— Man nekad nav gadījies sastapt šīs divas auras kopā, un nekad dvīņiem. Viņiem piemīt ārkārtīgs neizmantots spēks, — Fleimels steigšus sacīja. — Vai man tev jāatgādina Kodekss? Divi, kas ir viens un viens, kas ir visi — par ko vēsta pats pirmais Ābrahama pareģojums.
— Es zinu pareģojumu, — Hekate atcirta, viņas tērps tagad iezaigojās sarkanos un melnos toņos. — Es biju tur, kad vecais muļķis to radīja.
Fleimels gribēja uzdot jautājumu, tomēr juta, ka labāk nevērt muti vaļā.
— Viņš arī nekad nav kļūdījies, — Hekate nomurmināja. — Es zināju, ka Danu Tālis nogrims zem viļņiem un mūsu pasaulei pienāks gals.
— Viņš arī pareģoja, ka tā atgriezīsies, — Fleimels atgādināja.
— Kad divi, kas ir viens, un viens, kas ir visi, parādīsies un kad Saule un Mēness būs vienoti.
Hekate atlieca galvu, un viņas acu skats ar šaurajām acu zīlītēm iezibējās Džoša un Sofijas virzienā. — Zelts un sudrabs, saule un mēness. — Viņa pagriezās atpakaļ pret Fleimelu. —Vai tu tici viņiem, balstoties uz šo pareģojumu?
— Jā, — viņš vienkārši sacīja. — Es ticu. Man jātic.
— Kālab?
— Jo tagad, kad Kodekss ir prom, Dī var atgriezt atpakaļ tumšos Vecos. Ja dvīņi ir tie, kas pieminēti pareģojumā, tad ar pienācīgu treniņu es varētu viņus izmantot, lai to novērstu… un lai palīdzētu atbrīvot Periju.
— Un ja nu tu kļūdies? — Hekate skaļi iesaucās.
— Tad es esmu pazaudējis savas dzīves mīlestību un šī pasaule un visi cilvēki uz tās būs zuduši. Bet ja mums ir kaut viena vienīga iespēja veiksmei, tad man nepieciešama tava palīdzība.
Hekate nopūtās. — Ir pagājis ilgs laiks… ļoti ilgs laiks, kopš man ir bijuši audzēkņi. — Viņa pagriezās, lai paskatītos uz Skatahu.
— Tas nebūt neizrādījās pārāk labi.
— Tagad ir citādi. Šoreiz tev jāstrādā ar talantu bez pieredzes, neskartu, nesabojātu spēku. Un mums nav daudz laika. — Fleimels dziļi ievilka elpu un runāja nogrimušās Danu Tālis salas senajā valodā: — Persa un Asterijas meita, tu esi maģijas un burvestības dieviete, es lūdzu tevi atmodināt dvīņu maģiskos spēkus.
— Un ja es to izdarīšu, ko tad? — Hekate apjautājās.
— Tad es viņiem iemācīšu Piecas maģijas. Kopā mēs spēsim atgūt Kodeksu un izglābt Pereneli.
Trejseju dieviete iesmējās, smiekli bija rūgtuma un naida pilni.
— Piesargies, Nikolas Fleimel, alķīmiķi, ka neizveido kaut ko tādu, kas iznīcinās mūs visus.
— Vai tu to darīsi?
— Es par to padomāšu. Manu atbildi tu saņemsi vēlāk. Sēžot mašīnā klajuma otrā pusē, Sofija un Džošs pēkšņi atskārta,
ka Fleimels un Hekate bija pagriezušies un cieši skatījās uz viņiem. Dvīņi vienlaikus nodrebinājās.
15 NODAĻA
— Kaut kas nav kārtībā ar šo māju. — Sofija iesoļoja brāļa istabā, turot savu dārgo mobilo telefonu tuvu sejai. — Es nekur nevaru dabūt signālu. — Viņa pārvietojās pa istabu, vērodama ekrānu, bet zona palika nemainīga.
Džošs truli paskatījās uz māsu. — Ar māju kaut kas nav kārtībā? — viņš atkārtoja visai skeptiski. Tad viņš sāka runāt uzsvērti lēni. — Sofij, mēs esam koka iekšienē! Es teiktu, kaut kas nav kārtībā ar to, ne?
