— Man patika, — Džošs ātri noteica, — bet Sofijai nepatika.
— Tas bija šaušalīgi…
— Nu, tā tur arī jābūt, — Fleimels klusi sacīja. — Tās ir mājas neparasta sortimenta spokiem un nemierīgiem gariem. Pēdējo reizi, kad es tur biju, tur uz visiem laikiem bija ievietots bīstamais Sneikemens.
— Es pat neesmu pārliecināta, vai maz gribu zināt, kas ir Sneikemens, — Sofija nomurmināja, tad apklusa. — Saproti, vēl pirms pāris stundām es nevarētu iedomāties sevi sakām kaut ko tamlīdzīgu!
Nikolass Fleimels atgāzās ērtajā sēdeklī un sakrustoja rokas uz krūtīm. — Jūsu dzīve — tavējā un tava brāļa — tagad uz visiem laikiem ir izmainījusies. Tu to saproti, vai ne?
Sofija pamāja ar galvu. — Tas man lēnām pielec. Vienkārši viss notiek tik ātri, ka grūti to visu pieņemt. Māla vīri, maģija, burvestību grāmata, žurkas. — Viņa paskatījās uz Skatahu. — Antīki kareivji…
Skatija kā pateicībā nedaudz pielieca galvu.
— Un, protams, sešsimt gadu vecs alķīmiķis… — pie šiem vārdiem Sofija apklusa, jo prātā iešāvās pēkšņa doma. Viņa paskatījās uz Fleimelu, tad Skatiju, tad atkal atpakaļ. Viņai bija nepieciešams brīdis laika, lai noformulētu savu jautājumu. Cieši lūkodamās uz vīrieti, viņa jautāja: — Vai tu esi cilvēks vai ne?
Nikolass Fleimels drūmi pasmaidīja. — Jā. Iespējams, pat mazliet vairāk nekā cilvēks, bet noteikti jā. Es piedzimu un vienmēr esmu bijis viens no cilvēku rases.
Sofija paskatījās uz Skatahu. — Bet tu esi…
Skataha plati atvēra savas zaļās acis, un vienu vienīgu mirkli viņas sejas pantos un veidolā pavīdēja kaut kas senatnīgs. — Nē, — viņa sacīja ļoti klusi. — Es neesmu no cilvēkveidīgo rases. Mani senči nāk no citas dzimtas, no Vecāko rases. Mēs valdījām uz šīs planētas jau pirms tam, kad radījumi, kas kļuva par cilvēkiem, nokāpa no kokiem. Mūsdienās mūs piemin visu cilvēku rasu mītos. Mēs esam būtnes no leģendām, vilkaču klans, vampīri, milži, drakoni, fūrijas, monstri. Stāstos mūs sauc par Vecajiem vai Veco rasi. Dažos stāstos mūs dēvē par dieviem.
— Vai tu kādreiz esi bijusi dieviete? — Sofija čukstēja.
Skatija iesmējās. — Nē. Es nekad neesmu bijusi dieviete. Bet
daži no maniem radiniekiem atļāva sevi pielūgt kā dievus. Daži vienkārši kļuva par dieviem, kas cilvēkiem stāstīja nostāstus par saviem piedzīvojumiem. — Viņa paraustīja plecus. — Mēs tikai esam cita rase, vecāka rase par cilvēkiem, ar atšķirīgām spējām un prasmēm.
— Kas notika? — Sofija jautāja.
— Plūdi, — Skatija sacīja ļoti maigā balsī, — un kopā ar to viss cits.
— Zeme ir daudz vecāka, nekā lielākā daļa cilvēku to iztēlojas, — Fleimels mierīgi piebilda. — Būtnes un rases, kas tagad vairs atrodamas tikai mītos, kādreiz staigāja pa šo zemi.
Sofija lēni pamāja. — Mūsu vecāki ir arheologi. Viņi mums ir stāstījuši par dažām neizskaidrojamām lietām, ko arheologi dažreiz atklāj.
— Atceries to vietu, ko mēs apmeklējām Teksasā, kaut kur Teilorā… — Džošs ieminējās, uzmanīgi ievirzīdams smago džipu vidējā līnijā. Viņš vēl nekad nebija braucis ar lielu mašīnu un baidījās kādam uzbraukt. Viņš tik tikko kā bija izvairījies no pāris sadursmēm un bija pārliecināts, ka droši vien bija aizķēris kādas mašīnas sānspoguli, bet turpināja braukt, neko neteikdams.
— Teilora taka, — Sofija sacīja, — pie Paleksijas upes Teksasā. Tur vienā pārakmeņojušajā iezī ir kaut kas, kas līdzinās gan dinozauru pēdu nospiedumiem, gan cilvēku pēdu nospiedumiem. Iezis ir miljardus gadu vecs.
— Es tos esmu redzējis, — atbildēja Fleimels, — un citi tiem līdzīgi atrodami visā pasaulē. Es arī esmu izpētījis kurpes nospiedumu, kas tika atrasts Antilope Springs Jūtā… aptuveni piecus miljonus gadu vecā klintī.
