Hekate pamāja. — Bīstams ienaidnieks šis Doktors Džons Dī.
Fleimels arī pamāja. Viņš varēja sajust, kā zem T krekla pie ādas skaras vēsās, sausās lapas. Lai arī viņam bija piederējis Kodekss ilgāk nekā pusi tūkstošgades, viņš zināja, ka tikko kā bija sācis iepazīt tā noslēpumu virspusi. Viņam joprojām nebija īstas sapratnes, cik vecs tas bija. Viņš turpināja tā radīšanas datumu pārbīdīt aizvien tālāk un tālāk. Kad Grāmata pirmoreiz nonāca pie viņa četrpadsmitajā gadsimtā, viņš uzskatīja, ka tā ir piecus gadsimtus veca. Vēlāk, kad viņš sāka savus pētījumus, domāja, ka tā varētu būt astoņus gadsimtus veca, tad tūkstoš gadu, tad divus tūkstošus gadu veca. Pirms gadsimta, jauno Ēģiptes kapeņu atklājumu gaismā, viņš no jauna izvērtēja grāmatas vecumu kā piectūkstoš gadu. Un tagad te bija Hekate, kas bija vairāk nekā desmittūkstoš gadu veca, sakot, ka viņa ir bijusi tuvumā, kad noslēpumainais Mags Ābrahams bija radījis Grāmatu. Bet, ja Veco rase — leģendu un mītu dievi — nespēja nedz turēt, nedz skatīties uz Grāmatu, kas tad bija Ābrahams — tās radītājs? Vai viņš bija no Veco rases, cilvēks vai kaut kas cits, viens no kādas citas noslēpumainas rases, kas staigājusi pa Zemi pašās pirmajās dienās?
— Kāpēc tu esi šeit? — Hekate jautāja. — Es zināju, ka Kodekss ir paņemts, tikko tas atstāja tevi, bet es nespēju tev palīdzēt to atgūt.
— Es esmu ieradies citu iemeslu dēļ, — Fleimels turpināja, atkāpdamies no auto un pazeminādams balsi, piespiezdams Hekati pieliekties tuvāk viņam. — Kad Dī man uzbruka, nozaga Grāmatu un nolaupīja Periju, divi cilvēki nāca mums palīgā. Jauns cilvēks un viņa māsa. Viņš apklusa un tad piebilda: — Dvīņi.
— Dvīņi? — Hekate pārjautāja, viņas balss bija neizteiksmīga un bez emocijām tāpat kā seja.
— Dvīņi. Paskaties uz viņiem un pasaki, ko tu redzi.
Hekates acis iezaigojās auto virzienā. — Zēns un meitene, ģērbušies T kreklos un džinsos, kas ir šī vecuma nožēlojamā uniforma. Tas ir viss, ko es redzu.
— Paskaties vērīgāk, — Fleimels sacīja. — Atceries pareģojumu, — viņš piebilda.
— Es zinu pareģojumu. Neuzdrošinies man mācīt manis pašas vēsturi! — Hekates acis uzliesmoja, un uz mirkli to krāsa izmainījās, vēršot tās tumšākas un ļaunākas. — Cilvēks? Neiespējami. — Aizsoļodama garām Fleimelam, viņa ielūkojās auto iekšienē, vispirms paskatīdamās uz Sofiju un tad uz Džošu.
Dvīņi vienlaikus ievēroja, ka viņas acu zīlītes bija garas un šauras kā kaķim un aiz plāno lūpu līnijas zobi bija asi kā adatas.
— Sudrabs un zelts, — Hekate pēkšņi nočukstēja, skatīdamās uz alķīmiķi, akcents pastiprinājās, maza smaila mēlīte šaudījās starp plānajām lūpām. — Izkāpiet no mašīnas.
Džošs un Sofija paskatījās uz Fleimelu un, kad viņš pamāja, abi izkāpa ārā. Sofija apgāja apkārt auto, lai nostātos blakus brālim.
Hekate izstiepa roku vispirms Sofijas virzienā, kas mirkli vilcinājās, iekams pastiepa pretī savējo. Dieviete saņēma Sofijas kreiso roku savā labajā rokā un pagrieza to uz augšu, tad pastiepās pēc Džoša rokas. Viņš bez vilcināšanās ielika savu plaukstu viņas rokā, cenzdamies rīkoties nevērīgi, it kā pieskarties desmit tūkstoš gadu vecai dievietei būtu kaut kas tāds, ko viņš darītu katru dienu. Džošs atskārta, ka viņas āda ir pārsteidzoši raupja un negluda.
Hekate izrunāja vienu vārdu valodā, kas attiecināma uz laiku vēl pirms pirmo cilvēku civilizācijas rašanās.
— Apelsīni, — Džošs čukstēja, pēkšņi sasmaržojot, tad sagaršojot augli.
— Nē, tas ir saldējums, — Sofija sacīja, — svaigi sakults vaniļas saldējums. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz savu brāli… un atklāja, ka viņš pārsteigts skatās uz viņu. Ap Sofiju bija parādījusies sudraba blāzma. Tā apņēma visu augumu kā otra āda, pārņemot viņas esību. Kad Sofija pamirkšķināja, acis tapa plakanas kā reflektējoši spoguļi.
