu. Varbūt viņš pat mēģinās startēt nākamajās vēlēšanās. Taču es nebaidos no tādas cīņas. Un, runājot par cīņām uzmaniet Zelta aunādas ordeni! Tie ļautiņi var būt bīstami. Pagaidām mēs viņiem izsitām pamaļu zem kājām, taču driz viņi atkal piecelsies.
Un izraēlieši? jautāja Kasiopeja. Kā būs ar tiem?
Esmu devis viņiem solījumu, ka nekādās ziņas par bibliotēku netiks izpaustas atklātībā. Kotons un viņa bijusī sieva vienīgie zinās, kur tā atrodas, bet es to pat nekur neatzīmēšu. Lai tā sasodītā padarīšana paliek apslēpta. Danielss paraudzījās uz Stefāniju. Vai salīgāt mieru ar Heteri?
Vakar bērēs. Viņai Deilijs tiešām patika. Viņa man pastāstīja par viņu daudz, ko tādu, ko es nezināju.
Redzat nu, nevajag tā tiesāt cilvēkus. Grīns lika nogalināt Deiliju, kad bija izpētījis atmiņas kartes. Tās norādīja uz sazvērestības vājajām vietām, kas bija jālikvidē. Hetere ir laba aģente. Viņa dara savu darbu. Grīns un viceprezidents būtu iznīcinājuši Izraēlu. Viņiem nerūpēja nekas, tikai pašu labums. Un jūs domājāt, ka es neesmū uzticams.
Stefānija pasmaidīja. Arī šajā ziņā es kļūdījos, prezidenta kungs.
Danielss pievērsās Kasiopejai. Atgriezīsieties Francijā būvēt savu pili?
Kādu laiku esmu bijusi projām. Darbinieki droši vien nesaprot, kas ar mani noticis.
Ja jūsējie ir tādi paši kā mani, tad viņiem viss vienalga, kamēr vien pienāk algas čeki. Danielss piecēlās. Paldies jums abām par visu, ko paveicāt.
Stefānija palika sēžot. Viņa kaut ko nojauta. Ko jūs vēl noklusējat?
Danielsa acis iezibējās. Varbūt daudz ko.
Par bibliotēku. Vēl pavisam nesen jūs bijāt tik dedzīgs tās aizstāvis. Jūs taču neļausiet tai palikt slepenībā, vai ne?
To neizlemšu es. Par bibliotēku ir atbildīgs kāds cits, un mēs visi zinām, kurš tas ir.
Malone klausījās, kā Kopenhāgenas zvani ieskandina trešo pēcpusdienas stundu. Hojbro laukumā valdīja parastā ikdienas kņada. Viņš, Pema un Gerijs sēdēja pie āra galdiņa un tikko bija paēduši pusdienas. Viņš un Pema vakar bija atlidojuši no Ēģiptes, kur bija pavadijuši dienu kopā ar Sargiem, atvadoties no Džordža Hadāda.
Viņš pamāja, lai atnes rēķinu.
Torvaldsens stāvēja piecdesmit jardu tālāk, vērodams Malones veikala pārbūvi, kas tika sākta iepriekšējā nedēļā, kamēr viņi paši bija projām. Tagad četrstāvu ēkas fasādi sedza sastatnes un strādnieki rosījās gan iekšā, gan ārā.
Aiziešu atsveicināties no Henrika, paziņoja Gerijs un aizsteidzās cauri pūlim.
Cik žēl, ka Džordžam bija tā jāmirst, teica Pema.
Malone zināja, ka viņu nomoka vēl daudz skumju domu.
Viņi nebija neko daudz runājuši par bibliotēkā notikušo.
Kā jūties? viņš apjautājās.
Es nogalināju cilvēku. Viņš bija pēdējais maitasgabals, taču es viņu nogalināju.
Viņš neatbildēja.
Tu piecēlies, viņa turpināja. Nostājies viņam pretī, zinādams, ka es esmu viņam aiz muguras. Tu zināji, ka es šaušu.
Es nebiju pārliecināts. Taču zināju, ka tu kaut ko darīsi, un ar to man pietika.
Es pirms tam nekad nebiju šāvusi. Kad Hadāds iedeva man to ieroci, viņš tikai pateica, ka vajag mērķēt un šaut. Viņš zināja, ka es to izdarīšu.
Pema, beidz mocīties. Tu darīji to, kas bija jādara.
Tāpat kā tu visus tos gadus. Viņa apklusa. Man tev kaut kas jāsaka, bet tas nav viegli.
Viņš gaidīja.
Lūdzu, piedod man. Piedod par visu. Es pat nespēju iedomāties, kas viss tev tajā darbā bija jāpārcieš. Es domāju, ka tā ir tikai tāda bravūra, mačo lielīšanās. Bet tagad saprotu. Man nebija taisnība. Daudzos jautājumos.
Es varu teikt to pašu. Es arī lūdzu piedošanu. Par visu, kas tajos gados sagāja greizi.
Viņa padodoties pacēla rokas. Labi, manuprāt, tagad mums jau pietiek emociju.
Malone pastiepa roku. Miers?
Viņa to satvēra. Miers.
Bet tad viņa pieliecās un viegli noskūpstīja viņu uz lūpām. Tas bija tik negaidīti, ka pār muguru pārskrēja skudriņas.
Ko tad tas nozīmē?
Nemaz nesasapņojies. Manuprāt, mums ir labāk būt šķirtiem, taču tas nenozīmē, ka esmu visu aizmirsusi.
Tad varbūt abi visu atcerēsimies?
Tas būtu labi, viņa atbildēja. Pēc brīža viņa piebilda: Un kā būs ar Geriju? Ko darīsim? Viņam jāzina patiesība.
Malone bija par to domājis. Un viņš to uzzinās. Lai paiet vēl kāds laiks, un pēc tam visi trīs izrunāsimies. Nezinu gan, vai tas kādam no mums kaut ko mainīs. Taču tev taisnība viņam ir tiesības zināt patiesību.
Viņš samaksāja rēķinu, un viņi abi devās pie Torvaldsena.
Man tā puikas pietrūks, teica Henriks. Mēs bijām laba komanda.