Sofija gandrīz jau gribēja viņam piekrist, bet tad izdzirdēja skaņu. Un pēkšņi viņa sajuta rokās dzeloņu, juta, kā tās paceļas. Zems patīkams troksnis plivinājās uz pašas dzirdamības robežas. Tas bija kā vēja pūsma, vienu mirkli skanot maigi un mīlīgi, nākamajā — skaļāk un gandrīz dusmīgi. īpatnēja smarža pārņēma mašīnu.
— Kas tā par smaržu? — Džošs jautāja.
— Smaržo pēc pikantiem apelsīniem, — Sofija sacīja, dziļi ieelpojot.
— Granātāboli, — Nikolass Fleimels sacīja.
Un tad bija vējš.
Tas nāca pāri līcim, silta un eksotiska dvesma, smaržojoša pēc kardamona un rožūdens, laima un estragona, un tad tā aizjoņoja pa visu Zelta vārtu tilta garumu, notraucot putnus no balstiem, paceļot tos no mašīnām un uzmetot gaisā. Beidzot granātābolu smaržas vējš sasniedza džipu. Vienā mirklī mašīna bija putnu aplenkta, bet nākamajā tie visi bija pazuduši, un mašīnu tagad piepildīja tuksneša — sausa gaisa, siltu smilšu — smarža.
Sofija nospieda pogu, un sabojātais, caurumotais logs atvērās. Viņa pastiepa galvu ārā no džipa, ieelpojot tik vienreizēji smaržojošo gaisu. Varen liels putnu bars bija uzmests augstu debesīs, un vējš cēla tos vēl aizvien augstāk. Kad viens putns izbēga, un tā bija milzīgā Šausmīgā vārna, kā Sofija noprata, — to ātri noķēra un ar maigo, silto vēja brāzmu uzsvieda atpakaļ pie pārējā bara. Raugoties no lejas, putnu masa izskatījās kā netīrs mākonis… un tad mākonis pazuda un putni bija projām, atstājot zilas un tīras debesis.
Sofija atskatījās uz tiltu visā garumā. Zelta vārti bija pilnīgi neizbraucami — mašīnas drūzmējās visos virzienos, bija dučiem sīku avāriju, kas nobloķēja virzību, un, protams, viņa saprata, ka tas vienlaikus efektīvi aizkavēja ikvienu mēģinājumu sekot viņiem. Ikviena mašīna bija notašķīta un notraipīta baltiem putnu mēsliem. Viņa paskatījās uz brāli un šausmās ieraudzīja uz viņa apakšlūpas asins traipu. Sofija no kabatas izņēma salveti. — Tu esi ievainots, — viņa ātri sacīja, aplaizīdama salvetes malu, lai noslaucītu sava dvīņubrāļa seju.
Džošs atgrūda māsas roku. — Izbeidz, tas ir pretīgi. — Viņš pieskārās savai lūpai ar mazo pirkstiņu. — Es droši vien būšu neviļus iekodis. Es to pat nejūtu. — Tad paņēma salveti no māsas rokas un paberzēja zodu. — Tas ir tikai tāds sīkums. — Tad žigli uzsmaidīja un apvaicājās: — Vai tu redzi, kādu nekārtību putni te atstājuši? — Sofija pamāja. Džošs nepatikā saviebās. — Tagad tas viss sāks smirdēt!
Sofija atkrita sēdeklī, juzdamās atvieglota, ka ar brāli viss bija kārtībā. Kad Sofija bija ieraudzījusi asinis, viņa patiesi bija nobijusies. Prātā iešāvās kāda doma, un viņa pagriezās pret Fleimelu. — Vai tu izsauci vēju?
Viņš pasmaidīja un papurināja galvu. — Nē. Man nav kontroles pār elementiem. Šī prasme piemīt vienīgi Vecajiem, un tie reti kad ir cilvēki.
Sofija palūkojās uz Skatiju, bet Kareive tikai papurināja galvu. — Tas ir aiz manu iespēju robežas.
— Bet tu piesauci vēju, — Sofija neatstājās.
Fleimels padeva Sofijai telefonu. — Es tikai piezvanīju un palūdzu, — viņš teica un pasmaidīja.
13. 'NODALA
— Nogriezies šeit, — Nikolass Fleimels norādīja.
Džošs atlaida gāzes pedāli un pagrieza apskrambāto, apdauzīto džipu lejā pa šauru, garu brauktuvi, tik platu, lai tajā ietilpinātos džips. Pēdējās trīsdesmit minūtes viņi bija pavadījuši, braucot uz ziemeļiem, ārā no Sanfrancisko, klausīdamies arvien histēriskākas radio ziņas ar visdažādāko ekspertu minējumiem par putnu uzbrukumu uz tilta. Visbiežāk pieminētā teorija bija globālā sasilšana: saules radiācijas ietekme uz putnu dabisko navigācijas sistēmu.
