— Tie nāk no Alkatraza, — sacīja Džošs, pieliccis galvu, lai paskatītos pāri nemierīgajiem ūdeņiem uz salu.
Melns mākonis bija savilcies virs Alkatraza. Tas pacēlās no pamestā cietuma melnā virpulī un karājās gaisā, atgādinot dūmus, bet šie dūmi neizklīda; tie kustējās un riņķoja milzīgā masā.
— Putni. — Džošs smagi norija siekalas. — Tur jābūt kādam tūkstotim putnu.
— Desmit tūkstošiem, — Sofija izlaboja viņu. Viņa pagriezās, lai palūkotos uz Fleimelu. — Kas tie ir?
— Moriganas bērni, — viņš noslēpumaini noteica.
— Nepatikšanas, — Skatija piebilda. — Lielas nepatikšanas.
Tad kā pēc vienotas komandas milzīgais putnu bars devās projām no salas pāri līcim tieši tilta virzienā.
Džošs piespieda loga pogu, un tonētais stikls dūcot noslīdēja zemē. Tagad putnu izraisītais troksnis bija labi dzirdams, itīpaši aizsmakusi ķērkšana, gandrīz kā augstas toņkārtas smiekli. Satiksme palēninājās, daži cilvēki pat apstājās, lai izkāptu no saviem auto un nofotografētu neparasto parādību ar savām digitālajām kamerām un mobilajiem telefoniem.
Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu un uzlika roku uz Džoša pleca. — Tev jābrauc, — viņš nopietni sacīja. — Neapstājies… vienalga, kas notiks, pat ja tu ietrieksies kādā mašīnā. Vienkārši brauc. Cik ātri vien spēj. Mums jātiek nost no tilta.
Fleimela dīvaini koncentrētajā balsī bija kaut kas tāds, kas nobiedēja Sofiju, turklāt vēl vairāk, nekā ja viņš būtu kliedzis. Sofija iesāņus uzmeta skatienu Skatijai, bet jaunā sieviete tobrīd rakājās savā mugursomā. Kareive izņēma nelielu loku un sauju bultu, tad nolika tās sev blakus uz sēdekļa. — Aiztaisi logu, Džoš, — viņa mierīgi sacīja. — Mēs negribam, lai kāds iekļūst iekšā.
— Mums draud nepatikšanas, vai ne? — Sofija čukstēja, skatīdamās uz alķīmiķi.
— Vienīgi, ja vārnas mūs noķers, — Fleimels sacīja un draudzīgi pasmaidīja. — Vai es varu aizņemies tavu mobilo telefonu?
Sofija izņēma telefonu no kabatas un atvēra to. — Vai jūs gatavojaties veikt kādu no savām burvestībām? — viņa ar cerībām jautāja.
— Nē, es taisos piezvanīt. Cerēsim, ka neuzķersimies automātiskajam atbildētājam.
11. NODALA
Drošības vārti atvērās, un Dī melnais limuzīns nogriezās no ielas, golems-šoferis izveicīgi izvadīja mašīnu caur restotajiem vārtiem pazemes garāžā. Perenele Fleimela sasvērās sāņus un uzkrita samirkušajam golemam, kas sēdēja viņai pa kreisi. Tā ķermenis izskatījās šausmīgi — sitienu saplacināts, netīrumu nošļakstīts, un it visur bija iztašķījušies smirdīgi māli.
Doktors Džons Dī, sēdēdams tieši pretī, nepatikā saviebās un atvirzījās no būtnes, cik tālu vien iespējams. Viņš steigšus runāja pa mobilo telefonu valodā, kas netika lietota jau vairāk kā trīs tūkstošus gadu.
Kāda lāse no golema dubļiem izšķīda uz Pereneles kreisās rokas. Lipīgais šķidrums, plūzdams pāri ādai, nodzēsa savīto simbolu, ko Dī pirmīt bija uzvilcis.
Līdz ar to uzliktā burvestība daļēji tika lauzta. Perenele Fleimela mazliet pielieca galvu. Šis negaidītais gadījums bija viņas veiksme. Lai pareizi novirzītu savas auras enerģiju, Perenelei patiesībā vajadzēja abas rokas, un diemžēl burvestība, ko Dī bija uzvilcis uz viņas pieres, neļāva viņai runāt.
