— Kādreiz savvaļas kuiļi un cūkas bija sastopami visā Amerikā, — Fleimels izklaidīgi noteica. — Pirmo reizi tās ieveda spāņi sešpadsmitajā gadsimtā.
Džošs pārslēdza sajūgu, samazināja ātrumu un ļāva auto lēni ripot. Ceļš beidzās strupceļā. Krūmi, ērkšķi un koki norobežoja takas galu. — Ceļa beigas, — Džošs paziņoja, apturot džipu un noraujot rokas bremzi. Viņš paskatījās pa labi un pa kreisi. Savvaļas kuiļi arī bija apstājušies, tagad viņš redzēja četrus, kas vēroja viņus. Aizmugures skata spogulī viņš saskatīja divus lielākos kuiļus — arī tie bija apstājušies. Viņi bija ielenkti. Ko tagad iesākt, Džošs prātoja. Viņš paskatījās uz māsu un zināja, ka viņa domā tieši to pašu.
Nikolass Fleimels pieliecās uz priekšu starp sēdekļiem un cieši vērās norobežojumā. — Es ceru, ka tas atņem drosmi neprātim, kas ticis tik tālu. Un, ja nu kāds ir izcili dumjš, tikai tam varētu būt vēlme izkāpt no auto.
— Mēs neesam nedz neprātīgi, nedz dumji, — Skatija atcirta. — Tad ko mums darīt? — Viņa pamāja kuiļu virzienā. — Es tos nebiju redzējusi simtiem gadu. Tie izskatās pēc gailu kara cūkām, un, ja tā tas ir, tad tās īstenībā nav iespējams nogalināt. Un kā ikviens no mums var redzēt, visticamāk vismaz trīs tādas pašas vēl ir ēnā, turklāt neskaitot to dresētājus.
— Tās nav gailu, un šai konkrētajai šķirnei nav vajadzīgi dresētāji, — Fleimels pieklājīgi sacīja ar tikko manāmu vieglu franču akcentu. — Paskaties uz to ilkņiem.
Sofija, Džošs un Skatija pagriezās, lai paskatītos uz milzīgajiem dzīvniekiem, kas stāvēja takas vidū aiz viņiem, īpaši pievērsdami uzmanību ilkņiem. — Uz tiem ir kaut kādi gravējumi, — sacīja Sofija, piemiedzot acis vēlās pēcpusdienas saulē. — Vītnes.
— Spirāles, — Skatija sacīja, un balsī bija jaušama izbrīna. Viņa paskatījās uz Fleimelu. — Vai tie ir Tork Alita?
— Tik tiešām, tie ir viņi, — Fleimels atbildēja. — Kuiļači.
— Kuiļači? — Džošs pārjautāja, — vai tu domā — kā vilkači?
Skatija neiecietīgi papurināja galvu. — Nē, ne kā vilkači….
— Kāds atvieglojums, — Džošs sacīja, — jo mirkli man jau šķita, ka jūs runājat par cilvēkiem, kas pārvērtušies par vilkiem.
— Vilkači ir Tork Madra, — Skatija turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi viņu. —Tas ir pavisam cits klans.
Sofija cieši palūkojās tuvākajā kuilī. Viņai šķita, ka zem tā cūkveida vaibstiem viņa var saskatīt cilvēka sejas veidolu un vaibstus, bet acis — aukstas un spīdīgas, spilgti zilas — uzlūkoja viņu ar pārsteidzošu inteliģenci.
Džošs pagriezās atpakaļ pie stūres un to cieši satvēra. — Kuiļači… protams, atšķiras no vilkačiem. Pavisam cits klans, — viņš nomurmināja, — cik muļķīgi no manas puses.
— Ko mēs iesāksim? — Sofija jautāja.
— Mēs brauksim, — Nikolass Fleimels sacīja.
Džošs norādīja uz takas nožogojumu. — Un kā ar to?
— Vienkārši brauc, — alķīmiķis pavēlēja.
— Bet… — Džošs iesāka.
— Vai tu uzticies man? — Fleimels jautāja jau otro reizi šajā dienā. Dvīņi palūkojās viens uz otru, tad atpakaļ uz Fleimelu un vienlaikus pamāja. — Tad brauc, — viņš mierīgi noteica.
Džošs atlaida sajūgu un rokas bremzi. Smagais džips ripoja uz priekšu. Priekšējais buferis pieskārās šķietami necaurlaidīgajam lapu un krūmu mudžeklim… un tas izgaisa. Tik tikko tas vēl bija te, nākamajā brīdī šķita, ka to visu aprijis auto priekšgals.
Džips ieripoja krūmājos un kokos, un mirklī viss kļuva slapjš un mikls, gaiss šķita pildīts ar kaut ko rūgteni saldu, līdzīgu dedzinātam cukuram… un tad atkal parādījās taka, aizvijoties pa labi.
— Kā… — Džošs iesāka.
