Brālis pamāja. — Pasaki tētim, ka tas ir lieliski. Mēs piezvanīsim, — viņš iesaucās.
— Es tevi ļoti mīlu, — Sofija sacīja, nobeidzot sarunu, un tad izslēdza telefonu. — Man riebjas melot, — viņa nekavējoties paskaidroja.
— Es zinu. Bet tu patiešām nevarēji sacīt taisnību, vai ne?
Sofija paraustīja plecus. — Man šķiet, ka ne.
Džošs pagriezās pret izlietni. Klēpja dators bija ne pārāk stabili uzstutēts uz žāvētāja blakus viņa mobilajam telefonam. Viņš izmantoja mobilo telefonu, lai varētu ieiet tiešsaitē, jo šeit — sambo skolā, lai cik šokējoši tas liktos, — nebija nedz telefona līnijas, nedz, protams, ari interneta pieslēguma.
Skatija dzīvoja virs sambo skolas mazā divistabu dzīvoklī, vienā gaiteņa galā bija virtuve, otrā — guļamistaba un pavisam neliela vannas istaba. Abas telpas savienoja neliels balkons ar skatu tieši lejup uz sambo skolu. Dvīņi atradās virtuvē, kamēr Fleimels Skatijas guļamistabā gaiteņa otrā galā izklāstīja viņai notikumus, kas norisinājās pirms stundas.
— Ko tu domā par viņu? — Džošs it kā starp citu iejautājās, visu uzmanību veltīdams datoram. Viņam bija izdevies pieslēgties, bet savienojums bija ārkārtīgi lēns. Džošs pieslēdzās Altavista un ierakstīja aptuveni duci catliach vārda versiju, iekams viņš trāpīja pareizajam variantam. — Lūk, te nu ir viņa: divdesmit septiņi tūkstoši atsauču uz Scathach, ēnu vai ēnaino, — viņš sacīja un tad, starp citu, piebilda: — Man šķiet, ka viņa ir forša. — Sofija uzreiz pārgāja uz citu — draiskāku toni. Viņa plati pasmaidīja un kā izbrīnā pašāva augšā uzacis. — Ko tu saki? Ak lenc divus tūkstošus gadu vecu meiču? Vai tev nešķiet, ka viņa varētu būt tev mazliet par vecu?
No Džoša krekla apkakles kāpa augšup sārtums, nokrāsojot viņa vaigus koši sarkanus. — Ļauj man pamēģināt Google, — viņš nomurmināja, zibinādams pirkstus pa tastatūru. Četrdesmit seši tūkstoši ierakstu par Scatlmch, — viņš sacīja. — Izskatās, ka viņa ir riktīgi veca. Paskatīsimies, ko Wiki saka par viņu, — Džošs turpināja un tad atskārta, ka Sofija pat neskatās uz viņu. Viņš pagriezās pret māsu un konstatēja, ka tā kā sastingusi raugās ārā pa logu. Uz mājas jumta pāri ieliņai tupēja žurka un blenza uz viņiem. Kamēr viņi skatījās, tai pievienojās vēl otra, tad trešā.
— Tās ir šeit, — Sofija nočukstēja.
Dī koncentrējās, lai nedomātu par ēšanu.
Skatīties caur žurkas acīm bija pretīga nodarbe, tas prasīja milzīgu piepūli — gan raciījumu mazo smadzeņu dēļ, gan noturot to uzmanību…, kas ar bojātu barību pārpildītā ieliņā nebūt nebija viegls uzdevums. Dī kādu brīdi pat jutās milzīgi atvieglots, ka nebija izmantojis pilnu burvestības piegājienu, kas ļautu viņam arī dzirdēt, sajust un — tā bija briesmīga doma — saost visu, ar ko žurka saskārās.
Tas bija it kā skatīties slikti noregulētā melnbaltā televizorā. Attēls pārvietojās, mainīja asumu, sasvērās ar katru žurkas kustību. Žurka varēja skriet horizontāli pa zemi, tad vertikāli pa sienu, tad gaisā pa virvi, un tas viss norisinājās pāris sekunžu robežās.
Tad attēls stabilizējās.
Tieši Dī acu priekšā uz izteikti tumša fona bija divi cilvēki ar sārteni pelēcīgas nokrāsas kontūrām, tie, kurus viņš bija redzējis grāmatveikalā. Zēns un meitene — pusaudži — un pietiekami līdzīgi pēc izskata, lai būtu radinieki. Dī prātā iešāvās pēkšņa doma, tā bija tik spēcīga un negaidīta, lai viņš uz kādu mirkli zaudētu koncentrēšanos: brālis un māsa, iespējams… vai viņi varētu būt vēl kas? Protams, ne!
Viņš atkal ieskatījās buramajā traukā un visiem spēkiem sakoncentrējās, lai piespiestu žurku, kuru viņš kontrolēja, stāvēt pilnīgi nekustīgi. Dī koncentrējās uz jaunajiem cilvēkiem, mēģinādams noteikt, vai viens ir vecāks par otru, bet žurkas redzējums bija pārāk neskaidrs un izkropļots, lai Dī būtu pilnīgi pārliecināts.
