— Kas? — Sofija brīnījās.
— Tork Alita.
— Vai patiešām tie ir kuiļači? Es domāju — par kuiļiem pārvērtušies cilvēki? — Sofija jautāja. Viņa apzinājās, ka dvīņubrālis nebija runājis, kopš Skataha ienāca istabā. Džošs blenza uz viņu šausmās plati ieplestām acīm, muti cieši sakniebis šaurā līnijā. Sofija labi pazina šo izteiksmi — viņš bija nobijies, un viņa nojauta, ka viņš domāja par visiem vampīriem, par kuriem bija lasījis romānos vai redzējis filmās.
— Nē, patiesībā ne, — Skatija sacīja. — Es zinu, Fleimels jums pastāstīja, ka, pirms cilvēki apdzīvoja zemi, šī pasaule piederēja citiem radījumiem, citām rasēm. Bet pat Vecajai rasei Tork klans ir kas sevišķs. Viņi spēj pārtapt no dzīvniekveidīga radījuma par cilvēkveidīgu un atpakaļ. — Skatija sēdēja uz zemās gultas malas un izstiepa taisni kājas. — Kad parādījās pirmie cilvēki, Tork klans iemācīja tiem apstrādāt koku un akmeni un iegūt uguni. Cilvēki pielūdza Tork klanu kā dievus, tāpēc arī daudziem no agrīnajiem dieviem piemīt dzīvnieku izskats. Padomājiet par radījumiem, kas nav nedz cilvēki, nedz dzīvnieki, bet kaut kas pa vidu abiem, par zīmējumiem alās. Jūs droši vien esat redzējuši ēģiptiešu dievu Sebeka, Bastates un Anubisa statujas: cilvēku ķermeņi, bet dzīvnieku galvas. Padomājiet par dejām, kurās cilvēki tēlo dzīvniekus: tās tikai ir atmiņas par laikiem, kad Tork klans dzīvoja blakus cilvēkiem.
— Teriantropi, — Sofija izklaidīgi noteica.
Skatija paskatījās uz viņu visai neizteiksmīgi.
— Būtnes, kas veidotas no dzīvnieka un cilvēka sajaukuma, — Džošs paskaidroja. — Es tev stāstīju, ka mūsu vecāki ir arheologi, — viņš piebilda. Tad viņš aši paskatījās uz sarkanmataino sievieti. — Vai tu dzer asinis? — viņš ātri pajautāja.
— Džoš! — Sofija iesaucās.
— Nē. Es nedzeru asinis, — Skataha klusi sacīja. — Ne tagad. Un nekad.
— Bet vampīri…
Skataha uzlēca kājās un divos soļos bija tieši Džoša priekšā. Viņa nebija gluži tik gara kā viņš, bet tobrīd šķita milzīga. — Ir daudz vampīru veidu, klanu, tieši tāpat kā bija arī Acu klani. Daži no manas rases ir asins dzērāji, tā ir taisnība.
— Bet ne tu, — Sofija steigšus sacīja, iekams viņas brālis paspēja uzdot vēl kādus stulbus jautājumus.
— Nē, ne mans klans. Tie no mana klana… nu, mēs barojamies… citādā veidā, — Skatija sacīja, sāji pasmaidot. — Un mums reti vajag baroties, — viņa piemetināja. Tad apmetās apkārt.
— Viss, kas jums mācīts, visi mīti, leģendas par mūsu pasauli — īstenībā tie satur patiesību. Šodien jūs redzējāt brīnumus. Nākamajās dienās redzēsiet vēl.
— Ko tu domā ar nākamajām dienām? — Džošs viņu pārtrauca satraukumā piepaceltā balsī. — Mēs dosimies uz mājām, vai ne? — Bet, uzdodot jautājumu, viņš jau zināja atbildi.
— Vēlāk, — Kāreive sacīja, — bet ne šodien un noteikti arī ne rīt.
Sofija uzlika roku uz brāļa rokas, apklusinādama jautājumu,
kuru viņš gribēja uzdot. — Ko tu sacīji par mītiem un leģendām? — viņa jautāja.
Kaut kur mājas dziļumā zvanīja zvans, skaņa bija augsta un dzidra. Tā kādu brīdi pakavējās mierīgajā gaisā, bet Skataha to ignorēja. — Es gribēju atgādināt, ka viss, ko jūs zināt vai domājat, ka zināt — viss par mītiem un leģendām noteikti nav maldīgs, tomēr nav arī pilnīgi patiess. Katras leģendas sirdī ir grauds patiesības. Es domāju, ka daudz jūsu zināšanu nāk no filmām un TV. Xena un Drakula sniedz daudz atbilžu. Visi mīnotauri nebūt nav ļauni, un Gorgonas Medūza nepārvērš visus vīriešus par akmeņiem, visi vampīri nav asins dzērāji, Acu klans ir lepna un sena rase.
