Dī lika golemam pacelt uz augšu galvu. Tieši virs viņa uz šaurā balkona, kas atradās virs sambo skolas, vīdēja tīņu bālās un izbiedētās sejas. Dī pasmaidīja, un golema lūpas savilkās grimasē. Vispirms viņš tiks galā ar Fleimelu un pēc tam parūpēsies par aculieciniekiem.
Pēkšņi parādījās Nikolasa Fleimela galva, kurai pēc mirkļa pievienojās Skatijas — Cīņas meitenes neatkārtojamie, izspūrušie mati.
Dī smaids pazuda, un viņš juta, kā pamirst viņa sirds; kāpēc gan tai bija jābūt tieši Skatijai? Viņam nebija ne mazākās nojausmas, ka sarkanmatainā cīnītāja ir šajā pilsētā, pat šajā kontinentā, un vispār jebkādā sakarībā ar visu šo lietu. Pēdējo reizi, kad viņš bija kaut ko dzirdējis par Skatiju, viņa dziedāja meiteņu popgrupā Berlīnē.
Caur golema acīm Dī vēroja Fleimelu un Skatiju lecam lejā pāri margām, nostājoties tieši dubļu vīra priekšā. Skatija kaut ko sacīja tieši Dī, bet diemžēl šim konkrētajam golemam nebija ausu un tas nedzirdēja, tā ka Dī nebija ne mazākās nojausmas, ko viņa tikko teica. Iespējams, tas bija kāds drauds, varbūt solījums.
Fleimels tobrīd metās prom — durvju virzienā, kas tagad bija tumšas un žurku pārpilnās, atstajot Skatiju vienu pret viņu un golemu.
Iespējams, viņa vairs nebūt nav tik laba kā kādreiz, Dī izmisīgi prātoja, iespējams, laiks ir notrulinājis viņas spējas.
— Mums jāiet palīgā, — Džošs sacīja.
— Un ko lai mēs darām? — Sofija jautāja bez mazākās sarkasma pieskaņas. Viņi stāvēja uz balkona, skatīdamies lejup uz sambo skolu. Abi burtiski vaļējām mutēm vēroja, kā Fleimels un Skatija pārlēca pāri malai un nedabiski lēni piezemējās. Sarkanmatainā meitene tagad stāvēja ar seju pret milzīgo golemu, kamēr Fleimels steidzās uz durvīm, kurās pulcējās žurkas. Izskatījās, ka grauzēji nemaz negrib nākt iekšā.
Bez jebkādas iepriekšējas izpausmes golems spēji savicināja milzīgo dūri, tad virzīja to uz augšu spēcīgam sitienam.
Džošs jau atvēra muti, lai izkliegtu brīdinājumu, bet nepaspēja izdvest ne vārda, kad Skatija jau bija sakustējusies. Acumirklī viņa stāvēja tieši pretī radījumam, tad metās uz priekšu, izvairīdamās no sitieniem. Skatijas roka kustējās zibenīgā ātrumā, un viņa ar plaši izplestu plaukstu trāpīja golemam pa zodu. Pašķīda dubļi, golema žoklis sašķiebās, mute atvērās. Mutes tumšajā dzīlē dvīņi skaidri varēja saskatīt dzeltenu taisnstūra papīra gabalu.
Radījums nikni zvetēja taisni uz priekšu, bet Skatija kā dancojot atvirzījās atpakaļ, tādējādi izkļūdama ārā no sasniedzamības robežas. Dūre netrāpīja, bet atsitās pret gludajiem grīdas dēļiem, sašķaidot tos druskās.
— Mums jāpalīdz! — Sofija sacīja.
— Kā? — Džošs iesaucās, bet dvīņumāsa jau bija ieskrējusi virtuvē, izmisīgi meklējot ieroci. Pēc mirkļa viņa parādījās ar mazu mikroviļņu krāsniņu rokās. — Sofij, — Džošs nomurmināja, — ko tu taisies darīt ar to…?
Sofija nometa mikroviļņu krāsniņu pāri margām. Tā trāpīja golemam tieši krūtīs — un tur iesprūda, dubļu pikas pašķīda uz visām pusēm. Golems apstājās, apjucis un dezorientēts. Skatija izmantoja viņa apjukumu un metās uzbrukumā, sitot kājas un rokas visos iespējamos leņķos un virzienos, tādējādi vēl vairāk apmulsinot radījumu. Vēl viens golema sitiens nāca pavisam tuvu Skatijas nepaklausīgajiem, sarkanajiem matiem, bet viņa saķēra golema roku un, izmantojot to kā sviru, nogāza būtni uz grīdas. Grīdas dēļi, viņam atsitoties pret tiem, krakšķēdami sašķīda. Un tad Skatijas roka pašāvās uz priekšu… un gandrīz ar saudzīgu kustību izrāva papīra gabalu no golema mutes.