Bet ja viņi ir vienā vecumā… tas nozīmē, ka viņi ir dvīņi. Tas bija savādi. Viņš atkal paskatījās uz viņiem un tad pakratīja galvu: tie bija cilvēki. Atgaiņājis uzmācīgo domu, Dī nosūtīja komandu, kas aši novirmoja caur ikvienu žurku pusjūdzes rādiusā ap dvīņiem. — Iznīcināt viņus. Iznīcināt viņus pilnīgi.
Debesis piepildīja vārnu bars, un šķita, ka to aizsmakušie ķērcieni aplaudē.
Džošs pavērtu muti vēroja, kā no pretējā jumta lec milzīga žurka, bez piepūles šķērsojot sešu pēdu attālumu. Žurkas mute bija ieplesta, varēja redzēt zobus, kas izskatījās drausmīgi asi. Džošs paguva tikai izkliegt īsu — Hei! — un atlēkt no loga… tieši tajā brīdī, kad žurka ar varenu triecienu atsitās pret rūti. Žurka noslīdēja lejā, vienu stāvu zemāk, kur tā palika grīļodamās — no pārsteiguma apstulbusi.
Džošs sagrāba Sofijas roku un izvilka viņu ārā no virtuves uz balkona. — Mums ir problēmas, — viņš kliedza. Un spēji apklusa.
Lejā pa plaši atvērtajām ielas durvīm spiedās iekšā trīs golemi, aiz sevis atstādami izkaltušu dubļu pēdas. Un aiz viņiem garā, līkumotā strīpā nāca žurkas.
9. NODALA
Trīs golemi iedrāzās gaitenī un, ieraudzījuši atvērtās durvis gaiteņa tālākajā galā, devās to virzienā. No sienām izšāvās aptuveni pirksta garuma metāla šautriņas un dziļi iedūrās viņu sacietējušajā dubļu ādā, bet tas pat nepalēnināja šo radījumu gaitu.
Tuvāk grīdai esošajiem pusmēness veida asmeņiem bija citas sekmes. Asmeņi izlēca ārā no savām slēptuvēm sienās un iegriezās māla vīru potītēs. Pirmais radījums nogāzās uz grīdas, atsitoties pret to ar jēla māla skaņu. Otrais ļodzījās uz vienas kājas, iekams tā lēni zvārojās uz priekšu, visbeidzot tas atsitās pret sienu un noslīdēja zemē, atstājot aiz sevis dubļainu smērējumu. Pusmēness asmeņi atkal ieklikšķējās un sagrieza radījumus divās atsevišķās daļās, — un tad golemi pēkšņi pārtapa savā sākotnējā materiālā. Visapkārt bija izšļakstījušās biezas dubļu pikas.
Trešais golems, lielākais no visiem, apstājās. Melnāsakmens acis truli slīdēja pāri tam, kas bija atlicis no viņa abiem kompanjoniem, tad tas pagriezās un trieca milzīgo dūri taisni sienā, vispirms pa kreisi, tad pa labi. Kreisajā pusē daļa sienas ielūza, atklājot telpu aiz tās. Golems iekāpa cīņas skolā un sastingušām, nekustīgām acīm palūkojās visapkārt.
Tikmēr žurkas metās atvērto durvju virzienā gaiteņa galā. Lielākā daļa paglābās no sirpjveida asmeņiem…
Tobrīd doktors Džons Dī, sēdēdams ātri traucošajā automašīnā, atbrīvoja žurkas no savas kontroles un tagad koncentrēja visu savu uzmanību uz izglābušos golemu. Kontrolēt šo mākslīgo radījumu bija daudz vieglāk. Golemi bija radības bez saprāta, veidoti no māliem, sajauktiem ar granti, lai tādējādi piešķirtu viņu miesai konsistenci, un atdzīvināti ar vienkāršu burvestību — uzrakstītu uz taisnstūraina pergamenta gabala un ieliktu viņu mutēs. Burvji tūkstošiem gadu bija izgatavojuši visu veidu un izmēru golemus; tieši viņi bija pirmsākums visiem stāstiem par zombijiem un staigājošajiem miroņiem. Kādā aukstā ziemas vakarā Dī pats personīgi bija izstāstījis stāstu par varenāko no visiem golemiem — Sarkano Prāgas golemu — Mērijai Šellijai, kad viņa, lords Bairons un dzejnieks Persijs Bišijs Šellijs kopā ar mistisko doktoru Polidori 1816. gadā viesojās viņa pilī Šveicē. Nepilnu pusgadu vēlāk Mērija uzrakstīja stāstu "Mūsdienu Prometejs", grāmata kļuva vairāk pazīstama kā "Frankenšteins". Viņas grāmatas briesmonis bija līdzīgs golemam: radīts no atsevišķām daļām un atdzīvināts ar maģiskas zinātnes palīdzību. Golemi iztur jebkurus ieročus, lai gan negaidīts kritiens vai trieciens var sasist druskās viņu dubļu ādu, it sevišķi, ja tā ir sausa vai sacietējusi. Mitrā klimatā šo radījumu āda reti kad izkalta, tā spēja izturēt milzīgus pāridarījumus, bet šejienes siltais klimats padarīja tos trauslus — tas arī bija iemesls, kāpēc tie tik viegli krita no paslēptajiem asmeņiem. Daži burvji to acīm izmantoja stiklu vai spoguļus, bet Dī deva priekšroku labi noslīpētiem melniem akmeņiem. Tie ļāva viņam redzēt gandrīz ar žiletes asmeņa asumu, kaut arī melnbaltu ainu.