— It kā viņi būtu pazuduši no zemes virsmas.
— Viņi arī ir pazuduši no zemes virsmas, — Morigana atcirta. — Viņš tos ir aizvedis uz Hekates Ēnu valstību.
Neapzināti Perija pamāja ar galvu. Protams! Kur gan vēl lai Nikolass dotos? Ieeja Hekates Ēnu valstībā Mill Valley bija vieta vistuvāk Sanfrancisko, un, kamēr Vecie nebija Fleimela draugi, viņa nebija sabiedrotā nedz Dī, nedz viņa tumšajiem Vecajiem.
— Mums jāseko viņiem, — Morigana sausi secināja.
— Neiespējami, — Dī prātīgi sacīja, — man nav nedz iemaņu, nedz enerģijas, lai uzturētos Hekates valstībā. — Iestājās klusums, un tad viņš piebilda: — Tev arī nav. Viņa ir Pirmās paaudzes Vecā, tu esi no Nākamās paaudzes.
— Bet viņa nav vienīgā Vecā Rietumu krastā, — Morigana triumfējoši atcirta.
— Ko tu iesaki? — bailes bija piedevušas Dī balsij vieglu senatnīgas angļu valodas akcentu.
— Es zinu, kur guļ Basteta.
Perenele Fleimela atspiedās pret auksto akmens sienu un ļāva savām sajūtām atgriezties. Pirmā atgriezās tauste — pa roku un kāju pirkstiem sāka tekalēt sīkas skudriņas, tad oža, un visbeidzot redze. Mirkšķinādama un gaidot, līdz izzudīs mazie krāsainie gaismas plankumi, Perija mēģināja piešķirt jēgu visam, ko tikko kā bija dzirdējusi.
Atskārsme bija drausmīga. Morigana bija gatava atmodināt Bastetu un uzbrukt Hekates Ēnu valstībai, lai atgūtu Kodeksa lapas.
Perija noskurinājās. Viņa nekad nebija tikusies ar Bastetu — viņa arī nezināja nevienu, kas būtu to darījis pēdējo trīs gadsimtu laikā un būtu izdzīvojis, lai pastāstītu par to, — bet Perija lieliski zināja viņas reputāciju. Viena no visspēcīgākajām Veco rases pārstāvēm, Basteta, tika pielūgta Ēģiptē jau kopš vissenākajiem cilvēces laikiem. Viņai bija skaistas jaunas sievietes ķermenis ar kaķa galvu, un Perijai nebija ne mazākās nojausmas par spēkiem, kādi bija viņas rīcībā.
Notikumi attīstījās pārsteidzoši ātri. Notiks kaut kas liels. Pirms daudziem gadiem, kad Nikolass un Perija pirmo reizi bija atklājuši nemirstības noslēpumu, abi bija apzinājušies, ka viņu ļoti garā dzīve ļauj skatīties uz pasauli citā perspektīvā. Viņi vairs neplānoja pasākumus dienām vai nedēļām uz priekšu, bieži viņi plānoja darbus dekādēm uz priekšu. Perija bija sapratusi, ka Vecie, kuru dzīve bija bezgalīgi gara, varēja plānot uz priekšu gadsimtiem. Un tas bieži vien nozīmēja to, ka notikumi ritēja drausmīgi lēni.
Bet tagad Morigana bija te. Pēdējo reizi, kad Morigana bija cilvēku pasaulē, viņa bija manīta drausmīgajās, dubļainajās Sommas tranšejās, vēl pirms viņa ložņāja pa asiņainajiem Amerikas pilsoņkara kaujas laukiem. Vārnu dieviete viesa nāvi, tā apņēma viņu kā pretīga smirdoņa. Viņa bija viena no Vecajiem, kas ticēja, ka cilvēki radīti uz šīs zemes, lai kalpotu tiem.
Nikolass un dvīņi bija drošībā Hekates Ēnu valstībā, bet cik ilgi? Basteta bija no Pirmās paaudzes. Viņas spēks bija līdzvērtīgs Hekates spēkam… un, ja Kaķu dieviete un Vārnu dieviete kopā ar Dī alķīmiķa burvestībām uzbruks Hekatei, vai tās aizsardzība noturēsies? Perija to nezināja. Un kas tad notiks ar Nikolasu, Skatahu un dvīņiem?
Perenele juta asaras sariešamies acīs, bet viņa tās aizdzina projām. Pēc trim mēnešiem, 28. septembri, Nikolass būs sešsimt un septiņdesmit septiņus gadus vecs. Viņš labi varēs parūpēties par sevi, bet viņa praktiskās burvestību zināšanas bija ļoti ierobežotas, turklāt viņš reizēm mēdza būt drausmīgi aizmāršīgs. Vēl tikko, iepriekšējā vasarā, viņš bija aizmirsis angļu valodu un bija atgriezies pie savas vecās arhaiskās franču valodas. Perijai bija vajadzīgs gandrīz mēnesis, lai atgrieztu viņu atpakaļ pie angļu valodas. Pirms tam viņš bija izdzīvojis posmu, kad parakstīja savus čekus grieķu un aramiešu burtiem. Pereneles lūpas savilkās smaidā. Viņš labi runāja sešpadsmit valodās un vēl desmit — nedaudz sliktāk. Viņš varēja lasīt un rakstīt divdesmit divās no tām — tomēr nebija tikpat kā nekādu izredžu izmantot viņa lineāro rakstību, ķīļrakstu un hieroglifus mūsdienās.