Momentā golems pārvērtās dubļos, sava veidola pirmavotā, izšļakstīdams pretīgu, smirdošu rāvu un netīrumus uz kādreiz tīrās sambo skolas grīdas. Mikroviļņu plītiņa aizripoja pa grīdu.
— Es ceru, ka tajā neviens vairs neko negatavos, — Džošs nomurmināja.
Skatija pavicināja dvīņiem ar četrkantīgo papīrīti. — Ikvienu maģisku būtni atdzīvina burvju vārdi, kas atrodas vai nu uz ķermeņa, vai ķermenī. Viss, kas jums jāizdara, lai pārtrauktu burvestību, ir jāatņem tie. Atcerieties to.
Džošs ātri paskatījās uz māsu. Viņš zināja, ka Sofija domā tāpat: ja viņi kādreiz atkal sastapsies ar golemu, viņiem nebūs nekādu iespēju piekļūt tam tik tuvu, lai iebāztu roku viņa mutē.
Nikolass Fleimels uzmanīgi tuvojās žurkām. Būtu ārkārtīgi bīstami tās pietiekami nenovērtēt, bet, lai gan viņam nesagādāja nekādas grūtības cīnīties un iznīcināt noburtus radījumus, kas, pirmkārt, nekad nebija bijuši pa īstam dzīvi, viņš tomēr nelabprāt iznīcināja dzīvas būtnes. Pat ja tās bija žurkas. Perijai gan nebūtu šādas nožēlas, — Fleimels to labi zināja, bet viņš pārāk ilgu laiku bija bijis alķīmiķis: savu dzīvi veltījis dzīvības saglabāšanai, nevis iznīcināšanai. Dī kontrolēja žurkas. Šīs nožēlojamās radības, iespējams, bija iebiedētas… tomēr tas nebūt neatturētu tās aprīt viņu.
Fleimels pieliecās pie grīdas, pagrieza uz augšu kreiso plaukstu un pielieca pirkstus, tad vieglītiņām iepūta rokā, un tur uzreiz izveidojās maza, zaļa, dūmakaina bumbiņa. Tad viņš spēji pagrieza roku un strauji izstiepa to pret gludo koka grīdu, pirksti iegrima kokā. Mazā zaļā enerģijas bumbiņa izšļakstījās pāri istabai kā krāsviela. Tad alķīmiķis aizvēra acis, un ap ķermeni iemirdzējās viņa aura. Fleimels sakoncentrējās, lai novadītu savas auras enerģiju cauri pirkstiem plūsmā uz grīdu.
Koks sāka starot.
Dvīņi joprojām vēroja no kāpņu laukuma, un viņiem nebija īsti skaidrs, ko Fleimels dara. Viņi tikai spēja saskatīt blāvi zaļu atblāzmu ap Nika ķermeni, kas cēlās augšup no viņa ādas līdzīgi miglai, bet nekādi nespēja izprast, kālab satrakojušos žurku bars, kas drūzmējās pie durvīm, nemetās istabā.
— Varbūt šeit darbojas kaut kāda burvestība, kas neļauj viņām ieiet, — Sofija sacīja, instinktīvi jūtot, ka dvīņubrālis domā to pašu.
Skatija dzirdēja viņu. Viņa monotoni turpināja plēst dzeltenīgo taisnstūra papīru, ko bija izņēmusi no golema mutes, mazās strēmelēs.
— Pavisam vienkārša aizsargājoša burvestība, — viņa iesaucās, — izveidota, lai aizbiedētu kukaiņus un parazītus no grīdas. Es šeit katru rītu atrodu kukaiņu izkārnījumus un kodes — visās malās, tas aizņemtu gadus, lai tos izmēztu. Sargājošā burvestība tur žurkas iežogojumā… bet vajag tikai vienai tikt ārā no tā, kad burvestība ir lauzta. Un tad tās visas nāks.
Nikolass Fleimels apzinājās, ka Džons Dī droši vien redz viņu caur žurku acīm. Viņš izvēlējās lielāko, kaķa izmēra radījumu, kas palika nekustīgs, kamēr pārējās grauzējas muka un drūzmējās ap to. Kreiso roku joprojām turot grīdā, Fleimels ar savu labo roku norādīja tieši uz žurku. Radījums noraustījās, un vienā bridi tā acis iemirdzējās netīri dzeltenīgā gaismā.
— Doktor Džon Dī, tu esi pieļāvis lielāko kļūdu savā garajā dzīvē. Es atnākšu pēc tevis, — Fleimels skaļā balsī apsolīja.