— Es domāju, ka tas ir interesants notikumu pagrieziens, — Fleimels noslēpumaini sacīja. Viņš paskatījās uz dvīņiem. — Es gribu jūs iepazīstināt ar Skatahu. Viņa, iespējams, neko daudz nepastāstīs par sevi, tāpēc es jums pateikšu, ka viņa ir no Veco Rases un ir trenējusi ikvienu leģendāru karotāju un varoni pēdējo divtūkstoš gadu laikā. Mitoloģijā viņa ir pazīstama kā Jaunava Kareive, Ēna, Dēmonu slepkava, Karaļu radītāja…
— Ak, sauciet mani vienkārši par Skatiju, — jaunā sieviete sacīja, un viņas vaigi pieņēma viņas matu krāsu.
8. NODALA
Doktors Džons DI pieplaka mašīnas aizmugurei un mēģināja, tiesa, ne pārāk veiksmīgi, savaldīties. Gaiss bija smags no sērūdeņraža smakas, ap viņa pirkstiem sprakšķēja sīkas dzeltenīgi baltas uguns dzirkstis, pārklādamas grīdu. Dī bija cietis neveiksmi. Kamēr viņa saimnieki bija pacietīgi, tie bieži vien mēdza uzdot tādus uzdevumus, kuru īstenošana aizņēma gadsimtus, bet tagad bija pienācis brīdis, kad viņu pacietība sāka izsīkt. Un absolūti noteikti, ka par ko tādu kā līdzjūtība viņi nezināja neko.
Perenele Fleimela, būdama burvju vārdu varā, nespēja pakustēties, viņa vēroja Dī, un viņas acis zaigoja, tur vienlaikus zibsnīja gan nicinājums, gan bailes.
— Tas nu top pārlieku sarežģīti, — Dī nomurmināja, — un es ienīstu sarežģījumus.
Dī turēja klēpī lēzenu sudraba trauku ar zelteri no skārdenes — vienīgo šķidrumu, kas viņam šobrīd bija pieejams. Viņš gan vienmēr deva priekšroku darbam ar tīru ūdeni, bet tehniski noderēja jebkurš šķidrums. Pārliecies pāri traukam, viņš cieši skatījās šķidrumā un, ļaujot savas auras enerģijai plūst pāri virsmai, klusi murmināja pirmos burvju vārdus.
Pirmajā brīdī tumšajā šķidrumā bija redzams tikai paša atspulgs, tad tas ietrīsējās, un zelteris sāka tik vareni burbuļot, kā intensīvi vārīdamies. Tad šķidruma virmojums tikpat spēji rimās, un atspulgs traukā vairs nerādīja Dī seju, bet gan savādi plakanu tēlu, atveidotu pelēcīgi sārtos un iezaļgani melnos ēnainos toņos. Būtiskais skata punkts bija vērsts uz zemi, turklāt līdz nelabumam ātrs — kustīgs un mainīgs.
— Žurkas, — Di nomurmināja, šauras lupas savilkās izteikta nepatikā. Viņam derdzās likt lietā žurku acis.
— Es nevaru noticēt, ka tu tās atvedi uz šejieni, — Skatija sacīja, rakādamās starp drēbēm mugursomā.
Nikolass Fleimels uz krūtīm sakrustotām rokām stāvēja Skatijas guļam istabas durvīs. — Viss notika tik ātri. Tāpat jau tas, ka Dī dabūja Kodeksu, ir ļoti slikti, bet, kad es atklāju, ka dažu lapu trūkst, sapratu, ka dvīņiem būs nepatikšanas.
Atskanot vārdam dvīņi, Skatija pameta pakošanos. — Tātad viņi ir patiesais iemesls, kāpēc jūs esat šeit, vai ne?
Fleimels pēkšņi pamanīja kaut ko interesantu sienā, kam pievērst skatienu.
Skatija šķērsoja nelielo istabu un pavērās koridorā, lai pārliecinātos, vai Sofija un Džošs joprojām vēl ir virtuvē, tad iestūma Fleimelu istabā un aizvēra durvis.
— Tev kaut kas ir padomā, vai ne? — Skatija jautāja. — Turklāt tas ir kas vairāk nekā tikai Kodeksa pazaudēšana. Tu varēji pats tikt galā ar Dī un viņa rokaspuišiem.
— Neesi tik pārliecināta. Pagājis jau diezgan ilgs laiks, kopš es cīnījos, Skatij, — klusi noteica Fleimels. — Vienīgā alķīmija, ar ko es tagad nodarbojos, ir filozofijas akmens dzēriena pagatavošana, turklāt pavisam nelielā daudzumā, tik vien, lai uzturētu Pereneli un arī sevi jaunus. Laiku pa laikam, kad mums ievajagas naudas, es izgatavoju nedaudz zelta vai kādu savādu dārgakmeni.
Skatija skaļi iesmējās un atgriezās pie kravāšanās. Viņa tostarp bija paguvusi pārģērbties un tagad rosījās, tērpusies melnās cīņas biksēs, Magnum zābakos ar metāla purngaliem un melnā T kreklā, kam pāri bija uzrāvusi melnu vesti ar daudzām kabatām un rāvējslēdzējiem. Otru bikšu pāri viņa iebāza mugursomā, tad atrada vienu zeķi un metās meklēt otru — pagultē.