Perenele prātoja, ko gan viņš dara pašreiz. Niks droši vien meklē viņu, protams, bet viņam taču arī jāaizsargā dvīņi un lapas, kuras Džošs izrāva no Kodeksa. Viņai jānosūta Nikam ziņa, jāpastāsta, ka viss kārtībā un jābrīdina par briesmām, kas viņus sagaida.
Viena no agrīnajām spējām, ko jaunā sieviete, toreiz vēl pazīstama kā Perenele Delamere, bija atklājusi pieaugot, bija spēja sarunāties ar mirušo ēnām. Perenele jau septiņu gadu vecumā saprata, ka ne visi spēj redzēt zibošus balti melnus tēlus, ar ko viņa ikdienā sastapās. Tad, kad viņas septītās dzimšanas dienas priekšvakarā nomira viņas mīļā vecmāmiņa Momona, mazā Perenele vēroja, kā izdzisušo ķermeni paceļ no gultas, kurā tā bija pavadījusi savas dzīves pēdējos desmit gadus, un iegulda zārkā. Tad meitene bija sekojusi bēru gājienam cauri Kvimperas pilsētiņai uz kapsētu jūras krastā. Viņa redzēja, kā mazo, raupji veidoto kasti ielaida zemē, un tad viņa atgriezās mājās.
Un Momona atkal sēdēja gultā, lūkodamās draiskām, pat nerātnām acīm. Vienīgā starpība bija tā, ka Perenele vairs nevarēja vecomāti saskatīt skaidri. Viņā vairs nebija krāsu — viss bija melns un balts — tēls ņirbēja te iekšā, te ārā no acu fokusa.
Tajā mirklī Perenele saprata, ka viņa spēj redzēt garus. Un, kad Momona pagriezās viņas virzienā un pasmaidīja, viņa saprata, ka arī tie var redzēt viņu.
Sēžot mazajā telpā bez logiem, Perenele izstiepa kājas sev priekšā un atspieda abas rokas pret auksto cementa grīdu. Gadiem ilgi viņa bija izkopusi veselu virkni visdažādāko ieroču, ar ko aizsargāt sevi no nevēlamas mirušo iejaukšanās. Bija kāda sakarība, ko Perija bija apguvusi par mirušajiem, faktiski par sen mirušajiem — tie bija drausmīgi rupji, mēdza lūrēt pa visnepiemērotākajām vietām un visnepiemērotākajos brīžos. Mirušajiem sevišķi patika vannas istabas — tiem tā bija ideāla vieta, klusa un mierīga, ar daudzām atspoguļojošām virsmām. Perenele atcerējās reizi, kad viņa tīrīja zobus un viņas priekšā spogulī bija parādījies Amerikas prezidenta spoks. Viņa gandrīz bija norijusi zobu birstīti. Perenele ātri saprata, ka spoki nespēj redzēt noteiktas krāsas — zilo un zaļo, arī dažus dzeltenos toņus — un tā nu viņa apzinīgi pastiprināja šīs krāsas savā aurā, uzmanīgi izveidojot aizsargu, kas padarīja viņu neredzamu specifiskajā Ēnu valstībā, kur pulcējās mirušo ēnas.
Plaši atverot acis, Perenele koncentrējās uz savu auru. Viņas dabiskā aura bija bāla — ledaini balta, kas darbojās kā bāka mirušajiem, pievelkot tos viņai. Bet virs tās kā krāsas slāņus viņa bija radījusi spilgti zilu, smaragda zaļu un gaišdzeltenu auru. Un tagad citu pēc citas Perenele izslēdza krāsas — vispirms dzelteno, tad zaļo un tad pēdējo aizsargkrāsu — zilo.
Un tad sāka nākt spoki, tie nāca, viņas baltās auras pievilināti, kā naktstauriņi uz gaismu. To esība plivinājās ap viņu: vīrieši, sievietes un bērni — visdažādāko gadsimtu tērpos. Perenele pārlaida skatienu ņirbošajiem tēliem, nebūdama īsti skaidrībā, ko tieši viņa meklē. Viņa izslēdza sievietes un bērnus plīvojošos astoņpadsmitā gadsimta svārkos un vīrus no deviņpadsmitā gadsimta — zābakos un šauteni pār plecu — un koncentrēja savu uzmanību uz gariem, kas bija tērpušies divdesmitā gadsimta drēbēs. Beidzot viņa izvēlējās kādu vecāku vīru, kam mugurā bija daudzmaz moderna — apsarga uniforma. Uzmanīgi atvirzot pārējās ēnas sāņus, viņa aicināja tēlu tuvāk.