Fleimels norādīja uz ziemeļiem, virzienā uz Mill Valley un Mount Tamalpais, viņi ātri pameta automaģistrāli un tagad turējās pie divvirzienu ceļiem. Satiksme kļuva aizvien retāka, līdz parādījās gari gabali, kad viņu auto uz ceļa bija vienīgais, cik tālu vien varēja saskatīt. Beidzot uz šaura ceļa, kas teju līdz nelabumam sarežģīti līkumoja un meta pagriezienus, Fleimels lika Džošam palēnināt ātrumu — gandrīz līdz gliemeža gaitai. Viņš nolaida lejā savu durvju stiklu un cieši lūkojās ārā biezajā mežā, kas sniedzās līdz pat ceļa malas kreisajai pusei. Viņi faktiski jau bija pabraukuši garām kādai neatzīmētai takai, iekams Fleimels to pamanīja. — Apstājies. Brauc atpakaļ. Pagriezies te.
Džošs paskatījās uz māsu, pirms nogrieza mašīnu uz nelīdzenas, nebruģētas un dangainas takas. Sofija rokas turēja klēpī, bet viņš pamanīja, ka pirkstu locītavas no sasprindzinājuma viņai tapušas baltas. Koptie nagi, kas bija vēl nevainojami dienu iepriekš, tagad bija nelīdzeni un apgrauzti, tā bija nepārprotama stresa pazīme. Džošs pārliecās pāri un saspieda māsas roku; viņa cieši paspieda pretī. Vārdi te bija lieki, abiem pietika ar tādu saskarsmi vien. Viņu vecākiem tik bieži esot projām, Sofija un Džošs jau no mazotnes bija iemācījušies, ka viņi tā pa īstam varēja paļauties tikai paši uz sevi. Pārceļoties no skolas uz skolu, no vienas dzīvesvietas uz citu, viņiem nereti bija grūti atrast draugus un uzturēt draudzību, bet viens otram viņi bija vienmēr.
Aizaugušās takas otrā pusē koki augstu stiepās debesīs un pamežs bija pārsteidzoši biezs: savvaļas kazenāji un ērkšķu krūmi skrāpējās gar abām automašīnas pusēm, bet savijušās irbulenes kopā ar dzelstīgajām nātrēm un indīgajām efejām veidoja necaurejamu mudžekli.
— Es nekad neesmu redzējusi kaut ko tamlīdzīgu, — Sofija nomurmināja. — Tas neizskatās dabisks. — Un tad viņa apklusa, sapratusi, ko tikko pateikusi. Viņa apmetās apkārt sēdeklī un paskatījās uz Fleimelu. — Tas nav dabisks, vai ne?
Viņš pakratīja galvu, pēkšņi izskatīdamies vecs un noguris. Zem acīm vīdēja tumši riņķi, un grumbas uz pieres un ap muti šķita dziļākas. — Laipni lūgti mūsu pasaulē, — viņš nočukstēja.
— Zem mums kaut kas kustas, — Džošs skaļi paziņoja. — Kaut kas liels… Es gribu sacīt, patiešām liels. — Pēc visa tā, ko viņi šodien bija redzējuši un piedzīvojuši, Džoša iztēle jau sāka darboties gandrīz bez reāla pamatojuma. — Tas kustas vienlaikus ar mašīnu.
— Tik ilgi, kamēr mēs būsim uz takas, ar mums viss būs labi, — Fleimels nosvērti sacīja.
Sofija cieši raudzījās tumšajā meža biezoknī. Brīdi viņa neredzēja neko, bet tad saprata, ka tas, ko viņa bija pieņēmusi par ēnu plankumu, patiesībā bija radījums. Tas kustējās, un saules gaisma izraibināja tā šausmīgo ādu. īsu mirkli viņa paspēja saskatīt plakanu seju, samīcītu degunu un milzīgus izvelbtus ilkņus.
— Tā ir cūka, pareizāk sakot, kuilis, — Sofija izlaboja sevi. Un tad viņa pamanīja vēl trīs — tādus pašus — piekļāvušos auto kreisajiem sānam.
— Manā pusē ari ir, — Džošs sacīja. Četri no lempīgajiem dzīvniekiem virzījās cauri krūmiem pa kreisi no viņa. Džošs paraudzījās aizmugurējā skata spogulītī. — Aiz mums arī tie ir.
Sofija, Skatija un Nikolass pagriezās savās vietās, lai paskatītos pa aizmugures logu uz diviem milzīgajiem kuiļiem, kas bija izlīduši no zemes un rikšoja pa taku aiz viņiem. Sofija pēkšņi atskārta, cik patiesībā milzīgi bija šie radījumi — vismaz ponija lielumā. Tiem bija labi attīstīti muskuļi plecu daļā un milzīgi ilkņi, kas stiepās no apakšējiem žokļiem, sākotnēji tik resni kā viņas plaukstas locītava, tad — konusveidīgi kļūdami adatas smailumā.
— Es nebiju domājis, ka jel kur Amerikā ir sastopami savvaļas kuiļi un cūkas, — Džošs sacīja, — un pavisam noteikti ne Kalifornijā, Mill Vallei/.