Dī atrāvās no sava buramā trauka un pamanīja, ka Perenele ir nomodā un cieši vēro viņu. — Ak, cienītā, jūs te esat tieši laikā, lai redzētu, kā manas radības uzveic jūsu vīru. Turklāt man beidzot būs izdevība tikt galā ar to mazulīti Skatahu, un es dabūšu tās lapas no grāmatas. — Dī nepamanīja, ka Pereneles acis plati iepletās, kad viņš pieminēja Skatahas vārdu. — Kopumā visai veiksmīga darba diena, tā man šķiet. — Tagad viņš pievērsa visu savu uzmanību lielākajai žurkai un uzdeva divas vienkāršas pavēles: — Uzbrukt. Nogalināt. — Dī aizvēra acis, kad žurka izslējās un iemetās istabā.
Zaļā gaisma tecēja no Fleimela pirkstiem un plūda pa grīdu, iekrāsojot dēļus zaļā krāsā. Piepeši grīda izdzina zarus, lapas un tad koka strumbru… tad vēl vienu… tad trešo. īsā brīdī, aptuveni divpadsmit sirdspukstu laikā, no grīdas jau bija izaudzis vesels koku biezoknis, tas acīm redzami slējās pret griestiem. Daži no stumbriem nebija resnāki par pirkstiem, citi — delnas locītavas platumā, bet viens — tuvu durvīm — bija tik liels, ka gandrīz aizpildīja visu eju.
Žurkas pagriezās un pašķīda uz visām pusēm, tās spiegdamas skrēja pa gaiteni, izmisīgi mēģinādamas pārlēkt pāri klikšķošajiem asmeņiem.
Fleimels, berzēdams rokas, atliecās un iztaisnoja kājas. — Tas ir viens no alķīmijas visvecākajiem noslēpumiem, — viņš paziņoja dvīņiem, kas skatījās plaši ieplestām acīm, un arī Skatijai, — katra dzīva būtne no vissarežģītākās līdz pašai vienkāršākajai sevī nes savas radīšanas iedīgli.
— DNS, — Džošs nomurmināja, blenzdams meža biezoknī, kas pletās un turpināja augt aiz Fleimela.
Sofija aplūkoja kādreiz priekšzīmīgi tīro sambo skolu. Tagad tā bija netīra, ar dubļainu ūdeni piešļakstīta, gludi pulētā koka grīda salauzta, augošo koku sašķelta, gaitenis pilns ar īpaši pretīgi smirdošiem dubļiem. — Tu gribi sacīt, ka alķīmiķi zināja par DNS? — viņa jautāja.
Alķīmiķis iepriecināts pamāja. — Tieši tā. Kad Vatsons un Krīks paziņoja, ka viņi ir atklājuši to, ko nodēvēja par "dzīvības noslēpumu" , viņi vienkārši bija vēlreiz atklājuši to, par ko alķīmiķi vienmēr bija zinājuši.
— Tu tātad gribi mums iestāstīt, ka tu kaut kā atmodināji DNS šajos koka dēļos, likdams kokiem augt? — Džošs jautāja, uzmanīgi izvēlēdamies vārdus. — Kā?
Fleimels pagriezās, lai paskatītos uz mežu, kas tagad pārņēma visu sambo skolu.
— To sauc par maģiju, — viņš sajūsmināts sacīja, — un es nebiju pārliecināts, ka to varēšu kādreiz vēl izdarīt, līdz Skatija man to neatgādināja, — viņš piemetināja.
10. 'NODALA
— Tā, tagad ļaujiet man tikt skaidrībā, — sacīja Džošs Ņūmens, mēģinādams nepacelt balsi, — jūs nemākat braukt? Neviens no jums nemāk?
Džošs un Sofija sēdēja džipa priekšējās sēdvietās, mašīnu Skatija bija aizņēmusies no kāda sava cīņas mākslas studenta. Džošs brauca, māsai klēpī bija karte. Nikolass Fleimels un Skataha sēdēja aizmugurē.
— Nekad neesmu mācījies, — teica Nikolass Fleimels un izteiksmīgi paraustīja plecus.
— Nekad tam nav bijis laika, — Skatija īsi noteica.
— Bet Nikolass sacīja mums, ka tu esi vairāk nekā divtūkstoš gadu veca, — Sofija sacīja, paskatīdamās uz meiteni.
— Divtūkstoš piecsimt septiņpadsmit pēc jūsu pašreizējā kalendāra, pēc kā jūs, cilvēki, mērāt laiku, — Skatija noburkšķēja. Viņa paskatījās Fleimela dzidrajās acīs. — Un cik veca tad es izskatos?
— Ne dienu vecāka par septiņpadsmit, — viņš aši piebilda.