Džošs mēģināja smieties, viņš joprojām bija satriekts par atklājumu, ka Skataha ir vampīrs. — Tas, ko tu mums tālāk stāstīsi, būs par rēgiem, par to eksistenci.
Skatahas izteiksme palika nopietna. — Džoš, tu esi ienācis Ēnu valstībā, rēgu pasaulē. Es gribu, lai jūs abi no šā brīža uzticaties saviem instinktiem: aizmirstiet, ko jūs zināt — vai domājāt, ka zināt — par radībām un rasēm, kuras jūs satiksiet. Sekojiet savai sirdij. Neuzticieties nevienam. Izņemot viens otram, — viņa piebilda.
— Vai mēs varam uzticēties tev un Nikolasam? — Sofija jautāja.
Atkal tālumā atskanēja zvans, skaidrs un spalgs. — Neuzticieties
nevienam, — Skataha atkārtoja, un dvīņi saprata, ka viņa neatbild uz jautājumu. Viņa pagriezās pret durvīm. — Man šķiet, ka tas ir pusdienu zvans.
— Vai mēs varam ēst šo pārtiku? — Džošs jautāja.
— Tas ir atkarībā no… — Skatija sacīja.
— No kā atkarībā? — Džošs satraucās.
— Atkarībā no tā, kādi ir ieradumi. Es, piemēram, neēdu gaļu.
— Kāpēc tu neēd gaļu? — Sofija jautāja, brīnīdamās, vai te varētu būt kāda senahiīga būtne, no kuras viņiem vajadzētu izvairīties.
— Es esmu veģetāriete, — Skatija vienkārši paskaidroja.
16. NODALA
Perenele Fleimela apsēdās nelielās istabas stūri, istabiņa bija bez logiem, viņa pievilka ceļus pie krūtīm, tad ar rokām apņēma apakšstilbus un atbalstīja zodu pret ceļiem. Viņa varēja saklausīt balsis — dusmīgas, naida pilnas balsis.
Perija sakoncentrēja uzmanību uz skaņu. Viņa atļāva savai aurai mazliet paplašināties, tad nomurmināja mazu burvestību, kuru bija iemācījusies no inuitu šamaņa. Šamanis mēdza to izmantot, klausoties zivju kustībā zem arktiskajiem ledus slāņiem un lāču soļu gurkstoņā kaut kur tālumā — pāri ledus laukiem. Vienkāršā burvestība darbojās tādējādi, ka atslēdza visas citas sajūtas un koncentrējās vienīgi uz dzirdi. Perija vēroja, kā ap viņu pazuda krāsa un viņu sāka apņemt tumsa, līdz vairs neko neredzēja. Perija pamazām sāka zaudēt ožas sajūtu, tad manīja tirpoņu roku un kāju pirkstgalos, arī taustes sajūta mazinājās un tad izzuda pavisam. Perija zināja — ja viņai kaut kas būtu mutē, viņa vairs nespētu sajust tā garšu. Palika vienīgi dzirde, bet tā bija izmainījusies un kļuvusi ļoti jutīga. Viņa dzirdēja, kā aiz viņas vaboles rāpjas pa sienu, dzirdēja skrapstoņu, kaut kur attālu pelei skrubinot sev ceļu cauri grīdas dēļiem. Viņa arī dzirdēja divas balsis, augstas un spalgas, it kā tās skanētu no slikti noskaņota radio lielā attālumā. Perija pielieca galvu, iekšēji koncentrējoties uz skaņu. Skaņā varēja sadzirdēt svilpjam vēju, plivināmies drēbes un putnu balsis no augstuma. Perija tagad spēja noteikt, ka balsis, kuras viņa dzirdēja, nāca no ēkas jumta. Tās pastiprinājās, trallināja un burbuļoja, un tad tās pēkšņi kļuva saprotamas: tur sarunājās Dī un Morigana,
un Perija pavisam skaidri varēja sadzirdēt bailes pelēkā vīra balsī un naidu Vārnu dievietes spalgajos kliedzienos.
— Viņai par to būs jāsamaksā! Būs jāsamaksā!
— Viņa ir no Vecajiem. Neaizskaramā, tāpat kā tu un es, — Dī sacīja, neveiksmīgi cenzdamies nomierināt Moriganu.
— Neviens nav neaizskarams. Viņa iejaucās tur, kur viņai to nevajadzēja darīt. Mani radījumi jau gandrīz bija pārņēmuši auto, kad viņas Spoku vējš tos aizmēza projām.
— Fleimels, Skataha un abi jaunie cilvēki tagad ir pazuduši, — Dī balss atbalsojās, un Perija savilka pieri, cieši koncentrējoties, mēģinādama izsekot ikvienam vārdam. Viņa jutās iepriecināta, atklājot, ka Nikolass griezies pie Skatahas pēc palīdzības — viņa bija grūti uzveicams sabiedrotais.