Blāzma, kas ieskāva Džošu, bija silti zeltainā nokrāsā. Tā galvenokārt bija koncentrēta ap viņa galvu un rokām, pulsējot un trīsot sinhroni ar viņa sirdspukstiem. Acu zīlītes atgādināja zelta monētas.
Bet, lai arī dvīņi varēja saskatīt blāzmojumus, kas apņēma abu ķermeņus, viņi nejutās citādi. Tikai gaisā nepārprotami jautās apelsīnu un vaniļas saldējuma smaržas.
Neteikdama ne vārda, Hekate atgrūda dvīņus, un blāzma acumirklī pazuda. Atgriezusies pie Fleimela, viņa satvēra to pie rokas un aizveda viņu tālāk pa taku, ārā no dvīņu un Skatijas dzirdamības zonas.
— Vai tev ir kāda ideja, ko tas viss nozīmē? — Sofija jautāja Kareivei. Viņas balsī bija jūtamas trīsas. Un joprojām varēja just vaniļas saldējuma garšu mutē un smaržu gaisā.
— Dieviete pārbaudīja jūsu auras, — Skatija sacīja.
— Tas bija zelta mirdzums ap Džošu? — Sofija jautāja, paskatoties uz brāli.
— Tavējā bija sudraba, — Džošs nekavējoties sacīja.
Skataha pacēla plakanu oli un iemeta to krūmos. Tas trāpīja
kaut kam lielam, kas nekavējoties aizslampāja projām pamežā. — Lielākā daļa auru ir dažādu krāsu sajaukums. Ļoti, ļoti, ļoti nedaudziem cilvēkiem tās ir tīrās krāsās.
— Kā mūsējās? — Sofija jautāja.
— Kā jūsējās, — Skatija drūmi sacīja. — Pēdējā persona, ko es pazinu ar sudraba auru, bija sieviete, kuru jūs zināt kā Zannu d'Arku.
— Un kā ir ar zelta auru? — jautāja Džošs.
— Tā ir vēl retāka, — Skatija paskaidroja. — Pēdējā persona, ko es varu atsaukt atmiņā, kurai šī krāsa bija… — Viņa sarauca pieri, pūlēdamās atcerēties. — Tas bija zēns, valdnieks, vārdā Tutanhamons.
— Vai tāpēc viņš apglabāts kopā ar tik daudz zelta?
— Jā, tas bija viens no iemesliem, — Skatija piekrita.
— Nestāsti, ka tu pazini valdnieku Tutanhamonu, — Džošs ķircinājās.
— Nekad neesmu satikusi viņu, — Skataha sacīja, — lai gan esmu trenējusi mīļo Zannu un cīnījos kopā ar viņu plecu pie pleca Orleānā. Es viņai ieteicu nedoties uz Parīzi, — viņa klusi piebilda ar sāpīgu skatienu acīs.
— Mana aura ir retāka nekā tavējā, — Džošs tīšām ķircināja māsu, lai izkliedētu drūmo noskaņojumu. Viņš paskatījās uz Kareivi. — Bet ko tieši nozīmē tas, ka ir tīras krāsas aura?
Kad Skataha pagriezās, lai paskatītos uz Džošu, viņas seja bija neizteiksmīga.
— Tas nozīmē, ka tev piemīt milzīgi spēki. Visiem pagātnes dižajiem magiem un burvjiem, varonīgajiem vadoņiem, apdāvinātajiem māksliniekiem bija tīras krāsas vai vienas krāsas auras.
Dvīņi paskatījās viens uz otru, pēkšņi nobijušies. Tas vienkārši bija pārāk savādi, un kaut kas tajā, ka Skatahas sejai pēkšņi trūka izteiksmes, bija biedējoši. Sofijas acis pēkšņi iepletās šokā. — Es pēkšņi apjautu, ka abi šie cilvēki, Žanna d'Arka un Tutanhamons, nomira jauni!
— Ļoti jauni, — Džošs sacīja, pārcilājot atmiņā vēsturi. — Viņi abi nomira, kad viņiem bija deviņpadsmit.
— Jā, viņi nomira jauni, vai ne? — Skataha piekrita, aizgriezdamās, lai paskatītos uz Fleimelu un dievieti ar trim sejām.
— Cilvēki, — Hekate nošņācās. — Cilvēki ar sudraba un zelta aurām. — Viņas balss vienlaikus izklausījās gan apmulsusi, gan dusmīga.
— Tā jau ir gadījies arī agrāk, — Fleimels maigi ieteicās.
— Tu domā, ka es nezinu to.
Viņi stāvēja burbuļojoša strauta malā, kas plūda starp kokiem un ietecēja astoņstūrainā, baltu ūdensrožu izraibinātā dīķī. Pa perfekti tīro ūdeni kustējās milzīgas sarkanas un albīnas karpas izvelbtām acīm.