— Mans tētis saka, ka tamlīdzīgus atradumus var viegli noraidīt kā viltojumus vai faktu nepareizu interpretāciju, — Džošs žigli piebilda. Viņš prātoja, ko viņa tēvs teiktu par to, ko viņi šodien bija redzējuši.
Fleimels paraustīja plecus. — Jā, tā ir taisnība. Bet to, ko zinātne nevar izskaidrot, tā noraida. Cilvēks tik vienkārši var visu pastumt malā. Bet vai šodien redzēto un piedzīvoto jūs varat novērtēt kā faktu nepareizu interpretāciju?
Sofija papurināja galvu.
Blakus sēdošais Džošs arī neveikli papurināja galvu. Viņam nebija pa prātam piegājiens, kādā ievirzījās šī saruna. Dinozauri un cilvēki dzīvojoši vienlaikus — tas vienkārši bija neiedomājami. Pati ideja kā tāda bija dziļā pretrunā ar visu, ko vecāki viņiem bija mācījuši, visu, kam viņi ticēja. Bet kaut kur zemapziņā kaut kas klusītiņām turpināja atgādināt un urdīt, ka katru gadu arheologi — to skaitā viņu vecāki — turpināja atklāt ko jaunu un neparastu. Pirms pāris gadiem tika atklāti Homo floresietisis, mazītiņi cilvēciņi
Indonēzijā, saukti par hobitiem, tad Vācijā atrada pundurdinozaura paveidu un simt sešdesmit piecus miljonus gadu vecas dinozaura pēdas Vaiomingā, un pavisam nesen — jaunu aizvēsturisku sugu Izraēlā. Bet tas, ko teica Fleimels, bija absolūti satriecošs pašā būtībā. — Tu gribi teikt, ka cilvēki un dinozauri eksistēja uz zemes vienā laikā? — Džošs sacīja tik pārsteigts, ka izklausījās pat dusmīgs.
— Es gribu sacīt, ka cilvēki ir dzīvojuši līdzās daudzām savdabīgām būtnēm, arī daudz vecākām nekā dinozauri, — Fleimels nopietni sacīja.
— Kā tu zini? — Sofija prasīja. Fleimels apgalvoja, ka esot dzimis 1330. gadā, viņš taču nevarēja redzēt dinozaurus… vai varbūt varēja?
— Tas viss ir aprakstīts Kodeksā… un savā ilgajā mūžā es esmu redzējis dzīvniekus, kurus uzskata par mitoloģiskiem, esmu cīnījies ar būtnēm no leģendām, esmu sastapies ar būtnēm, kas izskatās kā iznākušas no ļaunākajiem murgiem.
— Mēs pagājušajā semestrī skolā mācījāmies Šekspīru… Un "Hamletā" ir kāda rinda, — Sofija sarauca pieri, mēģinādama atcerēties. — Jo debess telpā un virs zemes, draugi, /Daudz par ko zinātne pat nesapņo.
Nikolass Fleimels sajūsmināts pamāja. — "Hamlets", pirmais cēliens, piektā aina. Es pazinu Viļu Šekspīru, protams. Tagad Vils būtu izcili talantīgs alķīmiķis… bet tad viņš nokļuva Dī nagos. Nabaga Vils; vai jūs zināt, ka Prospero tēlam "Vētrā" kā prototips ir ņemts Dī?
— Man gan nekad nav paticis Šekspīrs, — Skatija nomurmināja. — Viņš smirdēja.
— Tu pazini Šekspīru? — Džošs nespēja noslēpt neticību savā balsī.
— īsu, ļoti īsu brīdi viņš bija mans skolnieks, — Fleimels sacīja. — Es esmu dzīvojis ļoti ilgi; man ir bijuši daudzi skolnieki — daži ar laiku kļuva slaveni, lielākā daļa aizmirsti. Es esmu sastapis daudz ļaužu — cilvēciskus un necilvēciskus, mirstīgus un nemirstīgus. Ļaudis kā Skataha, — Fleimels nobeidza.
— Vai ir vēl tādi kā tu… vēl citi no Veco rases? — Sofija jautāja, skatīdamās uz sarkanmataino meiteni.
— Daudz vairāk, nekā tu spēj iedomāties, tomēr es cenšos nesaieties ar tiem, — Skatija neveikli piemetināja. — Starp Vecajiem ir tādi, kas nespēj samierināties, ka mūsu laiks ir pagātne un ka šis laiks pieder cilvēkiem. Viņi vēlas piedzīvot veco laiku atgriešanos, un viņi tic, ka viņu marionete Dī un citi viņam līdzīgie spēj to izdarīt. Tos dēvē par ļaunajiem Vecajiem.
— Es nezinu, vai kāds ir pamanījis, — Džošs pēkšņi viņu pārtrauca, — bet man jāsaka, ka šeit sapulcējies daudz putnu.
Sofija pagriezās, lai paskatītos pa priekšējo logu, kamēr Fleimels un Skatija pētoši lūkojās pa aizmugurējo logu. Zelta vārtu tilta masti un balsti, stiprinājumi, tauvas un stieples pamazām pildījās putniem, tūkstošiem putnu. Tur lielāko tiesu pulcējās strazdi un vārnas, putni aizņēma visas iespējamās virsmas, un ar katru mirkli tiem pievienojās jauni.