Aizverot acis un koncentrējoties, Perenele apļveidīgi paberzēja mazo pirkstiņu pret mašīnas sēdekli. Dī bija aizņemts ar sava mobilā telefona zvanu un neredzēja mazās baltās ledus dzirkstis, kas pārlēca no viņas pirkstgala uz smalko dabiskās ādas sēdekli. Dzirkstele izskrēja cauri ādai un apvijās ap atsperi zem sēdekļa. Sprakšķēdama, dzirksteļodama, šņākdama tā spirālveidīgi aizvijās mašīnas dzelzs karkasā. Tad tā nonāca motorā, aizdūcinot pāri cilindriem, sprēgājot un krakšķot apvijās ap riteņiem. Dekoratīvais disks atsprāga un aizlidoja projām… un tad pēkšņi sabojājās mašīnas elektronika. Logi paši no sevis sāka atvērties un aizvērties; dūcot atvērās jumta lūka, tad atkal ar troksni aizvērās, logu tīrītāji skrāpēdami pārvietojās pāri priekšējam stiklam, tad, ātri tīrot, pēkšņi apstājās, mašīnas signāls sāka taurēt neregulāros pūtienos. Iekšējās gaismas te iedegās, te nodzisa. Mazā TV ierīce sienas labajā pusē izlēca ārā un kā apreibusi pārslēdzās no kanāla uz kanālu.
Gaisā virmoja metālisks aromāts. Statiskās elektrības dzirksteles lēkāja mašīnas iekšienē. Dī nometa savu mobilo telefonu, saudzīgi kustinot pēkšņi notirpušos pirkstus. Telefons atsitās pret grīdas segumu un sasprāga izkusušas plastmasas un lokana metāla lauskās.
— Tu… — Dī iesāka, pagriežoties pret Pereneli. Bet auto grījodamies apstājās pilnīgi bez dzīvības pazīmēm. No motora pacēlās liesmas, piepildot auto aizmuguri ar indīgiem dūmiem. Dī pagrūda durvis, bet elektriskās atslēgas nereaģēja. Ar mežonīgu rēcienu viņš sažņaudza plaukstu dūrē un ļāva dusmām izvirmoties sevī. Dūmu, degošas plastmasas un kūstošas gumijas smaku pēkšņi nomāca sērūdeņraža smirdoņa, un viņa roka pieņēma metāliski zeltaina cimda izskatu. Dī sita tieši cauri durvīm, izlaužot tās no eņģēm, pats triecienā nolidodams uz cementa grīdas.
Viņš stāvēja Enoha uzņēmuma pazemes autostāvvietā, tā bija milzīga izklaides kompānija, kas piederēja viņam un bija izvietota Sanfrancisko. Dī atkāpās, kad viņa simt piecdesmit tūkstošus vērto, pēc pasūtījuma izgatavoto automašīnu vienā mirklī pārņēma liesmas. Stiprais karstums bija sakausējis mašīnas priekšu neregulārās metāla pikās, un priekšējais stikls bija notecējis kā vaska svece. Golems-šoferis joprojām sēdēja pie stūres, milzīgais karstums viņu neietekmēja, tas tikai izcepināja viņa ādu, un tā ieguva metāla izturību.
Tad virs galvas iedarbojās garāžas ugunsdrošības ūdens smidzinātāji, un pār viņiem — uz liesmām — sāka gāzties drausmīgi auksta ūdens šaltis.
Perenele!
Galīgi izmircis, salīcis un skaļi klepodams, Dī noslaucīja asaras, iztaisnojās un lika lietā abas rokas, lai tādējādi vienā mirklī nodzēstu liesmas. Viņš izraisīja vieglu vēju, lai izklīdinātu dūmus, un iebāza galvu, lai paskatītos nomelnojošās mašīnas iekšienē, gandrīz vai baiļodamies no tā, ko viņš tur varētu atrast.
No abiem golemiem, kas bija sēdējuši Perenelii .d>.i-. pii nebija atlicis nekas cits kā pelni. Bet sēdeklī nebija ne miņ.r. nu sievietes — izņemot plaisu pretējās durvīs, kas izskatījās tā, it Li būtu izcirsta ar cirvi. Dī pieliecās pie zemes, uzgriezis muguru sabojātajai mašīnai, un iebāza abas rokas pretīgajā netīro dubļu, eļļas, izkusušā metāla un sadegušas gumijas masā. Viņš nebija dabūjis visu Kodeksu, un tagad Perenele bija izbēgusi. Vai šī diena varēja kļūt vēl sliktāka?
Nodipēja soļi.
Ar acs kaktiņu doktors Džons Dī vēroja, kā viņa skatienam parādījās melnu smailpurnainu smailpapēdīšu zābaciņu pāris. Un Dī zināja atbildi uz savu jautājumu. Diena kļūs vēl sliktāka: daudz sliktāka. Savilcis lūpas smaidā, viņš stīvi piecēlās kājās un pagriezās pret vienu no tumšajiem Vecajiem, kas patiesi biedēja viņu.
— Morigana.