Tomēr…
Pereneli Delameru vienmēr bija interesējusi maģija, pat vēl pirms viņa bija satikusi nabadzīgo grāmatu tirgotāju, kas vēlāk kļuva par viņas vīru. Perenele bija septītā meita ģimenē, uzaugusi nelielajā Kvimperas pilsētiņā Francijas ziemeļrietumos, Bretaņā; tai pusē, kur Perenele uzauga, viņa netika uzskatīta par ko sevišķu. Viņas pieskāriens spēja izārstēt — ne vien cilvēkus, bet arī dzīvniekus — viņa spēja sarunāties ar mirušo ēnām un dažreiz spēja nedaudz ielūkoties nākotnē. Bet pamazām, pieaugot un sasniedzot vecumu, kad šādas prasmes tiek jau uzlūkotas ar dziļām aizdomām, viņa bija iemācījusies paturēt visas šīs spējas pie sevis. Kad Perenele pirmo reizi pārcēlās uz Parīzi, viņa redzēja, kā daudzi nākotnes pareģi, strādājot tirgošanās vietās ap Notrdamas katedrāli, itin viegli nopelnīja iztiku. Savu melno matu dēļ pieņēmusi vārdu Chatte Noire, kas tulkojumā nozīmēja Melnā kaķene, viņa apmetās mazā tirgotavā netālu no katedrāles, dažu nedēļu laikā iegūdama ģeniāli talantīgas būtnes reputāciju. Viņas klienti mainījās: tagad tie nebija tikai veikalnieki un tirgotavu īpašnieki, nāca arī lieltirgotāji un pat augstmaņi. Netālu no viņas mazās dzīvesvietas bija apmetušies rakstveži un kopētāji, vīri, kas pelnīja sev iztiku, rakstot vēstules tiem, kas neprata nedz lasīt, nedz rakstīt. Daži no viņiem šad tad uz saviem galdiem pārdeva grāmatas, arī kāds slaids, tumšmatains vīrietis pārsteidzoši gaišām acīm. No pašas pirmās reizes, kad viņa ieraudzīja šo vīrieti, Perenele Delamere zināja, ka viņa to apprecēs un viņi kopā dzīvos ilgu un laimīgu mūžu. Viņa tikai nekad īsti nezināja, cik ilgu.
Viņi apprecējās, kad vēl nebija pagājuši seši mēneši kopš viņu pirmās satikšanās. Un tagad abi bija kopā vairāk nekā sešsimt gadu. Kā jau visizglītotākie tālaika cilvēki, Nikolass Fleimels bija aizrāvies ar alķīmiju — zinātnes un maģijas apvienojumu. Palaikam viņa rokās nonāca kādas alķīmijas grāmatas vai diagrammas pārdošanai, un tā pamazām arī pašam radās interese, retākus darbus viņš centās nokopēt. Atšķirībā no daudzām tālaika sievietēm Perenele prata lasīt un zināja vairākas valodas, viņas grieķu valodas prasme bija pat labāka nekā vīram, un viņš bieži mēdza lūgt viņai izlasīt kādu tekstu. Perenele ātri apguva seno maģijas sistēmu un pamazām sāka praktizēt, vienlaikus attīstot savas spējas, koncentrējoties uz savas auras enerģiju, lai to pareizi virzītu un fokusētu.
Līdz brīdim, kad Kodekss nonāca viņu rokās, Perenele bija burve, tomēr viņai pietrūka pacietības sarežģītajiem alķīmijas aprēķiniem, lai gan Perenele lieliski saprata, ka Grāmata sarakstīta dīvainā valodā, kas visu laiku mainījās, un tā nebūt nebija tikai kādreiz eksistējušas pasaules vēsture, bet gan informācijas, zināšanu, zinātnes, burvestības un maģisku formulu apkopojums. Viņa bija urbusies cauri lappusēm kādā drēgnā ziemas naktī, vērodama vārdus virzāmies pa lapu. Kad burti veidojās, pārveidojās un pavisam īsu mirkli — viena sirds puksta garumā — bija redzama filozofijas akmens formula, viņa uzreiz saprata, ka tajā ir mūžīgās dzīvības noslēpums. Nākamos divdesmit gadus pāris veltīja ceļojumiem pa Eiropu, austrumu virzienā uz Krievzemi, tad uz dienvidiem — Ziemeļāfriku, pat Arābiju, cenšoties atšifrēt un iztulkot savādo manuskriptu. Viņi nonāca kontaktā ar daudzu zemju magiem, burvjiem un studēja dažādu veidu maģiju. Nikolass tikai nedaudz bija aizrāvies ar maģiju, viņu vairāk interesēja alķīmijas zinātne. Kodekss un citas tamlīdzīgas grāmatas norādīja, ka pastāv ļoti precīzas formulas, lai izgatavotu zeltu no akmens, dimantus no oglēm. Perenele — tieši pretēji — mācījās, cik vien spēja, visu par maģijas mākslu un jau krietnu laika sprīdi nopietni to praktizēja.
Tagad, būdama sagūstīta un sēdēdama limuzīnā, viņa atsauca atmiņā triku, ko bija iemācījusies no stregas — raganas — Sicīlijas kalnos. Tas gan bija domāts, satiekoties ar bruņiniekiem bruņās, bet ar nelielu korekciju…