Kad Hekate bija beigusi runāt ar Fleimelu, viņa pagriezās un pazuda mežā, nesakot ne vārda, tas tika atstāts Fleimela ziņā — nogādāt viņus dievietes mājā. Devis dvīņiem norīkojumu atstāt auto, Fleimels veda viņus lejā pa šauru līkumotu celiņu, kas vijās cauri aizaugušam mežam. Abi tik ļoti pievērsās savādajai florai — milzīgajiem zilas krāsas ziediem takas malās, vīnstīgām, kas slīdēja un izlocījās kā čūskas, sekojot viņiem, zālājam, kāds nebija eksistējis kopš oligocēna, paleogēna trešā laikmeta, — ka pamanīja tikai to, ka taka izvedusi klajumā un viņi stāv pretī Hekates mājai. Pat paskatoties uz augšu, pagāja vairāki mirkļi, iekams viņi spēja apjēgt, ko redz. Tieši viņiem priekšā plaša, viegli nolaidena līdzenuma centrā, nobārstīts daudzkrāsainām puķu vālēm, bija koks. Tas bija liela debesskrāpja augstumā un perimetrā. Paši augšējie zari un lapas bija sapinušies baltu mākoņu pūkās, un saknes, kas spraucās no zemes kā saliekti pirksti, bija automašīnu augstumā. Pats koks bija zarains un savijies, stumbrs robains, dziļu spraugu un plaisu izvagots. Gari vīnogulāji kā milzīgas caurules tinās ap koku un šūpojās no zariem.
— Hekates māja, — Fleimels paskaidroja. — Jūs esat vienīgie dzīvie cilvēki pēdējos divos tūkstošos gadu, kas to redz. Pat es par to biju tikai lasījis.
Skatija smaidīja par dvīņu sejas izteiksmēm. Viņa ķircināja Džošu: — Vai ir tieši tāda, kādā jūs gaidījāt, ka viņa dzīvo? Treileris?
— Esnebiju…domāju,esnezinu… es nedomāju, — Džošs iesāka. Skats bija vienreizējs, un no tā mazumiņa, ko viņš bija mācījies par bioloģiju, viņš zināja, ka neviens dzīvs organisms nevar izaugt tik liels. Neviena dabisks organisms, viņš izlaboja pats sevi.
Sofija nodomāja, ka koks izskatās pēc senatnīgas sievietes, salīkušas no gadu nastas. Sofijai nešķita dīvaini sarunāties gan ar Fleimelu par pavisam nesenu pagātni, gan ar divus tūkstošus gadu veco Kareivi vai desmittūkstoš gadu vecu dievieti: skaitļi gandrīz neko nenozīmēja. Redzēt koku bija citādi. Abi, viņa un Džošs, jau agrāk bija redzējuši senatnīgus kokus. Viņu vecāki bija aizveduši viņus apskatīt trīstūkstoš gadu vecus gigantiskus sarkanos mežus, un nedēļu viņi bija pavadījuši pārgājienā Baltajos kalnos, Kalifornijas ziemeļos, kur viņi pētīja Mešaselaha koku, kas bija gandrīz piectūkstoš gadu vecs un tika uzskatīts par vienu no vecākajiem uz planētas. Stāvot pie Mešaselaha koka grubuļainās, izliektās un savijušās konusveida priedes, bija viegli pieņemt tās lielo vecumu. Bet tagad — redzot Hekates koku-māju, Sofijai nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir neiedomājami veca, gadu tūkstošus vecāka par Mešaselaha koku.
Viņi devās pa gludi nopulēto akmens eju, kas veda pie koka. Pienākot tuvāk, viņi saprata, kas tas vairāk līdzinās debesskrāpim, nekā viņi sākumā bija domājuši: tur bija simtiem mizā izgrieztu logu ar mirdzošām gaismiņām. Bet, tikai sasniedzot galveno ieeju, viņi pa īstam spēja novērtēt, cik plašs patiesībā bija koks. Gludi nopulētas dubultās durvis sniedzās vismaz divdesmit pēdu augstumā, un tomēr tās atvērās no mazākā Fleimela pieskāriena. Dvīņi iegāja ļoti lielā apaļā hallē.
Un apstājās.
Koka iekšienē bija dobums. Jau no pašas ieejas varēja redzēt tālu uz augšu, kur koka atvērumā iekšā pulcējās pūkaini mākoņi.
Nedaudz izliektas kāpnes aizvijās uz stumbra iekšieni, un pēc katriem pāris pakāpieniem bija atvērta ieeja, no kuras plūda gaisma. Dučiem mazu ūdenskritumu šļācās no sienām un krita tālu lejā uz grīdas, kur ūdens satecēja milzīgā apaļā baseinā, kas aizņēma halles lielāko daļu. Iekšpuses sienas bija gludas un bez rotājumiem, izņemot vīnogulāju izliekumus un samezglojumus, kas lauzās cauri virsmai. Džošs nodomāja, ka tās izskatās pēc vēnām.
Halle bija pilnīgi tukša.
Neviens nekustējās koka iekšienē, neviens cilvēks vai cita veida radījums nekāpa pa daudzajām kāpnēm, neviens spārnots radījums nelidoja miklajā gaisā.
— Laipni lūgti Igdrasilā, — Nikolass Fleimels sacīja, atkāpdamies un ļaujot viņiem ieiet. — Laipni lūgti Pasaules kokā.
Džošs izņēma savu mobilo telefonu. Ekrāns bija tukšs. — Un vai tu esi pamanījusi, — viņš jautāja, — ka te nav nevienas elektrības ligzdas?