— Nikolas Fleimel, — Skatija ierunājās apslāpētā balsī, jo tobrīd viņas galva atradās zem segām, — tu esi visvarenākais alķīmiķis, kāds vien zināms uz zemes. Atceries, es stāvēju tev blakus, kad mēs cīnījāmies ar dēmonu Fomoru, un tu biji viens no tiem, kuri izglāba mani no An Chaor-Thanach cietuma, nevis otrādi. — Tajā brīdī Skatija iznira no gultapakšas ar meklēto zeķi rokās. — Un, kad Nāra terorizēja Pēterburgu, tu viens pats to padzini, un kad Melnais Annis trakoja pāri Manitobai, es vēroju, kā tu uzvarēji viņu. Tu viens pats stājies pretī Nakts Raganai un viņas nemirstīgai armijai. Tu vairāk nekā pustūkstoš gadu lasīji un pētīji Kodeksu, un neviens cits nepazīst labāk stāstus un leģendas, kas tajā glabājas. — Skatija pēkšņi apklusa un skaļi noelsās, zaļās acis bija plaši ieplestas. — Tieši tas ir tev padomā, — viņa noteica, — un tam ir sakars ar leģendu…
Fleimels pasniedzās un piespieda rādītājpirkstu pie Skatijas lūpām, neļaudams viņai pateikt vēl kādu vārdu. Viņš pasmaidīja, un šis smaids bija dziļi noslēpumains. — Vai tu man uzticies? — viņš beidzot pajautāja.
Skatija atbildēja nekavējoties: — Protams.
— Tad uzticies man! Es gribu, lai tu aizsargā dvīņus. Un arī trenē viņus, — Fleimels piebilda.
— Trenēt viņus?! Vai tu maz saproti, ko tu man lūdz?
Fleimels pamāja ar galvu. — Es to vēlos. Gribu, lai tu viņus sagatavo tam, kas notiks.
— Un kas tas būtu? — Skatija jautāja.
— Man nav ne jausmas, — Fleimels pasmaidīja, — izņemot to, ka tas nebtis nekas labs.
— Mums, māmiņ, viss kārtībā, pilnīgi godīgi, mums tiešām viss kārtībā, — Sofija Ņūmena mazliet pavērsa mobilo telefonu, lai arī brālis varētu dzirdēt. — Jā, Perija Fleminga jutās slikti. Iespējams, viņa kaut ko nelabu apēda. Tagad viņai jau ir labāk. — Sofija atkal sajuta miklumu sīkajos matiņos uz skausta, viņai ļoti nepatika melot savai mammai, — lai gan māte bija tik ļoti pārņemta ar darbu, ka nekad nemēdza sevi apgrūtināt ar kaut kādām pārbaudīšanām.
Džoša un Sofijas vecāki bija arheologi. Viņu atklājumi bija tik nozīmīgi, ka guva ievērību visā pasaulē, jo būtiski ietekmēja un līdz ar to mainīja modernās arheoloģijas priekšstatus. Viņi bija pirmie savā nozarē, kas atklāja jaunas mazas hominīdu sugas eksistenci, kuru Indonēzijā parasti dēvēja par hobitiem. Džošs vienmēr sacīja, ka viņu vecāki dzīvo piecu miljonu gadu senā pagātnē un ir laimīgi tikai tad, kad atrodas līdz elkoņiem dubļos. Dvīņi zināja, ka viņi, protams, tiek bezgalīgi mīlēti, bet viņi arī zināja to, ka vecāki vienkārši nesaprot viņus… un vēl daudz ko citu no šodienīgās dzīves.
— Fleminga kungs ved Periju uz viņu mītni tuksnesī un piedāvāja, vai mēs negribam braukt viņiem līdzi, protams, uz neilgu laiku. Mēs teicām, ka mums, dabiski, vispirms jāapjautājas jums. Jā, mēs runājām ar Agnes tanti; viņa sacīja, ka piekrīt, ja jums nav iebildumu. Mammu, saki, lūdzu, "jā".
Sofija pagriezās pret brāli un sakrustoja pirkstus. Džošs sakrustoja arī savējos; viņi tik ilgi un smagi bija sprieduši, ko sacīt tantei un mammai pirms zvanīšanas, tomēr abi nebija līdz galam pārliecināti, ko iesākt, ja māte teiktu, ka viņi nedrīkst nekur braukt.
Sofija atpiņķerēja pirkstus un, pavērsusi uz augšu īkšķi, parādīja to brālim. — Jā, jā, man iedeva brīvdienas kafijas veikalā. Nē, mēs nebūsim apgrūtinājums. Jā, mammu. Jā, es tevi mīlu, un pasaki tētim, ka mēs viņu arī mīlam. — Sofija klausījās, tad pavirzīja telefonu sāņus. — Tētis atradis duci Pseudoarctolepis sharpi gandrīz ideālā stāvoklī, — viņa paziņoja brālim. Džošs lūkojās māsā, bet bez jebkādām emocijām. — Ļoti reta Cambrian crustacean, — Sofija piebilda.