Senie īri viņu dēvēja par Vārnu dievieti. Viņa tika pielūgta, un no viņas baidījās visās ķeltu karaļvalstīs kā no Nāves un Bojāejas dievietes. Kādreiz bija trīs māsas: Bādba, Maha un Morigana, bet pārējās gadu gaitā bija pazudušas — Dī bija personiskas aizdomas par to, kas ar viņām noticis — Morigana tagad valdīja vienīgā.
Tur nu viņa stāvēja, tērpusies no galvas līdz kājām melnā ādā, augumā garāka par Dī, bet lielākā daļa cilvēku bija garāki par doktoru. Viņas piegulošā īsā jaciņa no vienas vietas bija nokniedēta sudraba kniedēm, tādējādi piedodot tai viduslaiku krūšu aizsega izskatu, pat ādas cimdiem pirkstu augšpusē bija uzšūtas taisnstūra sudraba kniedes. Cimdiem nebija pirkstgalu, tas ļāva saskatīt Moriganas garos, melnos šķēpveida nagus. Ap vidukli bija milzīga ādas josta, nokniedēta maziem riņķveida vairogiem. Uzmests uz pleciem, aiz viņas pa zemi vilkās mētelis, izgatavots vienīgi no kraukļa spalvām, seju daļēji sedza kapuce.
Kapuces ēnā Moriganas seja šķita vēl bālāka nekā parasti. Viņas acis bija ogļu melnas, bez jebkāda baltuma; pat lūpas bija melnas. Pārāk garo priekšzobu gali atdūrās pret apakšlūpu.
— Tā ir tava, man šķiet, — Moriganas balss skanēja kā griezīgs čuksts, skaņa bija nelīdzena un saraustīta kā putna ķērciens.
Perenele Fleimela panācās uz priekšu, kustoties lēni un uzmanīgi. Divi milzīgi kraukļi bija apmetušies viņai uz pleciem, savus knābjus, kas bija žiletes asumā, tie turēja bīstami tuvu viņas acīm. Perenele tik tikko bija izrāpojusi no degošās mašīnas, turklāt jutās galīgi bezspēcīga pēc savas maģijas lietošanas, bet tagad viņai vēl uzbruka šie putni.
— Iedod man apskatīt to, — Morigana dedzīgi nokomandēja.
Dī iebāza roku mētelī un izņēma metāla vākos iesieto Kodeksu.
Pārsteidzoši, bet Vārnu dieviete pat nepasniedzās pēc tā. — Atver to, — viņa sacīja.
Apjucis Dī turēja grāmatu Moriganas priekšā un pāršķirstīja lapas, izturoties pret senatnīgo izdevumu ar redzamu bijību.
— Burvja Ābrahama Grāmata, — viņa čukstēja, paliecoties uz priekšu, bet netuvojoties grāmatai. — Ļauj man apskatīt tās mugurpusi.— Negribīgi Dī pagrieza Grāmatas aizmuguri. Kad Morigana ieraudzīja sabojātās lapas, viņa nepatikā iešņācās. — Zaimošana. Tā bija glabājusies neskarta desmit tūkstoš gadu.
— Zēns tās izplēsa, — Dī paskaidroja, uzmanīgi aizvērdams Kodeksu.
— Esmu pārliecināta, ka viņš par to smagi cietīs. — Vārnu dieviete aizvēra acis un pielieca galvu uz vienu pusi, kā ieklausoties. Viņas melnās acis iemirdzējās un lūpas savilkās neparastā smaidā, atklājot asos zobus. — Viņš par to cietīs drīz vien; mani bērni gandrīz jau tikuši viņam klāt. Viņi visi cietīs, — Morigana apsolīja.
12.NODALA
Džošs ievēroja spraugu starp diviem auto — VW vabolīti un Lexus. Viņš iespieda kāju grīdā, un lielais auto metās uz priekšu. Starpa nebija pietiekami plata. Džipa restes aizskāra spoguļus divām citām mašīnām un norāva tos nost. — Ak, — Džošs bez vilcināšanās noņēma kāju no gāzes pedāļa. — Turpini braukt, — Fleimels noteiktā balsī pavēlēja. Fleimelam rokās bija Sofijas telefons, un viņš neatlaidīgi runāja dīvainās rīkles skaņās, ķērkstošā valodā, kas izklausījās pēc kaut kā, ko dvīņi nekad agrāk nebija dzirdējuši.
Neskatoties atpakaļskata spogulītī, Džošs drāzās pāri tiltam, ignorējot visas taurēšanas un izsaucienus, kas tika vērsti viņam. Viņš traucās pa malējo līniju, tad iemetās vidējā līnijā, tad atkal malējā. Sofija noliecās pret priekšējo paneli, raugoties puspievērtām acīm. Viņa redzēja, ka auto atsitās ar otra sāna spoguli, tas kūleņodams krita, tad lēnām noslīdēja uz džipa pārsega, ievilkdams garu skrambu melnajā krāsā, iekams aizlēca pa gaisu. — Pat nedomā par to, — viņa nomurmināja, kad mazītiņa itāļu sporta automašīna ar vaļēju jumtu pamanīja spraugu satiksmes plūsmā, uz ko mērķēja Džošs. Šoferis, vecāks vīrs ar pārāk daudz zelta ķēdēm ap kaklu, iespieda pedāli gridā un metās uz spraugu. Viņam neizdevās.