— Tābija ilūzija, — Fleimels paskaidroja, — nekas vairāk. Gaisma izmainījās un izliecās, atstarojot koku un krūmu stāvus kā ūdens tvaiku aizkaru, katra šķidruma pile darbojās kā spogulis. — Un vēl nedaudz burvestības, — viņš piebilda. Ar graciozu kustību viņš norādīja uz priekšu. — Mēs joprojām atrodamies Ziemeļamerikā, bet tagad mēs esam ienākuši vienas no vecākās un diženākās — Veco rases valstībā. Mēs šeit kādu brīdi būsim drošībā.
Skatija izdvesa nepieklājīgu skaņu. — Jā, jā, tā ir veca, tas tiesa, bet par to diženumu es gan neesmu tik pārliecināta.
— Skataha, es vēlos, lai tu uzvedies piedienīgi, — Fleimels sacīja, pagriezies pret jauneklīgā izskata patiesībā veco sievieti, kas sēdēja viņam blakus.
— Man tā nepatīk. Es tai neuzticos.
— Tev jāaizmirst jūsu vecais naids.
— Tā mēģināja mani nogalināt, Nikolas, — Skatija protestēja. — Pameta mani Pazemē. Man vajadzēja gadu simtus, lai atrastu ceļu ārā.
— Tas bija mazliet vairāk nekā pirms piecpadsmit gadsimtiem, ja es atceros mitoloģiju, — Fleimels atgādināja.
— Man ir laba atmiņa, — Skatija nomurmināja, uz mirkli atgādinādama īgnu bērnu.
— Par ko jūs runājat? — Sofija prasīja, un tad Džošs nospieda bremzi, apstādinot smago džipu.
— Vai tā nevarētu būt tā slaidā sieviete ar melno ādu? — Džošs jautāja.
Sofija apmetās apkārt, lai paskatītos pa saplaisājošo sānu spoguli, kamēr Fleimels un Skatija pieliecās uz priekšu.
— Tā ir viņa, — Skatija sacīja drūmā balsī.
Stāvs stāvēja tieši takas vidū mašīnas priekšā. Garā un platā sieviete šķita kā iztēsta no liela piķmelna akmens bluķa. Tikai balta matu pūka klāja viņas galvas virsmu kā cieši pieguloša cepure, viņas vaibsti bija asi un stūraini: augsti vaigu kauli, taisns, smails deguns, asi veidots zods, lūpas tik plānas, it kā gandrīz to vispār nebūtu. Viņas acu zīlītes bija sviesta krāsā. Mugurā — vienkāršs tērps no spīguļojoša materiāla, kas viegli kustējās vējā, radot iespaidu, ka vispār nepieskaras viņai. Kad tērps sakustējās, visā tā garumā pārskrēja pāri krāsu varavīksne kā eļļa ūdenī. Viņai nebija nevienas rotaslietas, tomēr Sofija ievēroja, ka katrs viņas īsi apgrieztais nags bija nokrāsots citā krāsā.
— Neizskatās ne par dienu vecāka kā jau desmit tūkstošus gadu, — Skatija nomurmināja.
— Izturies jauki, — Fleimels atgādināja viņai.
— Kas viņa ir? — Sofija jautāja un atkal cieši pavērās sievietē. Lai arī sieviete izskatījās pēc cilvēka, viņā bija kas savāds, kaut kas it kā no citas pasaules. Tas bija saskatāms jau veidā, kā viņa stāvēja — pilnīgi nekustīgi, un arī galvas lepnajā izliekumā.
— Tā, — Nikolass Fleimels sacīja ar patiesu bijību balsī,
— ir Vecākā, saukta par Hekati. — Viņš lēni izrunāja vārdu,
- HEH-ka-tija.
— Dieviete ar trim sejām, — Skatija drūmi piebilda.
14.NODAĻA
— Palieciet mašīnā, — Nikolass Fleimels norīkoja, atvērdams durvis un izkāpdams īsi apcirptajā zālē.
Skatija sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni raudzījās ārā pa saplaisājušo priekšējo stiklu.
— Izturēties jauki.
Fleimels ignorēja Skatijas zobgalību un aizcirta durvis, iekams viņa paspēja vēl kaut ko pasacīt. Ievilcis dziļi elpu un dodoties pie slaidās, elegantās sievietes, kuru ieskāva gari sekvojas koku stumbri bez lapām, viņš centās nomierināties.
Pamežs čabēja, un viens milzīgs kuiļacis parādījās tieši alķīmiķa priekšā, tā masīvā galva bija vienā līmenī ar viņa krūškurvi. Fleimels apstājās un paklanījās radījumam, sveicinot to valodā, kas nebija radīta cilvēku mēlēm. Pēkšņi kuiļi bija it visur, desmitiem, ar spilgtām un inteliģentām acīm, raupjiem, sarkaniem matiem uz mugurām un pleciem, kas bija sacēlušies gaisā un zaigoja vēlajā pēcpusdienas gaismā, garas siekalu virtenes nokarājās no krāšņi izrakstītajiem ilkņiem.