— Un nevarējāt izbrīvēt laiku, lai iemācītos braukt? — Sofija nelikās mierā. Viņa bija gribējusi iemācīties braukt jau kopš desmit gadu vecuma. Viens no iemesliem, kāpēc dvīņi šovasar bija nolēmuši strādāt, nevis doties līdzi vecākiem uz arheoloģiskajiem izrakumiem, bija sapelnīt naudu savam auto.
Skataha sapīkusi paraustīja plecus. — Man tas bija padomā, bet es visu laiku biju aizņemta, — viņa nepadevās.
— Vai saprotat, — Džošs bilda, neuzrunādams nevienu konkrēti, — ka es nedrīkstu braukt, ja blakus nav kāds, kam ir vadītāja apliecība?
— Mums jau ir gandrīz piecpadsmit ar pusi, un mēs abi varam braukt, — Sofija sacīja. — Nu, zināmā mērā, — viņa vēl piemetināja.
— Vai kāds no jums māk jāt ar zirgu? — Fleimels jautāja. — Vai braukt ar pajūgu vai karieti?
— Nu, nē… — Sofija novilka.
— Vadīt kaujas ratus, šaujot bultas no loka? — Skatija piebilda. — Vai, lidojot ar čūskveida spalvainu ķirzaku, lietot katapultu?
— Man nav ne jausmas, kas ir tā ķirzaka-čūska… un es neesmu pārliecināta, vai vispār gribu to zināt.
— Nu, tagad tu saproti, ka esi apguvusi vienas iemaņas, — Fleimels sacīja, — bet mēs citas, nedaudz senākas, bet vienlīdz noderīgas iemaņas. — Viņš uzmeta sāņus skatienu Skatahai. — Tomēr es neesmu pārliecināts par lidojošām čūskām mūsdienās.
Džošs spēji reaģēja uz "stop" zīmi un nogriezās pa kreisi, virzienā uz Zelta vārtu tiltu. — Es tikai nesaprotu, kā jūs varat dzīvot divdesmitajā gadsimtā, nemākot braukt ar mašīnu. Es gribu saprast, kā jūs nokļūstat no vienas vietas citā?
— Ar sabiedrisko transportu, — Fleimels sacīja, drūmi pasmaidot. — Vilcieni un autobusi. Ar tiem var ceļot pilnīgi anonīmi atšķirībā no lidmašīnām un kuģiem. Ir pārāk daudz papīru jāaizpilda, lai iegādātos auto, papīru, pēc kuriem var mūs bez grūtībām atrast, vienalga, cik daudz pieņemtu vārdu mēs arī lietotu. — Viņš apklusa un tad piebilda: — Turklāt ir arī vēl citas, senākas ceļošanas metodes.
Bija simtiem jautājumu, kurus Džošs vēlējās pajautāt, bet viņš izmisīgi koncentrējās uz lielās mašīnas vadīšanu. Lai arī viņš zināja, kā jābrauc, vienīgais auto, ar ko viņš patiešām bija braucis, bija nodzītie džipi, kad viņi pavadīja savus vecākus arheoloģiskajās ekspedīcijās. Viņš nekad iepriekš nebija braucis dzīvā satiksmes plūsmā un tālab bija pārbijies. Sofija iedomājās, ka Džošs, iespējams, izliksies, ka tā ir tikai datora spēlīte. Tas palīdzēja, bet tikai mazliet. Spēlē pēc avārijas vienkārši sāc spēli no jauna. Šeit iespējamā avārija varēja būt uz visiem laikiem.
Satiksme pāri slavenajam tiltam bija lēna. Gara, pelēka auto rinda bija pārtraukta vidus joslā, izveidojot pudeles kaklu. Pietuvojoties tai vietai, Sofija ievēroja, ka tur divas personas melnos apģērbos līkņā zem mašīnas motora pārsega pasažieru pusē. Braucot tuvāk, viņa apzinājās, ka aiztur elpu, jo baidījās, vai tik tie nav golemu stāvi. Viņa atviegloti nopūtās, kad, pabraucot tiem garām, atskārta, ka vīri izskatās pēc nomocītiem grāmatvežiem. Džošs paskatījās uz māsu un drūmi pasmaidīja, un viņa zināja, ka viņš bija nodomājis to pašu.
Sofija sarosījās sēdeklī un pagriezās uz aizmuguri, lai paskatītos uz Fleimelu un Skatiju. Pustumšajā, kondicionētājā džipa iekšienē viņi šķita tik parasti; Fleimels izskatījās pēc paplukuša hipija, un Skatija par spīti diezgan militārajam ģērbšanās stilam nebūtu nevietā arī aiz "Kafijas tases" letes. Sarkanmatainā meitene bija atspiedusi zodu pret dūri un lūkojās cauri tonētajiem stikliem pāri līcim Alkatraza virzienā.
Nikolass Fleimels pielieca galvu, sekodams viņas skatienam. — Neesmu tur bijis kādu laiku, — viņš nomurmināja.
— Mēs tur bijām ekskursijā, — Sofija sacīja.